Sandra Miķelsone: Rūpes par bērniem vienmēr ir bijušas stiprākas par bailēm

Kā jūs raksturotu bāriņtiesas darbu cilvēkiem, kuri ar to ikdienā nesaskaras?

– Pamatā šis darbs ir piepildīts negatīvām emocijām un bieži vien tāpēc negatīvs ir arī sabiedrības viedoklis par bāriņtiesas darbu. Nereti sabiedrībā valda priekšstats, ka bāriņtiesa pieņem nepamatotus lēmumus. Taču daudzi neaizdomājas, ka patiesībā līdz brīdim, kad ģimene nonāk mūsu redzeslokā vai ir jāpieņem nopietni lēmumi, parasti ir bijusi virkne citu notikumu un problēmu, kas ilgstoši nav risinātas.

Tomēr tas nav tikai amats un darba pienākumi, tā ir atbildība par bērnu drošību, tiesībām un nākotni. Šajā darbā nepietiek tikai ar profesionālām zināšanām un kompetenci. Ļoti svarīga ir emocionālā noturība, empātija un spēja saglabāt cilvēcību arī vissarežģītākajās situācijās.

Cik ilgi jūs strādājat bāriņtiesā?

– Ogres novada bāriņtiesā sāku strādāt pirms pieciem gadiem. Bet pirms tam ilgstoši esmu bijusi Viesītes bāriņtiesas priekšsēdētāja. Ar tik lielu darba stāžu ir daudz pozitīvu piemēru, situāciju un cilvēku, ko atcerēties, taču lielākoties piedzīvotais darbā ir emocionāli smags, un noteikti katrs šāds gadījums ir arī atņēmis kādu daļiņu no manis.

Kas jūs motivē turpināt strādāt šajā darbā jau 24 gadus?

– Bērni. Apziņa, ka dažkārt viens lēmums vai viena saruna var izmainīt kāda bērna nežēlīgo likteni. Protams, ir situācijas, kas paliek atmiņā uz visu mūžu. Ir notikumi, kas risinājušies jau sen, bet 

vēl šodien pie manis uz ielas pienāk cilvēki, kuriem reiz palīdzēju, kad viņi bija bērni, un pasaka: „Paldies, ka izglābi mani. Paldies, ka izmainīji manu likteni.” Tādos brīžos saproti, ka viss ieguldītais darbs ir bijis tā vērts.

Vai ir kāds gadījums, kas īpaši spilgti palicis atmiņā?

– Katrs stāsts ir atšķirīgs, un katrs atstāj savas pēdas. Šis darbs ir emocionāli un fiziski smags. Piemēram, visiem zināms, cik ļoti grūti pusaudžiem vispār ir atvērties kādam un stāstīt par savām privātajām, sāpīgajām lietām un problēmām. Reiz kāds pusaudzis meklēja palīdzību pie manis, uzticējās un atklāja emocionāli un morāli traumējošus notikumus. Es nekavējoties iesaistījos situācijas risināšanā, noskaidroju visus apstākļus un nogādāju pusaudzi drošos apstākļos.

Ir bijuši arī gadījumi, kad bērni ar vecākiem ir vērsušies pie manis, piedzīvojot apdraudējuma situācijas. Bieži nākas sadarboties un iesaistīt situāciju risināšanā arī citus bērnu tiesību aizsardzības jomā strādājošos speciālistus. Arī šajā gadījumā, sadarbojoties ar policiju, izdevās novērst apdraudējumu un sniegt nepieciešamo aizsardzību ne tikai šim pusaudzim, kurš ziņoja man par piedzīvoto, bet arī citiem bērniem.

– Vai Jūsu darbā ir nācies saskarties arī ar bīstamām situācijām?

Jā, diemžēl ir bijuši gadījumi, kad apdraudēta ir bijusi arī mana drošība. 

Piemēram, es esmu žņaugta, mani mēģinājuši apliet ar verdošu ūdeni. 

Visu šo notikumu epicentrā ir bijuši arī bērni, kuri piedzīvojuši vardarbību un agresiju no viena vai abiem vecākiem. Taču ir brīži, kad saproti, cik svarīgi ir reaģēt nekavējoties. Šādos brīžos rūpes par bērniem ir bijušas stiprākas par bailēm par sevi.

Kā jums izdodas iegūt bērnu uzticēšanos?

– Droši vien nav vienas unikālas receptes. Domāju, ka ar vienkāršību, cilvēcību un sirsnību var panākt ļoti daudz. Gan pret kolēģiem, gan bērniem vienmēr esmu godīga, pacietīga, mierīga, nosvērta un cilvēcīga. Pat vissmagākajās situācijās.

Kolēģi saka, ka jums ir superspējas, kas palīdz un ļauj atvērties un uzticēties pat visnoslēgtākajiem bērniem.

– Tā laikam ir taisnība. Es neesmu vienaldzīga un tiešām katrā lietā iedziļinos līdz kaulam – ar vislielāko atbildību, rūpību un centību. Īpaši, ja runa ir par bērniem. Tāpēc, ja nepieciešams, mēdzu arī strādāt ārpus sava darba laika, reizēm pat brīvdienās, nepārtraukti turot rūpi un roku uz pulsa tiem, kas ir neapskaužamā situācijā un kuriem ir nepieciešams atbalsts un palīdzība.

Kas, jūsuprāt, ir vissvarīgākais bāriņtiesas darbā?

– Mēs nevaram izmainīt daudzas lietas šajā pasaulē – padarīt visu grūto par vieglo, vērst visu slikto uz labo, bet reizēm, pateicoties mūsu savlaicīgai iesaistei un rīcībai, varam izmainīt viena bērna pasauli. Un tas jau ir ļoti daudz. Bērna drošība ļoti bieži sākas ar vienu cilvēku, kurš pamana, sadzird un nepaliek vienaldzīgs.