Vai kaka ir dāvana jeb kas jāzina par anālo periodu bērna attīstībā

Jēdzienu “anālā fāze” jeb “anālā stadija”, kas atbilst bērna 1–4 gadu attīstības posmam, ieviesa neirologs un psihiatrs Zigmunds Freids, psihoterapijas pamatlicējs un psihoseksuālās attīstības teorijas radītājs. Par anālās stadijas īpatnībām un tās ietekmi uz pieauguša cilvēka dzīvi bezmaksas žurnālā "Mammām un Tētiem. Bērnudārznieks" stāsta klīniskā psiholoģe, psihoterapeite Līga Bernāte.
  • Līga Bernāte

    Līga Bernāte

    Klīniskā psiholoģe, psihoterapeite

FOTO: Shutterstock.com

Kakāšana vai nekakāšana - pirmais veids, kā bērns var kontrolēt vecākus

Pirmsākumā – orālā stadija

Zigmunds Freids bērna pirmo attīstības stadiju nosauca par orālo stadiju, kas sākas ar piedzimšanas brīdi un ilgst līdz apmēram mazuļa pusotram gadam. Šajā periodā bērns pasauli izzina caur muti. Piedzimstot mazulim viss ir par un ap zīšanu un ēšanu. Tomēr jāatceras, ka krūts zīšana nav jautājums tikai par barības uzņemšanu. Tas ir arī stāsts par attiecībām un vienu no veidiem, kā mazulis nomierinās. Protams, visa šī pieredze ietekmē arī turpmāko dzīvi un nākamās personības attīstības stadijas. Piemēram, balstoties Freida teorijā, varētu teikt, ka emocionālās ēšanas cēlonis ir tas, ka zīdaiņa vecumā pie jebkuras frustrācijas bērnam ir dots ēst, “aizbāzta” mute. Līdz ar to bērns ir iemācīts – ja ir slikti, bēdas, dusmas utt., ir jāēd, lai nomierinātos. Pavēro: ja esat publiskā vietā un mazulis sakreņķējas, vai tu viņam uzreiz nepiedāvā līdzpaņemto cepumu vai suliņu? Vai arī bērnu nomierini, ļaujot viņam paust savas emocijas, esot kontaktā ar viņu un spējot tās izturēt?

 

Ar iešanu vai – tieši otrādi – neiešanu uz podiņa bērns var kontrolēt un ietekmēt vecākus. Šis jautājums lielā mērā ir arī stāsts par varu. 

 

Mēģinājums sajust savus orgānus

Bērnam sasniedzot apmēram pusotra gada vecumu, pēc Freida dalījuma, iestājas otrā attīstības jeb anālā stadija (1–4 gadi). Šis ir laiks, kad pakāpeniski bērnu un vecāku uzmanības centrā nonāk podiņš un podiņmācība. Bērns sāk daudz vairāk apzināties savu ķermeni un mācās to kontrolēt. Freida uzskatos, šajā stadijā bauda tiek gūta, kairinot un kontrolējot savus slēdzējmuskuļus. Jāpiebilst, ka Freida veidotajos konceptos par cilvēka psihes attīstību daudz ir saistīts ar seksualitāti. Taču tas vairāk jāizprot kā baudas gūšana, apmierinot savas ķermeņa vajadzības.

 

Vecums, kad bērni iemācās nokārtoties podiņā, ir ļoti dažāds. Tāpat dažādi ir veidi, kā tas notiek. Ir pieredzes, kad bērni tiek īpaši “trenēti” un apmācīti, lai nokārtotos uz podiņa, bet ir situācijas, kad podiņmācība notiek, saskaņā ar bērna ritmu, vajadzībām un spējām. Tas, kā bērns apgūst iešanu uz podiņa, ir stāsts par attiecībām. Vai vecāki pret šo jautājumu izturas ar cieņu un ieklausīšanos savā atvasē, vai notiek mazuļa mācīšana un trenēšana, piespiežot, draudot un kauninot viņu par nespēju nokārtoties. Tāpat novērotas ir situācijas, kad bērni tiek pārmēru apbalvoti par kādiem sasniegumiem šajā jomā. Kad bērnam ir izdevies nokārtoties podiņā, viņš ļoti vērtē vecāku reakciju un no tā daudz ko mācās par sevi. Mazulis apjauš, kas ir jādara, lai gūtu vecāku reakciju vai atzinību.

Uzmanies!

Tāpat kā pārlieku liela bardzība, spiežot bērnu nokārtoties podiņā, arī mazuļa “turēšana” autiņbiksītēs līdz četru gadu vecumam, nepalīdzot apgūt spēju kontrolēt savus izvadorgānus, ir nevēlama un attīstību kavējoša.

 

Nekakāšana – cilvēka pirmais kontroles elements

Ar iešanu vai – tieši otrādi – neiešanu uz podiņa bērns var kontrolēt un ietekmēt vecākus. Šis jautājums lielā mērā ir arī stāsts par varu. Nekakāšana ir viena no pirmajām iespējām, kā bērns var pārņemt varu, piemēram, ja vecāki visu ļoti kontrolē un nerespektē bērnu. Piemēram, vecāki spēj bērnu ar varu kaut kur aiznest, saģērbt, kaut ko atņemt vai iedot, bet viņi nespēj viņu piespiest ar varu pakakāt.
Ja vien aizcietējumiem nav medicīniska iemesla, bieži vien cēlonis šai grūtībai ir meklējams bērna un vecāku attiecībās. Ir svarīgi, lai vecāki šajā vecumā un jo īpaši ar podiņmācību būtu iejūtīgi, vērīgi, kas bērnam ir svarīgi, neiekrītot nevienā no galējībām. Tāpat kā pārlieku liela bardzība, arī bērna “turēšana” autiņbiksītēs līdz četru gadu vecumam, nemaz nepiedāvājot un nepalīdzot apgūt spēju kontrolēt savus izvadorgānus, nav vēlama un neveicina bērna attīstību.

 

Posms, kad veidojas patstāvība

Z. Freids prasmes, kas attiecas uz fizioloģisko lietu apgūšanu, saistīja ar patstāvības veidošanos, kā arī ar nevīžīguma un nekārtības iezīmju rašanos, tāpēc iestrēgšana anālajā stadijā nozīmētu, ka veidojas personība vai nu ar noslieci uz nevīžīgumu, vai tieši pretēji – ar izteiktu pedantismu un kārtības, tīrības mīlestību. Jāsaprot, ka šīs ir galējības un, protams, ir daudz citu faktoru, kas ietekmē minētās personības iezīmes. Nevar tā vienkārši bērna nekārtību attiecināt uz iestrēgšanu anālajā fāzē. Mantu nekārtošana ir raksturīga lielākai daļai bērnu, jo viņiem ir cita izpratne par kārtību nekā pieaugušajiem un viņi vairāk dzīvo šeit un tagad. Tomēr situācijās, kur tiešām ir izteikts nevīžīgums (ja vien tas nav uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms) vai pretēji – ļoti izteikta nepatika pret sasmērēšanos un netīrību, vecāki var aizdomāties, kā bērnam šajā vecuma posmā ir klājies.
Ir autori un psihoterapeiti, kas pārstāv analītisko psihoterapiju un uzskata: iestrēgšana vai anālā posma konfliktu neatrisināšana veido “anālu raksturu”. Ļoti vienkāršojot, to varētu skaidrot kā skopumu, pedantiskumu, alkatību, reizēm perversijas, bet, protams, tajā visā ir arī tādas pozitīvās īpašības kā neatlaidība, centīgums u. c.

 

Ir autori un psihoterapeiti, kas pārstāv analītisko psihoterapiju un uzskata: iestrēgšana vai anālā posma konfliktu neatrisināšana veido “anālu raksturu”.

 

Interesanti 

“Anālā” vecuma posma atsaukšanās pieaugušā vecumā
Ja domājam par pieaugušajiem, katrs savā draugu lokā varam iztēloties kādu, kurš ir izteikti nevīžīgs vai izteikti pedantisks. Bieži to var novērot saistībā ar vidi, kur šis cilvēks strādā vai dzīvo. Varam arī padomāt par savām emocijām, mainot bērnam autiņbiksītes vai slaukot dupsi. Pamēģini pavērot, cik neitrāla ir tava attieksme pret to vai tieši otrādi – vai ir izteikta nepatika vai bail sasmērēt rokas, apkopjot savu mazuli pēc podiņa. Iespējams, tas kaut ko stāsta par tava paša pieredzi anālajā vecumā.

 

Kaka kā dāvana

No psihoanalītiskā skatupunkta, kaka ir bērna dāvana vecākam. Kaka un veiksmīgs kakāšanas process rāda, ka bērns neko sevī nepatur un ir gatavs atdot un dalīties. To var pārnest arī uz emocijām – veiksmīga kakāšana norāda, ka bērns ir gatavs (un viņam tas ir droši) paust savas emocijas, viņam tās nav jāpatur sevī, nav īpaši “jāsavācas”. Anālajā stadijā veidojas patstāvīgums kā spēja kontrolēt sevī dažādas funkcijas, arī devīgums vai skopums. Šo iezīmi pēc tam var novērot pieaugušā dzīvē: kuri cilvēki vēlāk dzīvē ir krājēji (krāšana ne kā hobijs) un skopuļi, bet kuri ir gatavi dalīties.

 

Reklāma
Reklāma

Kāpēc rodas sarežģījumi

Freida skolnieks Eriks Eriksons savu psihoseksuālās attīstības teoriju veidoja, pārveidojot un papildinot Freida teoriju. Viņš, ļoti līdzīgi kā Freids, uzskatīja, ka, veiksmīgi izejot anālo stadiju, veidojas autonomija un gribasspēks, taču, ja tas neizdodas, cilvēkā attīstās kauns un šaubas. Varam iedomāties kādu pieaugušo, kurš daudz šaubās un kaunas par sevi bez acīm redzama iemesla jebkurā vecumā. Tam, iespējams, cēlonis ir meklējams 2–3 gadu vecumā – attiecībās ar pieaugušajiem, kas bērnu audzināja. Ja mēs iedomājamies, kas notiek ar bērnu šajā vecumā, tad zinām, ka tas ir ļoti straujš lēciens attīstībā – gan fiziski, gan intelektuāli, gan arī emocionāli. Šajā vecumā bērni kļūst ļoti mobili, sāk runāt, uzdot jautājums, daudz ko pētīt. Tas vecākiem var būt diezgan izaicinoši. Šis ir vecums, kad bērns vairs nav bēbītis, un ir jāsāk noteikt robežas – mazais gan jāierobežo fiziski (nedrīkst daudz kur kāpt, skriet, iet, jo tas ir bīstami), gan jāsāk mācīt, kā jāuzvedas. Šajā vecumā bērnam mācām, ka ir jāsasveicinās, jāsaka “lūdzu” un “paldies”, ka nedrīkst kauties, jāmācās dalīties utt.
Šis ir posms, kad bērni sāk apzināties arī savu dzimumu un to, ka zēni un meitenes ir atšķirīgi. Redzot citus bērnus vai vecākus kailus, viņi labprāt pēta ķermeņus un izzina kailumu, neizjūtot kaunu. Pieaugušo cilvēku reakcijas ir tās, kas liek bērniem iemācīties, ka par to ir vai nav jākaunas. Jo vairāk vecāki uz to reaģē vai tas izsauc vecākos kādas spēcīgas reakcijas, jo vairāk bērna sarunās ir “čuriņu un kakiņu”, kas kādu brīdi turpinās, līdz viņš ieiet nākamajā, “dakteru” jeb falliskajā fāzē.

 

Praksē novērots, ka mūsdienās daudziem vecākiem ir problēma pateikt saviem bērniem, ka kaut ko nedrīkst. Ja vecāki nespēj bērnam nodot skaidru ziņu par to, kas ir aizliegts, mazais jūtas nedrošs un viņam ir grūti sevi regulēt un kontrolēt.


 

Ņemot vērā, ka mazulim posmā no pusotra gada vecuma ir jāapgūst daudz jauna un jāsāk iepazīt robežu jēdziens, liela nozīme bērna attīstībā ir vecāku spējai definēt un noturēt skaidras un mazulim piemērotas robežas. Tas nepieciešams, lai bērns veiksmīgi izdzīvotu šo attīstības fāzi un virzītos uz nākamo.
Praksē novērots, ka mūsdienās daudziem vecākiem ir problēma pateikt saviem bērniem, ka kaut ko nedrīkst. Ja vecāki nespēj bērnam nodot skaidru ziņu par to, kas ir aizliegts, mazais jūtas nedrošs un viņam ir grūti sevi regulēt un kontrolēt. Bērnam var rasties milzīga visvarenības izjūta, kas var traucēt attiecībās ar vienaudžiem. Tāpat ir otra galējība – daudzi pieaugušie no savas bērnības var atcerēties frāzes, kā ir jāuzvedas “pieklājīgiem” puikām vai meitenēm. Ja vecāki ir pārāk stingri, bargi, pārāk visu aizliedz, bērns var iedzīvoties spēcīgā kauna vai vainas izjūtā. Adekvātas robežas nosaka to, kā bērns arī turpmākajā dzīvē veidos attiecības, iekļausies sabiedrībā, spēs sekot noteikumiem, lai nepiedzīvotu galējības – pārāk pedantiska noteikumu ievērošana vai pretēji – cilvēks nespēj sekot noteikumiem.

 

Vai tev izdodas?

Vai spēj savam bērnam pateikt skaidru nē? Ja vecāki nespēj bērnam nodot skaidru ziņu par to, kas ir aizliegts, bērns jūtas nedrošs un viņam ir grūti sevi regulēt un kontrolēt.

 

Lai veiksmīgi izietu anālo fāzi

  • Podiņmācībai jānotiek cieņpilni, bērnu nepiespiežot un nekauninot. Ap 1,5 gadiem būtu vajadzīgs, lai mājās būtu podiņš, lai bērns var iet līdzi uz labierīcībām, mēģināt sēdēt uz podiņa, taču viņš nav speciāli jāsēdina uz tā. Podiņu var iegādāt tad, kad mazulis stabili staigā un pats var no tā piecelties un apsēsties.
  • Mācies bērnam pateikt nē. Ne visas lietas, ko viņš vēlas, ir jāpiepilda. Bērnam ir jāmācās pagaidīt un saprast, vai tiešām tas ir vajadzīgs, nevis jāļaujas impulsiem – tagad un uzreiz.
  • Definē robežas – gan saistībā ar dienas režīmu, gan uzvedību. Vecumam atbilstoši un skaidri noteikumi dod drošības sajūtu un ļauj bērnam veiksmīgāk attīstīties, attiecībās ir mazāk pārpratumu. Robežas ir vecāku atbildība, un tās palīdz bērnam sevi regulēt.
  • Bērnam jau pēc viena gada var mācīt jēdzienu “stop” uz lietām, kas ir bīstamas vai jums nepieņemamas.
  • Pavēro pats savu reakciju, slaukot bērna dibenu vai aprūpējot mazo. Ja tas tiešām katru reizi ir izteikti nepatīkami, bērns nolasa pieaugušā reakciju un var uztvert, ka nepatīkams ir viņš vai ka ķermenis ir kaut kas nepatīkams.
  • Nevajadzētu bērnu rāt, ja nolīst ēdiens, mazais sasmērējas u. tml. Vecākiem ir jāņem vērā bērna spējas un vecums. Pieaugušā atbildība ir sagatavot vidi un domāt par atbilstošu apģērbu, lai bērns nesatrauktos par sasmērēšanos, lai būtu drošs pētīt, eksperimentēt un ķēpāties.
  • Bērni joko par kakiņām, čuriņām, dibentiņiem – tas ir normāli, neviens nav viņu samaitājis. Pieaugušajiem jāizturas pēc iespējas neitrālāk, reizēm bērniem par prieku var pajokot viņiem līdzi.
  • Izvērtē, kā tu reaģē uz savu kailumu. Brīdī, kad bērns tiešām sāk justies neērti par vecāku kailumu (parasti sākumskolā), vecākiem tas jārespektē un vairs mājās kailiem nevajadzētu staigāt.
  • Izturies pret bērna ķermeni cieņpilni – nerauj, negrāb, neuzšauj! Seko bērna tempam un saprāta robežās respektē viņa izvēles, cik siltu jaku grib vilkt, cik daudz ēst utt.
  • Pārdomā, kāds ir tavs pieskāriens bērnam.

 

Bērnība – pamats seksualitātes attīstībai

Lai arī katrai bērna attīstības stadijai ir skaidras iezīmes, praktiskajā dzīvē tās pārklājas un ne vienmēr ir skaidri saredzama robeža. Tomēr šī anālā un arī nākamā – falliskā – attīstības stadija ļoti ietekmē seksualitātes un seksuālās identitātes veidošanos un attīstību.
Izteiktas grūtības vai piedzīvota vardarbība pirmsskolas vecumā var ietekmēt dažādu perversiju vai sadomazohistisku tieksmju veidošanos. Tāpēc vecākiem jābūt jo īpaši uzmanīgiem un jāpiedomā, kā iejūtīgi un ar cieņu izturēties pret bērna ķermeni un interesi, kas viņam rodas, atklājot sevi un citu ķermeņus. Galvenais ir mazuli nekaunināt, lai pieaugot bērnam nav kauns par sevi un savu seksualitāti. Tas liks pamatus tam, lai pieaugušā vecumā cilvēkam nav jāķiķina vai jājoko par dzimumorgāniem vai “kakiņām”, un tam, kā nākotnē bērns spēs izveidot attiecības un savu ģimeni.

 

Veiksmīgas anālās stadijas iziešanas nozīme

Psihologs Eriks Eriksons uzskatīja, ka cilvēka pirmo attīstības stadiju veiksmīga iziešana nozīmē to, ka, pieaugot un sasniedzot briedumu, cilvēks kopumā par sevi jutīsies labi – būs citiem pieņemošs un integrēts. Attīstībā nav iespējams tikt tālāk, ja katra vecumposma uzdevums netiek atrisināts. Jo stabilāki pamati, jo vieglāk tikt uz priekšu un vecumā nebūt egocentriskam, izmisušam un atsvešinātam no visiem. [2]

 

Autore: Līga Bernāte, psiholoģe.

 

Izmantotā literatūra:

1. Reņģe, V. Psiholoģija. Personības psiholoģiskās teorijas. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999.
2.  Eriksons, E. Identitāte: jaunība un krīze. Rīga: Jumava, 1998.