10 soļi darba un ģimenes līdzsvaram

Domājot par darba un ģimenes līdzsvaru, pamatā runājam par to, ka darbs dominē pār ģimenes dzīvi. Jā, balanss ir būtisks, un, ja viena dzīves joma izteikti dominē pār kādu citu, nav labi. Taču vecākiem noteikti nav jājūtas vainīgiem par to, ka viņu dzīvē darbs ieņem būtisku lomu. Kā atzīst speciālistes – darbs ir svarīgs gan tādēļ, lai pieaugušie pašrealizētos, gan, lai nodrošinātu ģimenes labklājību.
  • Gunita Krilova

    Gunita Krilova

    portāla “Mammamuntetiem.lv” galvenā redaktore

  • Anita Gaile

    Anita Gaile

    biznesa vadības trenere un konsultante

  • Anda Gaitniece-Putāne

    Anda Gaitniece-Putāne

    konsultatīvā un darba un organizāciju psiholoģe

Strādājošiem vecākiem dzīve ir intensīva, tāpēc ir jārēķinās, ka 7–10 gadus kopš bērna piedzimšanas, kamēr viņš ir vēl salīdzinoši mazs, pieaugušie ir dubultā slodzē.

FOTO:

Strādājošiem vecākiem dzīve ir intensīva, tāpēc ir jārēķinās, ka 7–10 gadus kopš bērna piedzimšanas, kamēr viņš ir vēl salīdzinoši mazs, pieaugušie ir dubultā slodzē.

Lai cik ļoti reizēm mums gribētos visu saskaitīt un izmērīt, ne vienmēr tas ir iespējams. Tāpēc arī nevar pateikt, cik stundu ir jāstrādā un cik – jāvelta ģimenei, lai apgalvotu, ka šīs abas jomas ir līdzsvarā. “Darba un dzīves līdzsvara stāsts nav tik daudz par laiku, kas pavadīts darbā. Tas ir par mūsu iztērēto enerģiju, ko veltām kādai jomai. Ja mēs kaut ko mākam ļoti labi, mēs to varam izdarīt ātri. Ja mēs mākam atjaunot savus personiskos resursus, varam arī to izdarīt ļoti ātri un saglabāt šo abu jomu līdzsvaru,” teic Anita Gaile. 

 

Mazu bērnu vecāki – dubultas slodzes darbinieki

Tomēr mazu bērnu vecākiem ir jāapzinās, ka šis dzīves posms ir ļoti intensīvs. Kā atzīst Anita Gaile, mazu bērnu vecāki strādā dubultu slodzi, un to būtu labi ņemt vērā gan darba devējam, gan pašiem vecākiem. Strādājošiem vecākiem dzīve ir intensīva, tāpēc ir jārēķinās, ka 7–10 gadus kopš bērna piedzimšanas, kamēr viņš ir vēl salīdzinoši mazs, pieaugušie ir dubultā slodzē. Ja ģimenē ir vairāki bērni, šis intensīvais periods var kļūt vēl garāks. 

 

Tomēr tas nav tik vienkārši – ka mazu bērnu vecākiem būtu jāsavieno tikai divas lietas: darbs un ģimene. “Ģimenes dzīve nav abstrakts lielums. Tas ietver ļoti konkrētas un vairākas lietas – attiecības ar partneri, attiecības ar bērniem (turklāt ar katru bērnu atsevišķi!), kā arī katram pieaugušajam ir jāparūpējas par savām vajadzībām. Arī mājas uzkopšana, ēst gatavošana un citas saimnieciskas lietas ietver jēdziens “ģimenes dzīve”,” atklāj Anda Gaitniece-Putāne.

 

  • Atgādinājums!

Vecāki, jūs darāt lielisku darbu! Jūs ne tikai audzināt bērnus – šodienas bērni būs nākotnes foršie darbinieki, sabiedrības pilsoņi un, jā, arī pensiju maksātāji. Visas sabiedrības interesēs ir, lai mums ir laimīgi bērni.

 

Vai līdzsvara zudums ir mūsdienu problēma?

Varētu šķist – cilvēki jau vairākus gadu desmitus apvieno algotu darbu ar ģimeni, tomēr par šo abu jomu līdzsvarošanu runājam tikai pēdējās desmitgadēs. Un ne velti – mūsdienu darba ritms ir ļoti mainījies. “Gan biznesa vide var būt nežēlīga, gan problēma var būt pašos cilvēkos. Profesionālā dzīve kļūst arvien intensīvāka. Ja agrāk pietika apgūt profesiju un tā varēja strādāt līdz pensijai, šobrīd darba tirgus prasa, lai darbinieks nemitīgi aug, pielāgojas, apgūst jaunas lietas, pat maina profesiju. Tāpat pašos cilvēkos var būt spiediens – piemēram, var būt problēma ar laika menedžmentu, kad ir grūti izvirzīt prioritātes, un tad liekas, ka visa diena ir izšķīdusi sīkumos un nekas nav paveikts,” teic Anda Gaitniece-Putāne. Problēmas var rasties, ja cilvēkam ir grūtības nospraust robežas, atteikt darba devēja vai kolēģu lūgumiem.

 

Savukārt, raugoties no darba devēja puses, Anita Gaile spriež: apzinoties, cik liela slodze ir audzināt mazu bērnu un strādāt, darba devējam nevajadzētu mazu bērnu vecākiem piedāvāt lielus profesionālos izaicinājumus. “Tomēr tieši mazo bērnu vecāki ir tie, kas piesakās uz profesionālo izaugsmi, jo šiem cilvēkiem ir lielāka vajadzība pēc papildu līdzekļiem, kurus var iegūt, ejot uz izaugsmi. Tikai par to vien, ka cilvēkam ir mazs bērns, neviens vairāk nemaksās,” norāda Gaile.

 

5 pazīmes, kas norāda, ka darba un ģimenes līdzsvars nav harmonisks 

  1. Nespēja atslēgties no domām par darbu, ja tās ir arī pēc darba laika, brīvdienās. Tā ir iekšēja izjūta, ka darba dzīve izteikti dominē pār ģimenes dzīvi.
  2. Rodas sajūta, ka vecāks nav līdz galam iekšā bērna dzīvē. Esi uzmanīgs, ja informācija par to, kā bērnam ir pagājusi diena, vecāka prātā ir tikai virspusēja un informatīva; ja auklīte, ome vai audzinātāja labāk pārzina bērna ikdienu, iemīļotās uzkodas vai to, kur atrodas bērna mantiņas.
  3. Partnerattiecību problēmas. Veselīgu ģimeni neveido mamma, tētis un bērni, bet gan sieviete, vīrietis un bērni. Tātad centrālās ir partnerattiecības. Ja partneri atsvešinās, pietrūkst kopā pavadīta laika, ir pamats pievērst tam uzmanību. Veselīgā ģimenē bērni būs laimīgi, ja vecāki kā pāris jutīsies labi.
  4. Izteikts stress un vainas sajūta – gan pret darba dzīvi, gan pret attiecībām ar bērniem, partneri.
  5. Hronisks nogurums, sajūta, ka darbs dzen darbu un nepietiek laika savai atpūtai.

 

Sievietēm lielākas grūtības iegūt līdzsvaru 

Nereti tiek teikts, ka “no sievietēm sagaida, ka viņas vairāk rūpēsies par bērniem”. Iespējams, ka ir ģimenes, kur tas tiek atrunāts un šāda vienošanās ir, tomēr jādomā, ka vairumā ģimeņu neviens sievietēm tieši šādu pieprasījumu neizvirza. Kā norāda Anda Gaitniece-Putāne, ideja par to, ka galvenokārt sievietei ir jārūpējas par bērniem, ir ar mātes pienu iezīsta. “Par ģimenes pavardu, vismaz Latvijā, pamatā rūpējas sieviete. 

 

Tāds ir tradicionālais kultūras lomu sadalījums, kas joprojām valda mūsu sabiedrībā. Tas tiek pārņemts no savu vecāku ģimenes, grāmatām, filmām, no visa, ko augot redz meitenes un zēni. Kaut vai maza nianse – ja mamma lūdz, lai ģimene nāk talkā pagatavot vakariņas, lai vīrs iznes miskasti, un pēc tam viņiem par to pasaka sirsnīgu paldies, tas parāda, ka konkrētajā ģimenē tā ir mammas atbildība to visu darīt un pārējie viņai tikai palīdz. Un tā ir realitāte vairumā Latvijas ģimeņu – ka tieši sievietes uzņemas lielāko daļu saimniecisko rūpju. To redz arī bērni un pieņem par pareizo lietu kārtību. Līdz ar to esmu novērojusi, sievietes biežāk cieš no grūtībām savienot darba un ģimenes dzīvi, viņas biežāk piedzīvo vainas sajūtu, ka velta mazāk laika ģimenei. Un sievietes arī biežāk vispirms parūpējas par citiem, savas vajadzības atstājot novārtā,” teic psiholoģe.

 

  • Svarīgi! 

Laimīgu un foršu ģimeni pirmām kārtām veido laimīgs pāris! Vecāku vajadzības ir tikpat svarīgas kā bērnu vajadzības. Jo bērns aug lielāks, jo vairāk viņam ir jāmācās pieņemt, ka arī mammai un tētim ir savas vajadzības. 

 

Soli pa solim pretim darba un ģimenes dzīves līdzsvaram

Kad esi kritiski uz sevi paskatījies un sapratis, ka, jā, visticamāk, ir kādas problēmas šo jomu līdzsvarošanā, noteikti apstājies un kārtīgi, vēsu galvu par to padomā. Nesteidzies izveidot tabulu ar visiem iespējamiem darbiem un nemēģini tos ielikt laika rāmī. Pieej tam plūstošāk, vispirms apzinoties, vai problēma pastāv un cik liela tā ir.

 

  1. Izrunājies ar sevi. Vispirms vajadzētu godīgi sev atbildēt – ko man nozīmē darbs? Varbūt tas ir apzināts fokuss uz profesionālo dzīvi, bet par bērnu vairāk rūpējas omīte vai auklīte – un arī tas ir modelis, pēc kā var dzīvot. (Tikai pieskati, lai nepazūd emocionālā saikne ar bērnu!) Iespējams, ka citi vecāki sev atzīst, ka darba dzīve pagaidām paliek otrajā plānā un nekādi profesionālie izaicinājumi tuvākajā laikā nebūs aktuāli. Un ir loģiski, ka šī nostāja cilvēkam laika gaitā mainās! Vispirms ir svarīgi šo saprast pašam un tad darīt zināmu savu nostāju pārējiem, kam tas ir aktuāli, – darba devējam, kolēģiem, partneriem, ģimenei.
  2. Atslābini standartus. Pieej reālistiski savām dzīves jomām. Sociālo tīklu spožums reizēm rada ilūziju, ka ir iespējams būt veiksmīgiem visās dzīves jomās, turklāt bez lielas piepūles. Atceries par terminu “pietiekami labs vecāks” – bērnam nav vajadzīgi ideāli vecāki. Šo jēdzienu “pietiekami labs” var attiecināt uz citām dzīves lomām. Ideāli nepastāv, un nav jāmēģina tiem līdzināties.
  3. Turi fokusā savas svarīgākās lomas. Domājot par laika plānošanu, ne vienmēr vajadzīga ļoti strikta darbu plānošana, bet noderīgi būs apjaust un pievērst uzmanību savām lomām. Profesionālis, vecāks, mīļotā cilvēka loma, sevis pašas vajadzības. Ja jūti, ka kāda loma būtiski cieš un ir grūti orientēties lomu līdzsvarošanā, var veidot kalendāru, kurā ieplāno aktivitātes, kas apmierinās visas svarīgās dzīves lomas.
  4. Iedzīvini ikdienas rituālus. Rituāli palīdz noturēt to, ka esam klātesoši cits cita dzīvē. Kopīga vakariņu gatavošana, piektdienas mājas kino vakars, svētdienas brauciens uz parku – meklējiet veidus, kā veidot ciešas un sirsnīgas attiecības. Arī ģimenes sapulce reizi nedēļā var būt kā rituāls, kurā tiek pārspriestas katra ģimenes locekļa aktualitātes, plānots ģimenes brīvais laiks.
  5. Pieņem palīdzību. Ja ir iespēja, noteikti izmanto vecvecāku vai auklīšu palīdzību. Brīvo laiku varēsi veltīt citu savu svarīgo dzīves lomu stiprināšanai – nodarboties ar hobiju, pavadīt laiku ar partneri vai vienkārši pagulēt un uzkrāt spēkus.
  6. Nedalīts laiks katram vecākam ar katru bērnu. Jo ģimenē ir vairāk bērnu, jo sarežģītāk ir to īstenot, bet ļoti svarīgi ir, lai katrs vecāks atrod un iedzīvina īpašo laiku ar bērnu, sevišķi, kamēr bērni ir mazi. Šādi bērns saņem signālu – es esmu vērtīgs! Bērniem nepietiks ar to, ka viņiem pateiks – tētis tevi mīl, un tāpēc viņš tik daudz strādā. Mīlestība bērnam nozīmē, ka vecāki ir ar viņu kopā – ēdot vakariņas, spēlējoties, sarunājoties –, ka viņu vispār pamana un dzird, ko viņš stāsta, ka pieaugušais var apstāties un veltīt bērnam uzmanību.
  7. Veido cilvēcīgu kontaktu ar kolēģiem. Kontakts ar kolēģiem gan var palīdzēt uzturēt komandas garu kolektīvā, gan skaidrāka kļūst sadarbība un rīcība noteiktās situācijās, piemēram, kad kādam no kolēģiem ir saslimis bērns. Ir labi, ja to var pārrunāt arī komandā. Tāpat labāk liek justies, ja iespējams ar kolēģiem uzturēt brīvas, draudzīgas attiecības, kas neaprobežojas tikai ar darbu.
  8. Savlaicīgi brīdini darba devēju par gaidāmu prombūtni. Ja dārziņā gaidāms koncerts, ekskursija vai jāved bērns pie ārsta, laikus informē darba devēju par to. Tas palīdzēs darba devējam un kolēģiem plānot savu darbu.
  9. Noskaidro, kāds ir sagaidāmais darba rezultāts. Ja darba kolektīvā katrs zinās, kas no viņa tiek gaidīts, tas var radīt mazāku spriedzi. “Ieteiktu darba devējiem vairāk fokusēties uz darba rezultātu, nevis uz darbā pavadīto laiku. Svarīgi, lai darbinieks zinātu, vai viņam dienas laikā ir jāievada 1000 rindiņu tabulā vai tomēr 2000? Ja darbinieks nezina sasniedzamo rezultātu, liela daļa darba procesu var turpināties bezgalīgi,” teic Gaile un norāda, ka šī problēma aktualizējās tieši attālinātā darba laikā. Pierādījies, ka cilvēki, kas strādā attālināti, izdarīja vairāk, bet šie cilvēki jūtas vairāk vainīgi, jo saņēma spiedienu no kolēģiem, ka strādāja no mājām. [1] Ja ir zināms sasniedzamais rezultāts, mazinās vainas sajūta un kolēģu vainošana.
  10. Neļauj sevi iztraucēt svarīgos brīžos. Cilvēkam ir vajadzība atslēgties un būt netraucētam savā brīvajā laikā vai laikā, kad viņš veic kādu noteiktu uzdevumu. Ja cilvēks ir kādā procesā iekšā (cep pankūkas, skatās filmu, spēlējas ar bērnu un arī ja strādā) un tiek iztraucēts ar kādu ziņu, e-pasta vēstuli, zvanu, ir pierādīts, ka ir nepieciešamas 25 minūtes, lai viņš atkal atgrieztos tajā pašā produktivitātes līmenī, kurā bija nonācis. [2; 3]
Reklāma
Reklāma

 

 

Vai man jābūt sasniedzamam ārpus darba laika? 

Kovid pandēmija ar attālināto darbu izjauca arī darba laika robežas. Ir profesijas, kurās cilvēks var strādāt neatkarīgi no citiem sev ērtā laikā. Cik striktām jābūt robežām attiecībā uz komunikāciju ar kolēģiem? Šis jautājums ir par spēju nospraust robežas un vienoties ar kolēģiem un vadītāju. “Mani var iztraucēt tikai tad, ja es ļauju sevi iztraucēt. Es varu mierīgi atslēgt visas iekārtas sešos vakarā un tām pieslēgties tikai pirmdienas rītā. Taču mums ir arī bažas par to, vai mēs esam vērtīgi darbinieki? Ja es neatbildēšu vakarā, iespējams, vadītājs piezvanīs kādam citam, un viņš būs vērtīgāks darbinieks. 

Tas, ko es daru ar savu pieejamību, ir atkarīgs no maniem mērķiem. Ja gribu taisīt karjeru, es esmu pieejama visu laiku. Ja mana prioritāte ir ģimene, es vienojos ar citiem cilvēkiem, ka ārpus darba laika nebūšu sasniedzama,” teic Anita Gaile. 

Viņa arī uzsver, ka tas ir atkarīgs no tā, kādā nozarē cilvēks strādā. Ir svarīgi cilvēkiem apzināties, ka viņiem ir šādas tiesības, apzināties arī to, kas ir cilvēka izvēle, un ņemt vērā, ka dzīves laikā šīs prioritātes var mainīties. “Es varu rakstīt saviem kolēģiem ziņas ārpus darba laika, bet nevajag gaidīt, ka viņi atbildēs. Galvenais zināt un informēt gan kolēģus, gan savu ģimeni par to, kas ir cilvēka prioritātes un pieeja darbam,” teic Gaile.

 

Īpaši vadītājiem

  • Padomā divreiz!

Kad cilvēks ir vadītāja lomā, viņam ir divreiz jāpadomā, vai tiešām traucēt darbinieku ārpus darba laika – vai šī ziņa ir tik svarīga? Ir skaidrs, ka šādi traucējumi cilvēkos var izsaukt nevajadzīgas dusmas un pretestību. Visticamāk, šo ideju var pārrunāt citā laikā, nevis tad, kad vadītājam ir tā ienākusi prātā.

  • Vienojieties par to, kā sazināties ārkārtas gadījumā

Ir jābūt iespējai ar darbiniekiem un kolēģiem sazināties ārkārtas gadījumos, tāpēc ir jāatrunā, kā tas tiek darīts.

 

Bērns neļāva izgulēties, bet no rīta jāiet uz darbu

Darba devējam ir tiesības sagaidīt, ka, atnākot uz darbu, cilvēks būs enerģijas pilns un strādās. “Vai jūs varētu iedomāties, ka Raimonds Pauls atnāk uz koncertu un pasaka, ka viņam nav iedvesmas spēlēt, jo pa nakti nav gulējis? Pirmkārt, nevienu tas neinteresē, otrkārt, profesionāļiem tas neienāk prātā. Nez kāpēc citiem tas ienāk prātā?” retoriski vaicā Anita Gaile. Ja ir bijusi kāda slikta nakts, tad godīgāk būtu piezvanīt darba devējam un pateikt, ka es būšu divas stundas vēlāk, izgulēties un nākt uz darbu tad, kad var pilnā jaudā strādāt. Vai arī tomēr saņemties un nostrādāt to dienu – katrs mēs varam atrast veidu, kā sevi pārliecināt un izturēt līdz dienas beigām. Tikai jāņem vērā, ka to nedrīkst darīt regulāri, lai neizdegtu.

 

Īpaši darbiniekiem

  • Ņem vērā, ka darba devējs ir organizācija, kas rada noteiktu vērtību, ko palīdz nodrošināt noteiktas darbības, kuras savukārt veic darbinieks. Ja ir darbaspēks, kas pēkšņi neatnāk uz darbu, nevar radīt vērtību tādā apjomā, kā plānots. Tas atstāj iespaidu uz uzņēmuma finansēm un iespējām izmaksāt algu. Lielos uzņēmumos ir rezerves, papildu darba spēks, kas nosedz darbinieku pēkšņu prombūtni. Mazos uzņēmumos šādas iespējas nav. Ja cilvēks mazā ceptuvē neatnāk uz darbu, tajā dienā nav bulciņu, ko pārdot, un nav arī naudas.

 

Kā komunicēt ar darba devēju

Reizēm izaicinoši var šķist tieši komunicēt ar darba devēju par savām vajadzībām. Lai komunikācija būtu veiksmīgāka, ir labi, ja darba devējs un darba ņēmējs saprastu viens otru. Ja kolektīvā ir vairāki mazu bērnu vecāki un viņiem kļūst aktuāls kāds jautājums, ieteikums būtu to vispirms izrunāt savā starpā (kā rīkoties, ja bērns steidzami jāved pie ārsta, jāizņem no dārziņa) un tad ar šiem priekšlikumiem doties pie darba devēja. Kāds tētis reiz sarunā atzina – kad saslima meita un pateicu vadītājam, ka tāpēc nebūšu darbā, viņš neizpratnē atteica: “Bet tu pats taču esi vesels, kāpēc nevari nākt uz darbu?” Tas ieskicē, ka izpratne par sadzīves jautājumiem, kad ģimenē ir mazs bērns, var būt ļoti atšķirīga.

 

 

Ja nelaiž uz dārziņa koncertu

Kā abām pusēm saprast, kur ir veselīga robeža, – vai tas ir pats par sevi saprotams, ka darba devējs palaiž pie ārsta, uz koncertu, uz ekskursiju, uz izlaidumu, uz pirmo skolas dienu… Vispirms jāvērtē darba apstākļi – vai objektīvi darbiniekam būtu iespēja uz šiem pasākumiem doties un vēlāk kompensēt savu prombūtni? Darbiniekam ir jāapzinās, kāds ir viņa darbs – iespējams, ka grāmatvedim doties atvaļinājumā karstākajā atskaišu laikā tiešām nav iespējams, lai arī tieši šajā laikā ir ieplānots kāds ģimenes pasākums. Darbi ir dažādi, un ne vienmēr ir iespējama prombūtne. 

 

“Tomēr ne visai laipna attieksme pret bērnu slimošanu vai nepamatota nelaišana uz bērnudārza koncertu ir tikai atsevišķi rādītāji, kas varētu liecināt, ka šādā darba vietā cilvēkam, kam ir svarīgas šīs lietas, nevajadzētu strādāt. Ja darba devējam ir ilūzija, ka, ieslogojot darbiniekus kabinetā no plkst. 9 līdz 18, viņi ražīgi strādās, tas ir maldīgs priekšstats. Tas liecina par lielu neuzticēšanos. Ir cilvēki, kam šādi noteikumi ir pieņemami, tāpēc katram pašam ir jāizvērtē un jāizvēlas – iespējams, šādā darba vietā ir citi labumi, piemēram, lielākas algas nekā citur. Tas vienmēr ir par vienošanos. Pēc tam var pieņemt lēmumu. Tāpēc vispirms ir jāvienojas ar sevi, ģimeni, kolēģiem un vadību – ko man nozīmē mans darbs?” atgādina Anita Gaile. 

 

Izmantotā literatūra

  1. Pedersen, V. B,; Lewis, S. (2012) Flexible Friends? Flexible Working Time  Arrangements, Blurred Work-life Boundaries and Friendship; Work, Employment & Society, June 2012; vol. 26, 3: pp. 464-480.
  2. Mark, G. The Cost of Interrupted Work: More Speed and Stress. Pieejams: https://www.ics.uci.edu/~gmark/chi08-mark.pdf
  3. Blake, T. How Distractions At Work Take Up More Time Than You Think. Pieejams: http://blog.idonethis.com/distractions-at-work/

 

Raksts tika sagatavots SIF programmas “Ģimenei draudzīga pašvaldība” ietvaros un sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonds finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.