Traģēdija grūtniecības beigās. Latviete dalās skumjā pieredzē par piedzīvoto

Traģisko situāciju grūtniecības laikā viņa piedzīvoja pagājušajā gadā. Stāstot par to, viņa vēlas saglabāt anonimitāti, jo patlaban kopā ar juristu gatavo sūdzību par šo situāciju Veselības inspekcijai (sievietes vārds un slimnīcas nosaukums Jauns.lv redakcijai ir zināmi).  

Pirmos mēnešus pat nesaprata, ka iestājusies grūtniecība

Brīdī, kad sievietei iestājās grūtniecība, viņa bija vecumā starp 40 un 50 gadiem. "Man ir daudz gadu. Pazuda mēnešreizes, bet arī pirms tam tā bija noticis, iestājās menopauze. Biju palikusi stāvoklī, bet es to pati sākumā nesapratu.”

Sievietei bija citas veselības problēmas, bērnu trieka, kas saistīta arī ar muskuļu atbrīvošanu. "Es uzreiz sapratu, ka to bērniņu gribu, bet man ir jāiet uz ķeizargriezienu, lai nav nekādu problēmu."

Veica amniocentēzi, lai gan grūtniece to nevēlējās

Sieviete gāja dekrētā un gatavojās dzemdībām. Devās uz klīniku vienoties par dzemdību procesu. Bija sākušies Covid-19 ierobežojumi.

Topošai māmiņai veica amniocentēzi, lai gan viņa to nevēlējās. Tā ir medicīniska procedūra, ko izmanto, lai noteiktu iespējamās bērna ģenētiskās slimības. Tās laikā mātes vēderā ievieto garu adatu, lai savāktu amnija šķidruma paraugu.

Sieviete gatava pieņemt jebkādu bērnu

Kad ārste teikusi, ka vajag veikt amniocentēzi, lai pārbaudītu iespējamās ģenētiskās slimības, grūtniece iebildusi, ka nevēlas to, un paskaidroja: pat, ja bērniņam arī ir Dauna sindroms, tas vienalga būs viņas bērns.

"Es ārstei minēju Dauna sindromu tikai tāpēc, ka man nebija plašu zināšanu par ģenētiskajām slimībām. Es zināju Dauna sindromu, tāpēc arī to minēju. Ārstei bija jāveic tikai un vienīgi ultrasonogrāfija," sieviete stāstīja.

33. grūtniecības nedēļā

Taču ārste esot atbildējusi, ka amniocentēze vajadzīga, lai mediķi zinātu, ko dzemdībās glābt pirmo, ja rodas sarežģījumi. "Taču visi mediķi parasti zina, ka pirmā jāglābj māte, ja kaut kas notiek", sieviete skaidroja. Tas notika 33. grūtniecības nedēļā.

Viņa uzsvēra, ka tik vēlā grūtniecības stadijā amniocentēzei nav bijusi nekāda nozīme. Parasti to piedāvā veikt daudz agrākā grūtniecības posmā, kad ģenētiski slima bērna gadījumā mamma var pieņemt lēmumu par turpmāko grūtniecības norisi un iespējamu pārtraukšanu. Turklāt esot liela iespēja, ka pēc šīs procedūras bērniņš izkrīt, sieviete teica.

Bērniņa sirds toņi pasliktinājās

Amniocentēzes laikā sievietei trāpīja nabassaites asins vadā, tas neaizvērās, augļūdenī ieplūda asinis un bērniņš sarijās asinis. Pēc procedūras mediķi klausījās bērna sirds toņus, kas vairs nebija īsti pareizi.

Neskatoties uz to, sievieti palaida mājās, taču viņa uzskata, ka to nedrīkstēja darīt. Mediķi ieteica vakarā aiziet uz slimnīcu vēlreiz pārbaudīt bērna sirdspukstus. Ja tie nebūs īsti labi, sievieti atstās slimnīcā novērošanai.

Bija jau par vēlu...

"Es aizgāju tajā vakarā uz slimnīcu, bet bija jau par vēlu. Ārsti veica ķeizargriezienu, bet bērniņš jau bija sarijies asinis. Meitiņa pie sistēmām nodzīvoja deviņas dienas un tad mira."

Sieviete kopā ar vīru ļoti priecājās, ka, neskatoties uz dažādiem veselības sarežģījumiem, viņai bija izdevies palikt grūtai un nēsāt šo bērniņu, tāpēc ļoti skumst, ka "mediķi bērnu nogalinājuši". Lai gan tas noticis nejauši, bērniņš tomēr neizdzīvoja. Viņa uzskata, ka no mediķu puses amniocentēze bija pilnīgi nevajadzīga procedūra - to nevajadzēja veikt, tādējādi apdraudot bērniņu mātes miesās.

Viņa aicina citas topošās māmiņas uzmanīties no šādām situācijām. Dodoties pie ārstiem, cilvēki sagaida, ka par viņiem parūpēsies un palīdzēs, tāpēc ir skumji, ka šajā gadījumā, iespējams, notikusi nepamatota iejaukšanās, kas beidzās letāli, sieviete teica.

Tukšums bērna vietā

Jautāta, vai un kas palīdzēja tikt pāri šai situācijai, viņa atbildēja: "Šādām lietām nevar tikt pāri. Man bija mans bērns, tagad viņa nav. Viņa vietā vienmēr būs tukšums."

Rezumējumā viņa dalās ar ieteikumu citām grūtniecēm, rūpējoties par saviem bērniņiem: "Māmiņas un topošās māmiņas, esiet ļoti uzmanīgas un vērīgas pret katru ārsta ieteikumu un nodomu, jo kādā reizē  tie var beigties arī neveiksmīgi vai pat letāli, kā tas bija manā gadījumā. Tas, iespējams, notika, jo ārsts par katru "procedūru-aktivitāti", iespējams, saņem noteiktu samaksu."