Mājdzīvnieka un mazuļa draudzība. Kā veidot to droši?

“Mans sunītis nekož!” reizēm var dzirdēt sakām kādus suņu saimniekus. Tomēr ik gadu Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā nonāk pārlieku daudz – vairāki simti! – bērnu, kas cietuši no mājdzīvniekiem. Suņi un kaķi ir populārākie pāridarītāji, taču bērni traumas gūst arī no citiem mājas mīluļiem – pelēm, žurkām, trušiem un citiem.
  • Gunita Krilova

    Gunita Krilova

    “Mammamuntetiem.lv” redaktore

  • Jānis Upenieks

    Jānis Upenieks

    bērnu traumu, ortopēdijas un mugurkaula ķirurgs

FOTO:

Biežākie ķirurga novērotie iemesli, kāpēc ir radušās traumas, ir bērna vēlme spēlēties ar dzīvnieku vai mazais ir aizskāris dzīvnieku, kas ēd. Arī braucot ar velosipēdu, bieži tiek gūtas suņu koduma traumas.

Daļa traumu – novēršama

Dati nav iepriecinoši – pagājušajā gadā Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā (BKUS) vien palīdzība pēc dzīvnieka radītas traumas ir sniegta vairāk nekā 200 bērniem. Vairumā gadījumu – 153 – traumas izraisījuši suņi, un parasti palīdzība ir lūgta kodumu dēļ, taču ir fiksēti arī citi traumatisma veidi – saspiedumi, skrāpējumi. Salīdzinot 2020. un 2018. gada datus, ir vērojams šīs statistikas uzlabojums, un arī Jānis Upenieks atzīst, ka pirms 10 gadiem dažādu traumu, mājdzīvniekam iekožot, bija vairāk, un te var saskatīt zināmu pozitīvu tendenci. Tomēr joprojām dzīvnieku izraisīto traumu ir pārāk daudz, un zināms darbs ieguldāms, lai šo statistikas rādītāju samazinātu. 
Biežākie ķirurga novērotie iemesli, kāpēc ir radušās traumas, ir bērna vēlme spēlēties ar dzīvnieku vai mazais ir aizskāris dzīvnieku, kas ēd. Arī braucot ar velosipēdu, bieži tiek gūtas suņu koduma traumas.

 

Gadu no gada vērojamas šādas tendences:

  • suņu kodumiem raksturīga sezonalitāte – visa siltā sezona (pavasaris, vasara, arī rudens) ir laiks, kad pieaug traumas no dzīvnieku kodumiem;
  • visbiežāk, apmēram 80 % gadījumu, dzīvnieks, kas ir sakodis bērnu, ir mazajam pazīstams  – dzīvo kopā ar bērnu vai ar bērna radiniekiem.

 

Bērnu skaits, kas vērsušies pēc palīdzības BKUS saistībā ar dzīvnieku traumām (kodumi, saspiedumi u. tml.)

Avots: Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas dati

 


Atceries! 

Mājās, kur ir gan bērni, gan dzīvnieki, vecākiem ir divi uzdevumi:
 

  1. Pasargāt bērnus no dzīvniekiem.
  2. Pasargāt dzīvniekus no bērniem. Dzīvnieki nav spēļlietas bērniem. Reizēm bērni, labu gribot, var apdraudēt dzīvnieku.
     

Sekas dzīvnieku kodumam

Saskaņā ar Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) datiem pēdējos gados Latvijas iedzīvotāju nāves cēloņu datubāzē nav neviena mirušā vecumā no 0 līdz 18 gadiem, kura nāve saistīta ar mājdzīvnieku uzbrukumiem. Kā norāda J. Upenieks, tādi gadījumi, kad no dzīvnieku kodumiem bojā iet bērns, ir reti, bet ļoti nepatīkami. 


Izplatītākās sekas dzīvnieku uzbrukumiem:
 

  1. Dzīvnieku kodumi rada dažāda apjoma un dziļuma brūces, kuras bieži nākas šūt, iespējami kaulu lūzumi. Zvēru kodumiem ir augsts infekciju risks, ko var izraisīt dzīvnieka mutē esošie mikrobi, pēc koduma var veidoties plašas infekcijas. Vecuma ziņā mazākiem bērniem visbiežāk tiek traumēta seja, rokas, bet lielākiem – kājas.
  2. Jebkura siltasiņu dzīvnieka kodums pēc tam jebkura vecuma cilvēkam prasa vakcināciju pret trakumsērgu. Pat ja dzīvnieks ir bijis potēts pret trakumsērgu, cilvēkam pēc sakošanas ir jāsaņem noteikta apjoma vakcinācija. Dzīvnieka vakcinācija pasargā tikai viņu pašu no saslimšanas, bet dzīvnieks var būt slimības pārnesējs sakostajam cilvēkam. Trakumsērga nav ārstējama, sekas slimībai ir letālas.

 

Reklāma
Reklāma

Nav tādu pilnīgi drošu mājdzīvnieku šķirņu, kuru pārstāvji nekad nekodīs cilvēkam vai bērnam. Dzīvnieka kodiens var būt gan agresīvas uzvedības izpausme, gan arī dzīvnieks var iekost aizstāvoties, aiz bailēm.


Drošības ABC ģimenēs, kur ir mājdzīvnieks

  • Mājdzīvnieks nav spēļmantiņa – ne bērnam, ne pieaugušajam.
  • Jau no mazotnes bērnam ir jāmāca, kā jāveido saskarsme ar mājdzīvnieku.
  • Mazu bērnu nedrīkst atstāt vienu pašu ar mājdzīvnieku.
  • Kad vecāki ir aizņemti un nevar pieskatīt mājās notiekošo, vislabākais ir bērnu un mājdzīvnieku nošķirt. Īpaši, ja runa ir par bērniem, jaunākiem par 10–12 gadiem.
  • Ja bērnu pieskata aukle vai vecvecāki, arī vēlams mājdzīvnieku nošķirt no bērna. Neesot klāt dzīvnieka saimniekam, tas var atļauties vairāk, kā arī svešs cilvēks var neuztvert mājdzīvnieka raidītos brīdinājuma signālus.
  • Arī dzīvnieki ir jāsargā no bērniem, jo bērni nejauši var dzīvnieku savainot, īpaši mazāka izmēra – saspiest, traumēt nometot, uzkāpjot.
  • Suns jābaro atsevišķā telpā no bērniem. Svarīgi, lai bērns netiek klāt suņa barībai. Tiklīdz suns ir paēdis, viss ēdiena atlikums ir jānovāc un arī tukšā bļoda ir jānoņem, lai tā nav bērnam pieejama. Dzīvnieks var sargāt arī tukšu bļodu, ja bērns par to vēlāk izrādīs interesi.
  • Īpaši uzmanīgiem jābūt un nedrīkst traucēt dzīvniekus, kam ir mazuļi. Dzīvniekam ir instinkts sargāt savus bērnus.
  • Mednieka instinkts, kas ir īpaši attīstīts suņiem, var tikt provocēts, ja bērns skrien vai brauc ar velosipēdu garām dzīvniekam. Ieteicams, braucot garām sunim, kas izrāda interesi par velosipēdu, nokāpt nost no tā un atsākt braukšanu, kad suns ir aizgājis.
  • Vecākiem jāatgādina un jāmāca, ka mājdzīvniekus nedrīkst kaitināt – ne savus, ne kaimiņu.

 

Vai ir drošās dzīvnieku šķirnes, kas neapdraud bērnus?

Nē, nav tādu pilnīgi drošu mājdzīvnieku šķirņu, kuru pārstāvji nekad nekodīs cilvēkam vai bērnam, norāda Inga Cerbule. Dzīvnieka kodiens var būt gan agresīvas uzvedības izpausme, gan arī dzīvnieks var iekost aizstāvoties, aiz bailēm. Viņa uzsver, ka ir draudzīgāki suņi, kas spēs izturēt aktīvāku darbošanos ar viņiem, bet ir tādi, kam nepatiks bērni, pat ja tie neko sliktu nedarīs. “Pašsaglabāšanās instinkts un dzīvotgriba pastāv visiem dzīvniekiem. Neviens neļaus sev bakstīt acī ar pildspalvu vai degunā kontaktēt gludekli, vai tamlīdzīgi izturēties. Var runāt tikai par pakāpēm – cik daudz dzīvnieks atļauj kādas darbības sev veikt. 
Bērnam savukārt ir pasaules izzināšanas instinkts. Viņu interesē izpētīt visas detaļas – bērns grābj, plūkā, met zemē, izzina pasauli caur muti, un tā ir dabīga mazā cilvēka attīstība, taču ir pilnīgi nepieņemami, ja bērns to dara dzīvniekam. Ja dzīvniekam nodara sāpes vai arī ja dzīvnieks jūtas apdraudēts, jebkurš var iekost. Konflikta situācijā bērnam var iekost arī tāds dzīvnieks, kam bērns ļoti patīk, tāpēc ir jāuzmana pilnīgi visa veida saskare maziem bērniem un dzīvniekiem,” stāsta suņu psiholoģe un uzsver, ka vecāku loma ir abus šos instinktus ņemt vērā, domājot par mazuļa drošību mājās. Atstāt suni un bērnu kopā bez uzraudzības ir tāpat kā atstāt kopā bez uzraudzības divus mazus bērnus, un vienam no viņiem iedot rokā šķēres. Sunim šķēres ir mutē, norāda speciāliste.

 

Vēro dzīvnieka signālus 

Ja mājā ir mazi bērni un mājdzīvnieki, nevienu brīdi nedrīkst atstāt bērnu un mājdzīvnieku vienus pašus bez uzraudzības. Dzīvnieka saimniekam jāseko viņa dotajiem signāliem – tieši saimnieki būs tie, kas vislabāk pratīs atpazīt dzīvnieka raidītos bridinājumus, kas liecinās, ka viņam kaut kas nepatīk. Piemēram, ja sunim kas nepatiks, viņš var sākt rūkt, ieņemt noteiktu pozu (pleci un galva izvirzīta uz priekšu), sasliet spalvu, atņirgt zobus. Tie ir signāli, kurus nedrīkst ignorēt. Taču cilvēkiem, kas nav mājdzīvnieka saimnieki, tos ir grūti nolasīt. Visbiežāk pirms kodiena dzīvnieks visādi cenšas izvairīties no šīs situācijas un brīdina, ka situācija viņam nepatīk. Taču ne vienmēr mēs šos brīdinājuma signālus pamanām un pareizi novērtējam.


7 lietas, kas jāmāca bērniem saskarsmē ar dzīvniekiem

  1. Netraucēt dzīvnieku, kad viņš ēd.
  2. Netraucēt dzīvnieku, kad viņš guļ.
  3. Neskriet dzīvniekam pakaļ, kad viņš dodas prom. Tas ir signāls, ka dzīvnieks komunikāciju nevēlas.
  4. Pārāk stipri un pārāk ilgi neapskaut dzīvnieku. Mājas mīlulim šādas izpausmes atgādina fizisku kontroli, dzīvniekiem nepatīk apskāvieni, un tie pieķeršanos izrāda citādā veidā.
  5. Dzīvnieka purniņam nebāzt klāt seju un rokas – tās ir ķermeņa daļas, kas visbiežāk cieš no mājdzīvnieku kodumiem.
  6. Dzīvniekus neņemt rokās, nenest un necilāt. Ir liela iespēja, ka dzīvnieks izkritīs bērnam no rokām un satraumēsies.
  7. Ar dzīvniekiem kontaktēties mierīgi, maigi un uzmanīgi, tikai vecāku uzraudzībā.


Ne tikai mācīt, bet arī nodrošināt

I. Cerbule norāda, ka tikpat svarīgs uzvedums, kā mācīt bērniem šīs lietas, ir nodrošināt to ievērošanu – un tas ir tieši vecāku uzdevums. “No vienas puses, māciet bērniem šīs lietas, bet, no otras – lūdzu, kontrolējiet tās! Bērnam bremzēšanas procesi darbojas vāji. Pat ja mazais intelektuāli zina, ko nedrīkst, viņam kārdinājums aiztikt dzīvnieku ir liels – spēlēties, draiskoties, izzināt. Tas, ka bērns zina, ko nedrīkst mājdzīvniekam darīt, negarantē, ka mazs bērns to ievēros! Tāpēc vecākiem visu laiku ir jāuzmana notiekošais, ja bērns ir kopā ar mājdzīvnieku,” atgādina speciāliste. Vecākiem zināšanai – visvairāk jāuzmana tie bērni, kas izrāda pastiprinātu interesi par dzīvnieku. Tieši tie bērni sāks ar dzīvnieku eksperimentēt, tiklīdz jūs pagriezīsiet muguru.

 

* Raksts ir sagatavots nodibinājuma “Fonds Mammām un Tētiem” īstenotā projekta “Atbalsts ģimeņu interešu pārstāvošo NVO pamatdarbības nodrošināšanai” ietvaros, kas finansēts no valsts budžeta programmas “Ģimenei draudzīga pašvaldība”. Finansējuma administrētājs Sabiedrības integrācijas fonds.