Rēzija Kalniņa: „Esmu pieņēmusi, ka man nebūs bērnu”

Vai tevī nav kādas rētas, kas sūrst joprojām?
Kādu laiku atpakaļ man bija rētas, kas sūrstēja. Sāli šīm rētām piebēra dažādi sabiedrības putekļi un atkritumi, bilstot, ka “viņai nav bērnu”, “viņa taču ir veca”, “pēdējais vilciens aizbraucis”. Taču laikam man tā robežšķirtne beidzot ir sasniegta un pārkāpta. Mūsu dvēsele dzīvo vairākas dzīves, un varbūt šajā dzīvē... Saproti, man ir divas ģimenes — māsas un dvīņubrāļa ģimenes un viņu bērni, kuri mani sauc par savējo un par kuriem es rūpējos un jūtos atbildīga, palīdzu materiāli. Man pret dzīvi ir ļoti pieticīgas prasības, es arī ar melnu ogli mācēšu uzkrāsoties. Esmu pieņēmusi, ka man ģimenes nebūs, bērnu nebūs, ka Dievs man to nav devis.

Ir sievietes, kuras šausmīgi baidās no vecuma, bet es nekoķetējot varu teikt — esmu laimīga, ka palieku vecāka, jo atkrīt daudz lieka.

Vai tiešām ar sirdi esi to pieņēmusi?
Godavārds! Tas nekādā veidā mani nedzen izmisumā, jo neesmu viena, man ir liela ģimene, galu galā — labi draugi. Manī ienācis miers un paļaušanās. Tevi nevar aizskart tajā brīdī, kad tev nesāp vai tu pēc kaut kā neilgojies. Ja tu esi pieņēmis. Šīgada beigās man būs četrdesmit, pēc pieciem gadiem — 45, un tad ceru, ka neviens vairs neprasīs, tad varbūt teiks “vecmeita” vai “nodauzījusies jaunībā”, vismaz būs citādi. Ir sievietes, kuras šausmīgi baidās no vecuma, bet es nekoķetējot varu teikt — esmu laimīga, ka palieku vecāka, jo atkrīt daudz lieka. Tu spēj priecāties par jauno paaudzi, kas ienāk teātrī, un man nav nekas pretī spēlēt māti. No otras puses, kāds varbūt teiks — ko viņa runā, viņai viss ir, pienāks brīdis, kad viņai neviens vairs nedos lomas un viņa nevarēs izvēlēties. Jā, pienāks! Nu un!? Mani vairāk interesē, ko iegūst dvēsele, kas ir nemirstīga, kurai ir tūkstošiem gadu. Ja dvēsele šajā ķermenī, šajā dzīvē un šajā zemē izvēlējusies nonākt, tātad tai ir noteikts un konkrēts mērķis. Ja man nav tas, kas ir citam, tad tā jābūt. Sevi ar citiem nekad nevajag salīdzināt. Grāmatā “Neparasti dialogi ar Dievu” ir norādīts, ka dvēsele var dzīvot daudzas dzīves — tu tam vari ticēt, bet vari arī lasīt kā pasaku.Taču, ja tā ir, varbūt iepriekšējā dzīvē man bija trīsdesmit bērnu, un varbūt tagad manai dvēselei jāiziet jauns evolūcijas ceļš.

Esmu lasījusi, ka sievietei nav svarīgākais dzemdēt pašai savus bērnus, bet viņai ir svarīgi piedalīties vismaz kāda bērna audzināšanā, lai justu sievišķīgu piepildījumu.
Manuprāt, uz vecākiem negulstas tik liela atbildība kā uz krustvecākiem, kas piedalījušies kristībās un uzņēmušies atbildību par bērna dvēseles audzināšanu attiecībā pret radītāju. Esmu krustmāte māsasdēlam, māsasmeitai, puskrustmāte brāļameitai, bet principā es viņus visus uztveru kā savējos. Dažkārt tiekamies katru dienu, braucu pie viņiem, pieskatu, lieku gulēt, vedu pārtiku. Tiklīdz man ir brīvs brīdis, esmu pie māsas vai brāļa.

Vai viņiem, kuriem ir savas ģimenes, ir kas sakāms par tavu likteni?
Ir bijuši brīži, kad esmu viņiem teikusi: “Bet man nav!” Viņi vienmēr ir uzsvēruši — mēs tev esam! Tas ir nevis kā mierinājums, bet es tiešām apzinos, ka esmu viņiem ļoti liels atspaids. Manas māsas, brāļa un viņu tuvinieku miers un laime ir vienīgais iemesls, kas liek man strādāt tik daudz. Patiesībā vienīgais iemesls, kāpēc es esmu! Ja viņiem ir labi, arī man ir labi. Ja viņiem nav labi, arī man nav labi. Ja mēs pilnīgi visi — latvieši taču ir ļoti maza tauta — rūpētos par saviem tuviniekiem un kaimiņiem, viss būtu lieliski. Vakar viens cilvēks teica, lai ieeju kaut kādā portālā un izlasu, cik šausmīgi par mani saka. Taču, ja tie cilvēciņi domā, ka viņi mani kaut kā aizskar, varu teikt, ka īstenībā viņi dod baigo enerģiju. Jebkura doma par mani, izteikts vārds – vai tas būtu pozitīvs atbalsts vai negatīva kritika – man sniedz papildu enerģiju. Mana pasniedzēja reiz teica — nebaidies, tev enerģijas netrūkst, jo tu visu laiku esi daudzu cilvēku domās, vārdos, prātos un dažu sirdīs. Es izlasu, ka visnotaļ cienījams un, kā līdz šim domāju, respektējams, gudrs, profesionāls cilvēks uzrakstījis, ka, ieraugot Rēziju Kalniņu, viņam gribas vemt. Tad es padomāju... Būtu šausmīgi piedzīvot brīdi, ka es patiktu visiem, ka es patiktu cilvēkiem, kurus necienu, kuri man nav autoritātes vai ir sabiedrības padibenes un dvēselē slimi cilvēki. Kā reiz teica ļoti labs psihoterapeits, internets ir psihiatriskā slimnīca, kur var redzēt, cik daudz neveselu cilvēku ir šajā pasaulē. Ja mēs esam izaicinājums (nevis izaicinoši), lai otram no mutes kristu ārā čūskas un krupji, jāsaprot, ka mēs raugāmies savā spogulī. Manā dzīvē, piemēram, ir cilvēki, kas mani tracina, un, ja es agrāk izvēlējos izvairīties no viņiem, tagad izvēlos būt pēc iespējas kopā tieši tāpēc, lai mācītos pateikt paldies, lai cīnītos ar sevi. Un sanāk!
....

Es neredzu sevi kopā ar kādu novecojam. Vīzijās redzu sevi cepam pīrādziņus mazā kalnu namiņā, gaidot brāļa un māsas bērnus. Redzu sevi vecumdienās kopā ar māsu. Mēs, divas večiņas, kaut ko purpinām, nenormāli smejamies un kopā ar brāli dzīvojam mežā būdiņā naturālā saimniecībā, slavējot Dievu.
Pēc pozitīvās domāšanas principa tas arī piepildās! Taču pirms tam teici, ka joprojām esi atvērta...
Atvērta kam? Kādēļ tev liekas, ka brīnums uzreiz asociējas ar vīrieti. Kāpēc?

Visu interviju ar aktrisi Rēziju Kalniņu lasi februāra žurnālā Una!
Ienāc www.una.lv!

Autore: Lauma Lūse, žurnāls Una