Neticēsi, bet ēdamas vairāk nekā vienu reizi: kuras sēnes lasīt tad, kad visas ierastās jau ir beigušās

Tā kā nekur uz ārzemēm braukt faktiski nedrīkst, visi latvieši šoruden tupēja dzimtenē, un tad nu populārākajos sēņu mežos sēņotāju bija vairāk nekā sēņu. Ne tikai Pierīgas silos, nē. Sajūta bija tāda: jo tālāk no Rīgas tu sēņu meklējumos dodies, jo vairāk automašīnu ceļmalās pie mežiem stāv. Tas nozīmē, ka arī tavas slepenās sēņu vietas atrašana, izmīdīšana un nogriešana ir tikai laika jautājums.

Kā tādā situācijā lai nezaudē savu latvisko identitāti? Te nu noderēs Rainis ar savu “pastāvēs, kas pārvērtīsies”. Ja reiz kļūst neiespējami pasargāt no svešām acīm savu baraviku vai apšubeku audzīti, jāpievēršas tām sēnēm, kuras citi nelasa! "Deviņvīri" sākumam iesaka deviņas sēņotāju vairākuma ignorētas sēņu sugas. Patiesībā Latvijā tādu sēņu, kas ir ēdamas vai citādi iekšķīgi izmantojamas, ir daudz vairāk nekā deviņas (pietiek atšķirt šā gada bestselleru Lielā Latvijas sēņu grāmata, lai par to pārliecinātos), taču to lielākā daļa ir vai nu pārāk sīkas, lai pietiktu pacietības tās lasīt, vai pārāk reti sastopamas. Iesakām tādas lielākas un smukākas vai arī tādas, kuru izmantošanā var apvienot patīkamo ar derīgo, piemēram, atturēšanos no alkohola, ja dzīves ceļš līdz tādai nepieciešamībai ir novedis.

Milzu baltmietene Leucopaxillus giganteus

Ir tikai viens iemesls, kas var izskaidrot, kāpēc latvieši līdz šim tik reti ir pievērsuši savu gastronomisko uzmanību vienai no lielākajām cepurīšu sēnēm (cepurītes līdz 40 centimetru platas), diezgan bieži sastopamajai Gada sēnei 2007. Šis iemesls ir ticība pārdabiskiem spēkiem vai vismaz “drošs paliek drošs” tipa respekts pret milzu baltmietenes veidotajiem raganu apļiem. Ja šāds aplis izveidojas dārzā, var gadīties, ka pat tuvējie koki un krūmi nokalst; kur nu tik stipru sēni ēdīsi, nokaltīs vēl tavs kociņš arī... Arī rūgto mandeļu smarža ikvienu, kas lasa kriminālromānus, no milzu baltmietenes drīzāk atbaidīs nekā vilinās. Tomēr pagaidām nav zinātniski pierādīta ne baltmieteņu saistība ar raganām, ne ar lidojošo šķīvīšu nosēšanās vietām, bet maģisko spēku no tām var iegūt, apēdot pēc iepriekšējas novārīšanas.

Milzu apaļpūpēdis Langermannia gigantea

Lieluma ābolā kodējiem šis pūpēdis ir īsts atradums – Gada sēnes 2018 godā pabijušais Gigantea ir pats lielākais pūpēdis pasaulē, tas var izaugt pat līdz desmit kilogramiem smags un volejbola vai pat futbola bumbas lielumā (apkārtmēra Latvijas rekords bijis 166 centimetri, lielākos apaļpūpēžus var pat sajaukt ar guļošu aitu). Aug vasarā un rudenī dārzos, tīrumos, krūmājos. Kamēr apaļpūpēdis ir jauns, proti, kamēr tā iekšpuse ir balta, tas ir ēdams, griežot šķēlēs un, piemēram, grilējot. Savukārt vecākus pūpēžus tiešām var izmanot kā futbola bumbu – ja iespersi, no tā izlidos daži miljardi sporu. Ja no tām visām izaugtu pūpēži, zemeslode kļūtu balta.

Parastā sērapiepe Laetiporus sulphureus

Ja tu esi vegāns, tad šo aprakstu tālāk vari nelasīt, jo parastā sērapiepe, angliski saukta arī par Chicken of the Woods jeb meža vistu, jau kuro gadu ir Gada sēne visiem Latvijas vegāniem. Sērapiepes lielie oranždzeltenie čemuri uz koku stumbriem atrodami ļoti bieži, kamēr vegāni nav visus apgrauzuši tiktāl, ka šī piepe būtu jāpasludina par retumu. No sērapiepes var gatavot visu ko, sākot ar maltas “gaļas” kotletēm un beidzot ar čipsiem. Garšu ietekmē koks, uz kura sērapiepe augusi, tāpēc nevajadzētu tās lasīt, piemēram, no tāda indīga koka, kāda ir īve.

Porcelāna tintene Coprinus comatus


Šī dārzos un zālienos bieži sastopamā tinteņu suga dod tev iespēju atteikties no alkohola, ja citi līdzekļi nelīdz (varbūt tāpēc tintenes latvieši ēd tik reti). Ja nu tomēr jūti, ka arī tintene tevi neatturēs, esi drosmīgs un veic eksperimentu – uzcep jaunas tintenes (tās var cept bez vārīšanas), apēd un uzdzer; literatūrā minēts, ka kopā ar alkoholu tintene izraisa saindēšanos, bet kurš pēdējā laikā ir pārbaudījis, vai tā tiešām notiek? Tikai necep vecas, jo tad būsi tintē bez visa alkohola.

Rudens taurene Craterellus cornucopiodes

Lai gan šīs gailenes radinieces otrs nosaukums ir miroņu taurene un paskats tiešām ir kā sēnei, kas vislabāk piestāvētu kapiem, patiesībā tā ir ļoti laba ēdama sēne, noderīga kaltēšanai. Sliktā ziņa ir tā, ka bieži vien miroņu taurenes cilvēki atrod tajā vietā, kurā konstatē, ka ir apmaldījušies.
 

Parastā vēršmēlene (medene) Sarcodon squamosus

Daudzi adateņsēnes nelasa vispār, tāpēc vēršmēleņu pulciņus var atrast pat uz sēņotāju krustām šķērsām nostaigātām priežu meža takām. Labums – sēnes ir lielas. Var kaltēt un berzt pulverī kā aromātisku piedevu zupām. Sliktums – parastai vēršmēlenei ļoti līdzīga ir cita vēršmēleņu suga, kura vislabāk atšķirama rūgtās garšas dēļ.

Parastie zemestauki Phallus impudicus


Lai cik iedvesmojošs būtu skats, kā no zemestauku olas jeb augļķermeņa sēnei netipiskā ātrumā, dažu stundu laikā, izslejas falls jeb nesējs, kura smirdīgajā augšgalā ir sēnes sporas, ēšanai būs derīgs tikai šādu aktu vēl neveicis augļķermenis. Labā ziņa ir tā, ka zemestauku uzlējumam var izmantot alkoholu. Sliktā – visvairāk par zemestauku izmantošanu cilvēki parasti uzzina tad, kad meklē tautas līdzekļus onkoloģiskām kaitēm.

Baltā cūktrifele Choiromyces meandriformis

Mūsdienās tik populārajai profesijai – melnajiem arheologiem – šī sēne ir īsts mierinājums, ja neizdodas atrast Otrā pasaules kara tankus vai trimdā aizdevušos Zemgales saimnieku apraktās zeltlietas, jo arī tā ir meklējama zem zemes. Turklāt pašā augsnes virskārtā, tātad rakšana nebūs tik grūta. Mūsu cūktrifele gan neesot tik augstvērtīga kā, teiksim, Burgundijas trifele, tomēr ēdama ceptā vai sautētā veidā, un, tāda atraduma iedvesmoti, melnie arheologi droši vien ķersies arī pie Latvijas trifeļu dārziem, kuros aug burgundietes...
 

Sarkanā mušmire Amanita muscaria

Visbeidzot, nu kā lai atturas no tās sēnes izmantošanas iespēju apraksta, kura kaitina sēņotāju, bieži vien būdama pati skaistākā sēne citādi patukšā mežā? Sarkanā mušmire, kā stāsta drosmīgāki sēņu pētnieki, ir plaši pazīstama sakarā ar tās lietošanas neparedzamajām sekām. Lai gan visas šīs sekas ir saindēšanās dažādas izpausmes, tostarp var būt arī eiforija un iespaidīgas halucinācijas. Samērā ar psilocibīnu saturošajām sēnēm mušmires izraisītās halucinācijas tiek uzskatītas par praktiskai izmantošanai nederīgām tieši neprognozējamības dēļ (mušmires saēdies cilvēks var gan kļūt miegains, gan izdzīvot vairākas dzīves, gan sajust sevi mazāku vai lielāku nekā realitātē. Izpausmes esot atkarīgas no cilvēka rakstura – īgņam sāpēs iekšas, optimists smiesies, bailīgais baidīsies, agresīvais kļūs vēl agresīvāks), tomēr, kopš vairākas valstis psilocibīnu saturošas sēnes aizliedz, mušmires kļūstot populārākas.

Sibīrijas šamaņi sarkanās mušmires izmantojuši kā alternatīvu veidu transa stāvokļa sasniegšanai (otrs veids ir ilgas dejas). Austrumsibīrijā mušmiru cienītāji devuši priekšroku nevis pašu mušmiru ēšanai, bet to apēduša cilvēka urīna dzeršanai, jo tad mušmiru efekts izbaudāms bez tādām blaknēm kā svīšana un locekļu raustīšanās. Sibīrijas pamattautas mušmires ēda kā tonizējošu līdzekli, līdzīgi kā Dienvidamerikas indiāņi kokas lapas, bet mušmiru uzlējumu izmantoja alkohola vietā. Jebkurā gadījumā pie mušmiru ēšanas ir jāpierod pamazām, uzreiz iedvesmojošs efekts nav garantēts, bet saindēšanās simptomi gan.