Cieņa, pacietība un novērtējums jeb trīs stūrakmeņi komunikācijā ar pusaudzi

Pusaudža periods ir sarežģīts laiks gan viņam pašam, gan apkārtējiem – ģimenei un skolotājiem. Pieaugušajiem ir jāspēj atrast līdzsvars starp robežu noteikšanu un telpas došanu personības attīstībai. Protams, primāri par to ir jādomā vecākiem, taču liela loma tajā ir arī skolotājiem, kuri diendienā skolo mūsu nākamo paaudzi – topošos vadītājus, sportistus, dziedātājus un citu jomu izcilniekus.
Gan vecākiem, gan skolotājiem ir jābūt bērnu un pusaudžu autoritātei, taču to nevar panākt ar totalitārisma metodēm.

FOTO: Shutterstock.com

Gan vecākiem, gan skolotājiem ir jābūt bērnu un pusaudžu autoritātei, taču to nevar panākt ar totalitārisma metodēm.

Skolā un ārpusskolas aktivitātēs pusaudži pavada lielāko daļu dienas, tāpēc skolotāju attieksme un veids, kā viņi komunicē, iedrošina un spēj atrast talantu, ir ļoti svarīgs aspekts. Taču, lai radītu interesi, ir jātiek sadzirdētam. Manā ieskatā ir trīs būtiskākie aspekti, ko ņemt vērā ikdienas saziņā ar pusaudzi. 
 

Rīkoties cieņpilni 

Gan vecākiem, gan skolotājiem ir jābūt bērnu un pusaudžu autoritātei, taču to nevar panākt ar totalitārisma metodēm, proti, izmantojot varas pozīciju. Ierobežojumi, aizliegumi un pieprasījumi pakļauties varbūt strādā īstermiņā, bet tie rada neatgriezeniskus “robus” savstarpējās attiecībās, jo pazūd uzticēšanās. Tieši tādēļ šādu komunikācijas veidu iesaku aizstāt ar cieņpilnu attieksmi. 
 

Nenoliedzami, būs reizes, kad pusaudži izturēsies necienīgi, izaicinoši vai pat agresīvi. Pieļauju, daudzi man piekritīs, ka šādās situācijās saglabāt cieņpilnu attieksmi ir ļoti izaicinoši, it īpaši, ja tas notiek skolā, kur bez viena "kacinātāja" klasē ir vēl 29 skolēni, kuri vēro un gaida skolotāja reakciju. Šādos gadījumos ir būtiski ņemt vērā divas lietas. Pirmkārt, pašam saglabāt mieru un vēsu prātu, lai neļautos emocijām. Otrkārt, cieņpilni paust savu nostāju. 

 

Mums kā pieaugušajiem nav jāakceptē nepieņemama uzvedība, taču nedrīkstam arī izmantot varas pozīcijas, lai nodrošinātu pakļaušanos. 

 

Tā vietā ir jācenšas izprast šādas uzvedības iemesls un iespēju robežās jāmēģina palīdzēt pusaudzim tikt galā ar emocijām, kas izraisa agresīvu vai necienīgu uzvedību. 
Cieņpilna attieksme iet roku rokā ar pacietību. 
 

Saglabāt vēsu prātu 

Tie, kuri ikdienā audzina pusaudzi vai klasē sastopas ar 30 tādiem, zina, ka pacietības saglabāšana prasa milzu piepūli. Taču attiecības vienmēr ir maratons nevis sprints. Uzvar tas, kurš iztur līdz galam. Nenoliedzami, tas ir grūti. It īpaši, ja emocijas un dusmas iekšā verd kā vārošs katls. Tieši šādās situācijās ir jāsaglabā vēss prāts un neitrāla komunikācija. 

Reklāma
Reklāma

Praksē tas nozīmē runāt mierīgā, līdzsvarotā tonī un nepakļauties kārdinājumam izteikt kādus publiskus pazemojumus vai aizrādījumus. Pat tad, ja vēlamies norādīt, ka pusaudža konkrētā uzvedība vai rīcība nav pieļaujama, sarunā fokusējamies uz rīcību vai uzvedību, nevis uz viņa vai viņas personību. Nevis “tu esi slikts”, bet gan “tava uzvedība šajā brīdī ir slikta vai nepieņemama”. Pretējā gadījumā tas var uzlikt nevajadzīgu “zīmogu” un pusaudzis ar to sāks identificēties, pieņemot un vēl izteiktāk uzsverot savu “sliktā” puiša vai meitenes tēlu.
 

Laistīt, nevis mīdīt 

Trešais, bet nebūt ne mazsvarīgākais aspekts komunikācijā ar pusaudžiem, ir novērtējums. Tie, kuri aizraujas ar dārza darbiem, lieliski zina, ka labāk aug tie augi, ko iestāda piemērotā augsnē, laista un par tiem rūpējās. Ar mūsu bērniem ir līdzīgi. Neatkarīgi no vecuma, viņiem vairāk par kritiku vajag dzirdēt uzslavas un parādīt to virzienu, kurā attīstīt savu talantu. Es nerunāju par nepamatotām uzslavām un glaimiem, bet gan spēju izcelt labo un veiksmīgo. 
 

Ticu, ka ikviens vēlas dot saviem bērniem vai skolēniem to labāko! Mēs gribam redzēt, kā viņi attīsta savus talantus un izaug par laimīgiem un pašpārliecinātiem pieaugušajiem. Tas noteikti nav viegls darbs, taču rezultāti ir tā vērti. 

Par to, ka skolotājiem un viņu attieksmei ir nenovērtējama ietekme tālāk uz bērnu likteņiem, vēlreiz pārliecinājos arī dabaszinātņu skolotāju dienā. Katram no mums ir atmiņas un īpašs stāsts par savu “dzīves skolotāju”. Viens novērtē skolotāja spēju pamanīt talantu, otrs viņa dotos ceļavārdus, bet cits – aizrautību un prasmi. 

Ticu, ka, ieraugot talantu katrā bērnā, palīdzot viņam to attīstīt, kā arī veidojot cieņpilnu komunikāciju un “laistot” bērnu pašapziņu ar labiem vārdiem, mums Latvijā nākotnē būs vēl vairāk izcilu ķīmiķu, sportistu un dziedātāju!

 

Inese Elsiņa, zinātņu doktore psiholoģijā, sertificēta klīniskā un veselības psiholoģe

Saistītie raksti