Līdz mūsdienīgai vēnu ārstēšanai

Jums ir ievērojama pieredze vēnu ķirurģijā. Pastāstiet, kā attīstījusies vēnu ārstēšana!
1985. gadā, kad sāku strādāt Gaiļezera slimnīcā, fleboloģija bija neliela ķirurģijas subspecialitāte un ārstēšana aprobežojās ar operācijām, kur viss balstījās uz to, ko ķirurgs redz. Šīs operācijas bija diezgan traumatiskas, griezieni tika izdarīti ļoti lieli, faktiski – kropļojoši. Tomēr pamazām ķirurgi sāka izdarīt operācijas ar nolūku padarīt glītākas sieviešu kājas. Tā kā operēja to, ko redz, operācijas nebija radikālas un pēc kāda laika atkal veidojās jaunas vēnas. Tas cilvēkos radīja neuzticību ķirurga darbam.

FOTO: Ķirurgs, flebologs Andris Rīts.

Kas mainīja šo situāciju?
Precīza diagnostika, pateicoties sonogrāfijas ieviešanai. Ultrasonogrāfijā varēja izmeklēt kāju asinsvadus, noteikt dziļo un zemādas vēnu stāvokli, vārstuļu darbību, bet operējot precīzi, dziļās vēnas līmenī, nosiet vēnu. Agrāk vietā, kur zemādas vēna ieplūst dziļajā vēnā, ķirurgi atstāja diezgan garu vēnas stumbru, un tieši tas bija iemesls, kādēļ veidojās recidīvi. Bija liela starpība, vai operācija veikta „uz aci” vai ultrasonogrāfijas kontrolē.
Vēl viens solis progresa virzienā bija varikozo vēnu ārstēšanā ieviestā miniflebektomijas metode, kad zemādas vēna tiek izoperēta caur ļoti maziem griezieniem ar mazu āķīšu palīdzību. Uz grieziena vietām vairs nebija nepieciešams likt šuves, varēja izmantot plāksterus. Šo metodi izmantojam arī šodien, piemēram, stumbra vēnu izoperējam ar lāzeru, bet mazos vēnu zarus izvelkam ar āķīšiem.

Mūsdienīga vēnu ārstēšana nozīmē precīzu diagnostiku ar duplekssonogrāfijas metodi.

Vai attīstījās tikai diagnostiskās un ķirurģiskās metodes?
Attīstījusies arī varikozo vēnu medikamentozās ārstēšanas metode – skleroterapija, kad ar ķīmisku preparātu tiek panākta to slēgšana. Ārstējot vēnu kapilārus un nedaudz lielāka kalibra vēnas, var panākt ļoti labu kosmētisku efektu un pacientam minimālu traumatizāciju. Arī skleroterapiju sākumā veica „uz aci”, bet mūsdienās varam precīzi izvērtēt, kādas koncentrācijas preparāts vajadzīgs katram asinsvadam. Turklāt šī metode kļuvusi mūsdienīgāka, pateicoties medikamenta ievadīšanai putu tehnikā. „Slēdzot” vēnu kapilārus un nelielās zemādas retikulārās vēnas, sonogrāfa kontrole nav nepieciešama. Ja ar skleroterapiju tiek ārstētas lielākas stumbra vēnas, tad precīzai adatas ievadīšanai vēnā un zāļu plūsmas kontrolei tiek izmantota sonogrāfija.

Vēnu ārstēšana nav iedomājama arī bez kompresijas terapijas.
Jā, trofisko čūlu ārstēšanā izmantojam kompresijas pārsējus. Tas ir ilgstošs un piņķerīgs darbs, lai čūlu dabūtu ciet un daudz kas atkarīgs no tās izmēra, dziļuma un laika, cik ilgi tā bijusi. Pārsējiem der tikai īpašas īsā iestiepiena saites, un tās var uzlikt tikai ārsts. Salīdzinājumā ar tālajiem astoņdesmitajiem tagad ir lieliska iespēja kompresijas terapijai, kas var būt arī profilaktiska, piemēram, vēnu kompresijas zeķes jānēsā grūtniecēm, lai neveidotos vēnu varikoze. Kompresijas terapija vajadzīga arī gadījumos, kad ir dziļo vēnu tromboze, tromboflebīti. Vēnu zeķes nozīmē ārsts, atkarībā no patoloģijas iesakot pirmās, otrās vai trešās kompresijas klases izstrādājumus.

Esam nonākuši līdz mūsdienu ārstēšanas metodēm.  
Tagad varikozu zemādas vēnu ārstēšanā zelta standarts ir vēnu lāzeroperācija, kas tiek kombinēta ar miniflebektomiju jeb sānu zaru izņemšanu ar āķīšiem, un šeit vēlreiz jāuzsver, cik liela nozīme precīzam duplekssonogrāfijas izmeklējumam.
Savā laikā pēc vēnu operācijas pacients pavadīja slimnīcā divas nedēļas, bet ar dziļo vēnu trombozi gultas režīms bija divus mēnešus. Šodien pacientam pēc lāzeroperācijas uzliekam pārsēju, uzvelkam kompresijas zeķi un viņš smaidīgs dodas mājās. Arī dziļo vēnu trombozes gadījumā ir pavisam citi ārstēšanas principi – ārsts nozīmē nevis vairs gultas režīmu, bet gan medikamentus (mazmolekulāro heparīnu) un kompresijas terapiju. Trombs laika gaitā uzsūcas, tomēr var gadīties, ka kompresijas zeķe slimajā kājā jāvalkā ilgstoši vai varbūt pat visu atlikušo mūžu.

Vai varat arī pastāstīt, kā mainījies atsāpināšanas process?
Arī šajā jomā noticis milzīgs progress. Agrāk narkozes pacientam bija pasmagas – tās tika dotas caur masku, pēc tam bija intubācijas, vēl pēc tam – spinālā narkoze, kad jutība kājās atgriezās tikai pēc divām trim stundām. Tagad atsāpināšanu veicam pacientam saudzīgi pa vēnas gaitu.

Jūs tikko esat pievienojies daktera Mauriņa komandai. Kas noteica šo jūsu soli?
Mani pārliecina tas, ko dakteris Mauriņš dara. Savā vēnu centrā viņš radījis spēcīgu komandu, kas, pastāvīgi mācoties un pilnveidojoties, apgūst progresīvākās ārstēšanas metodes, kādas vien pastāv Eiropā un pasaulē. Apmeklējot starptautiskos flebologu kongresus un konferences, esmu pārliecinājies, ka tas, ko spēj piedāvāt daktera Mauriņa Vēnu centrs, ir Eiropas un  pasaules līmenī.       

Ieskaties: www.venucentrs.lv