Psiholoģe un 5 bērnu mamma: "Kāpēc vienā ģimenē pusaudzis dodas līdzi ģimenes izbraukumā, bet citā – klusēdams atsaka?"

Ierobežojumi Covid pandēmijas izplatības samazināšanai skar ikvienu. Kā šajā laikā jūtas brīvību alkstošais pusaudzis, kam gluži vai ieprogrammēta vēlme cīnīties pret noteikumiem un pārkāpt robežas?

FOTO: no personīgā arhīva

"Lai telefons neaizstātu vecākus, vecākiem ir jārunā ar saviem bērniem un jābūt gataviem dzirdēt patiesību un pieņemt bērna sacīto," atgādina psiholoģe. (Foto: Juris Rozenbergs)

Par to, kā veidot attiecības ar pusaudzi un kam pievērst uzmanību, stāsta Inga Bērziņa, piecu bērnu mamma, British King’s College Latvia skolas psiholoģe, psiholoģiskās atbalsta platformas ESMAMMA izveidotāja.
 

Emocionālais fons

“Mūsu dzīve šobrīd rit nenoteiktības laikā, un tas var radīt satraukumu gan pieaugušajiem, gan bērniem. Trauksme, dusmas, depresija, ēšanas traucējumi un atkarības ir izplatītākās Covid laika sekas vairumam cilvēku, arī pusaudži no tām nav pasargāti, turklāt bērnos vairojas arī agresija un apātija.

Vecākiem vienmēr jāatceras, ka pusaudzis ir mazs, reizēm ļoti satraukts cilvēks, kas alkst pēc drošības un sapratnes, īpaši šobrīd, kad, iespējams, tik galā ar ierobežojumiem un sevi ir ļoti grūti.
 

 Trauksme, dusmas, depresija, ēšanas traucējumi un atkarības ir izplatītākās Covid laika sekas vairumam cilvēku, arī pusaudži no tām nav pasargāti, turklāt bērnos vairojas arī agresija un apātija.


 

Strādājot skolā, redzu, ka 5 no 100 bērniem ir sajūsmā par iespēju vairāk būt mājās. Tie ir bērni ar izteikti introvertu personību vai ar problemātiskām attiecībām, draudzību, ieilgušiem konfliktiem vai bērni ar nelieliem autiskā spektra traucējumiem, kam skolā un sabiedrībā vienmēr bijis par skaļu. Visi pārējie jūtas gluži kā izmesti no laivas, jo liegtas ir ārkārtīgi svarīgas pusaudžu dzīves sastāvdaļas – ikdienas gaitas uz skolu, klātienes komunicēšana ar vienaudžiem, starpbrīži, klases dzīve, pirmā iemīlēšanās un savu simpātiju satikšana klātienē.

Tīnim ir nepieciešams būt starp draugiem, fiziski būt šai barā. Puišiem ir jāizlādē dabiskā agresija, mazliet jāpagrūstās, skaļāk jāizrunājas, jāizrādās – tagad šie dabiskie instinkti paliek apspiesti, nerealizēti, tāpēc vairojas dusmas un agresija. Savukārt meitenēm ir zudusi iespēja krāsoties, pucēties, būt stilīgām, saņemt uzmanības apliecinājumus, tāpēc viņām radusies vēlme arvien vairāk atkailināties sociālajos tīklos, pat sūtīt kailbildes puišiem, jo citādi netiek apmierināta dabiskā vēlme kādam patikt.

 

Manas skolas pusaudži stāsta, ka viņiem vissmagāk ir nepārtraukti atrasties mājās un diendienā būt kopā tikai ar vecākiem, kas arī strādā no mājām, brāļiem un māsām. Turklāt šajā laikā ir pazudušas privātuma robežas. Pusaudži pārdzīvo, ja vecākiem ir problēmas darbā, ja vecāki ir nelaimīgi un dusmīgi. Dažkārt viņi neredz atrisinājumu Covid situācijai, tāpēc sāk zaudēt motivāciju, ļaujas nogurumam, slīgst depresijā, nonāk pat līdz tam, ka it viss ir vienaldzīgs, jo nekas apkārt it kā nenotiek.
 


Pusaudži stāsta, ka viņiem vissmagāk ir nepārtraukti atrasties mājās un diendienā būt kopā tikai ar vecākiem, kas arī strādā no mājām, brāļiem un māsām. Turklāt šajā laikā ir pazudušas privātuma robežas.
 

 

Vecākiem ir saviem bērniem jārāda paraugs, jāstāsta, ka dažādas krīzes jau ir bijušas, ka tās ir pārdzīvotas, ka šis grūtais dzīves posms reiz beigsies. Jācenšas pēc iespējas vairāk palīdzēt, kaut vai pa īstam iedziļinoties attālinātajās mācībās, jo jebkāda vecāku interese par pusaudzi šobrīd ir neatsverama.

Diemžēl pusaudži ierobežojumu un aizliegumu dēļ cenšas rast veidus, kā pierādīt savu stilīgumu, varēšanu un kaut nedaudz darīt to, ko nedrīkst. Viens no izrādīšanās veidiem ir pašlaik tik populārā pīpēšana un veipošana. Skumji, bet daudzi tīņi šīs aizliegtās nodarbes šobrīd uzskata par vienīgo dzīves prieku un lepojas, ka paši var noorganizēt to piegādi līdz pat mājas durvīm. Tomēr ir arī pusaudži, kas izmanto šo laiku, lai attīstītu kādu līdz šim nebijušu hobiju vai talantu – gleznotu, fotografētu. Un, lai ko pusaudzis būtu izvēlējies sevis attīstīšanai, vecākiem vajadzētu viņu atbalstīt un iedrošināt.
 

Vecāku loma

Reklāma
Reklāma

Cīņa ar pieaugošo, spuraino pusaudzi vecākiem var prasīt milzu resursus, tāpēc pieaugušajiem jābūt gudrākiem un attiecības ar bērnu jau kopš mazotnes jābalsta pacietībā un mīlestībā. Bet, tuvojoties tīņu vecumam (10, 11 gadi), ļoti jāpiestrādā pie savstarpējā kontakta veidošanas. Paši vecāki laikus var sākt lasīt literatūru par pusaudžiem, mācīties, iedziļināties un apzināties, ka drīz pienāks brīdis, kad bērns gribēs būt patstāvīgāks un no viņiem attālināsies. Arī šajā sarežģītajā laikā vinnētāji noteikti būs tie, kam savstarpējās attiecības ir balstītas uz sadarbību un cieņu, nevis kontroli.

Covid situācija patiesībā var vienot ģimenes, jo mums visiem ir viens kopīgs ienaidnieks. Tikai vecākiem ar savu rīcību jārāda paraugs, jo tīņi vēro pieaugušos un viņu attieksmi pret esošo situāciju, piemēram, vai tētis vakaros atlaižas dīvānā, slīgst grūtsirdībā un iedzer kādu glāzīti vai iet kopā ar bērniem ārā.

Zinu pozitīvu piemēru – tēvs ar dēlu tieši tagad sākuši kopā skriet, rūdīties, peldēt. Ļoti vērtīgi ir parādīt pusaudžiem, kā nepadoties, cīnīties un arī garīgi augt. Svarīgi tīnim izskaidrot, ka ir lietas, ko viņš spēj kontrolēt un ietekmēt, un ir arī tādas, ko viņš nespēj mainīt, taču attieksmi pret lietām un notikumiem var mainīt vienmēr.

Vecākiem jāļauj pusaudzim būt patstāvīgam un pašam izdarīt izvēles, turklāt jāpārdomā, kāpēc bērns ir izvēlējies konkrētu rīcību. Piemēram, kāpēc vienā ģimenē, lai arī pukstot, pusaudzis dodas līdzi ģimenes izbraukumā, bet citā – klusēdams atsaka? Varbūt vecāki izbraukuma laikā strīdas, nepārtraukti tirda pusaudzi, ignorē viņa vēlmes, un tāpēc tīnis labāk izvēlas palikt mājās viens?
 

Visam pāri – sapratne

Ideāli, ja pusaudzis pats ir atradis nodarbes, kas uzlabo pašsajūtu; viņš var kustēties, dejot, ēst veselīgu pārtiku, daudz būt svaigā gaisā, radoši ar kaut ko nodarboties.

Tīņa pašapziņu noteikti cels vecāku piedāvājums būt tam, kas izplāno ēdienreizes vai pat visas brīvdienu nodarbes. Pusaudzis noteikti jāiesaista arī mājas darbos un jāpaslavē par padarīto. Vēl svarīgāki un pagodinātāki tīņi jutīsies, ja pieaugušie prasīs padomu jomās, ko pusaudži pārzina vislabāk, – par IT, interneta iespējām un sociālajiem tīkliem. Tīnis būs laimīgs, ja viņš varēs pamācīt! Tas pats attiecas uz kādu spēli vai aktīvu izklaidi. Turklāt tā būs kopīga jautrība un pozitīvas emocijas, kā arī iespēja veidot ciešākas attiecības un vairot uzticību.

Ja vecāki nojauš, kas ir bērna elki – influenceri, kuros viņi ieklausās un seko, vecākiem der tiem piesekot, lai vismaz pa reizei pārrunātu kādu populāru dziesmu, skandālu vai citus jaunumus, kas saistīti ar šo elku. Tīnim daudz nozīmē tas, ka vecāki arī orientējas modernajā pasaulē, vienīgi jāatceras, ka interesei par bērna elkiem jābūt dabīgai, nevis uzspēlētai, jo pusaudzis tēlošanu uzreiz sajutīs un var būt aizvainots.

Daudzi vecāki satraucas, ka bērns nav atraujams no ekrāniem, bet tehnoloģijas ir mūsdienu tīņu dzīves neatņemama sastāvdaļa, jo viņi nezina dzīvi bez tām, turklāt tieši mēs, vecāki, ielikām viņiem rokās pirmās planšetes un telefonus. Tāpēc, pirms sākam kaut ko aizliegt, vispirms jānoskaidro iemesls, kāpēc pusaudzis savai viedierīcei ir tik ļoti pieķēries, ko tā viņam aizstāj.

 Tīnim daudz nozīmē tas, ka vecāki arī orientējas modernajā pasaulē, vienīgi jāatceras, ka interesei par bērna elkiem jābūt dabīgai, nevis uzspēlētai, jo pusaudzis tēlošanu uzreiz sajutīs un var būt aizvainots.
 

Pirmām kārtām jāsaprot, ko jaunietis jūt, lietojot viedierīci. Pamēģiniet to izprast, parunājiet nepārmetot un esiet atklāti arī pret sevi – atbildiet sev, vai vienmēr esat pieejams savam bērnam, kad esat viņam vajadzīgs? Joprojām lielākā daļa bērnu sūdzas, ka jūt vecāku vienaldzību, vai stāsta, ka vecāki nepārtraukti strādā un pēc tam ir pārāk noguruši, lai veltītu viņiem laiku. Tai pašā laikā ekrāni vienmēr ir pie rokas un sniedz vēlamo atbalstu, prieku, saikni ar draugiem un izklaidi.

Lai telefons neaizstātu vecākus, vecākiem ir jārunā ar saviem bērniem un jābūt gataviem dzirdēt patiesību un pieņemt bērna sacīto. Tīnim pēc sarunas ar vecākiem ir jābūt sadzirdētam un joprojām mīlētam, neskatoties ne uz ko. Ja vecāki nosodīs un nedzirdēs savu bērnu, viņš vairs neatklāsies un meklēs sabiedrotos citur, visbiežāk telefonā.

 

Pārdomām

Šobrīd visi esam nenoteiktības apstākļos, kad nākotne ir miglā tīta, un ir ļoti svarīgi to apzināties un stāstīt arī tīņiem. Tas ir gluži tāpat, kā stāvēt pie aizsalušas jūras un gribēt, lai tajā būtu silts ūdens. Var dusmoties, kliegt, cik spēka, bet ledus neizkusīs. Lai arī cik daudz savas enerģijas, resursu un emociju atdotu, jūra joprojām būs aizsalusi.

Tāpēc ir jākoncentrējas uz kaut ko citu, ko var mainīt; ir īstais laiks iepauzēt, apzināties, pārskatīt vērtības un sākt būvēt labākas savstarpējās attiecības. Varbūt šobrīd ikvienam pieaugušajam vajadzētu apstāties un atcerēties sevi pusaudžu gados un sajūtu līmenī atkal būt tīnim – atsaukt atmiņā aizmirstās emocijas, noskaņu, vēlmes, kas bija tolaik pusaudžu vecumā. Iespējams, tā būs vieglāk izprast un sajust sava bērna sāpes, pārdzīvojumus, ilgas un arī priekus.