Izdegšana – slazds, kurā iekrīt arī stiprie. Saruna ar psihoterapeitu Artūru Miksonu

Santa Raita žurnālam “Par Veselību”, Nr.5 (oktobris/novembris)

Izdegšanu bieži uztveram kā pārmērīga darba sekas, taču vai aiz tās neslēpjas dziļāki psiholoģiski iemesli – nepieciešamība būt vajadzīgam, visu paveikt perfekti, saņemt atzinību vai pierādīt savu vērtību?

–Ārēji izdegšana var izskatīties vienādi – cilvēks ir pārguris, darbā vairs nespēj pilnvērtīgi funkcionēt, zaudē uzmanību, kļūst īgnāks, ciniskāks un nespēj adekvāti pildīt savus pienākumus. Taču ceļš līdz izdegšanai katram var būt pavisam atšķirīgs, emocionālie iemesli var būt ļoti dažādi, pat radikāli atšķirīgi. Skaidrojums, kāpēc viņš “deg”, var būt saistīts ar dzīves pieredzi. To nevajag vienkāršot līdz “dzīves traumām”, jo tas var būt atkarīgs no tā, kā cilvēks ir uzaudzis un kādas pārliecības ir radušās. Piemēram, ka darbam vienmēr jābūt izdarītam perfekti (vai nu tas ir stingri iemācīts bērnībā, vai arī radies kā kompensācijas mehānisms uz bērnībā pieredzētu nepastāvību, haosu un neprognozējamību). Visbiežāk tas attieksies ne tikai uz darbu, bet arī uz bērnu audzināšanu, savstarpējām attiecībām, kārtību mājās. Uz visu. Mūsdienu dzīves ritms ir ļoti steidzīgs un ātrs, tas ir visaptverošs, turklāt 

mēs vēl esam “pārdevuši sev ideju”, ka visu varam paspēt un izdarīt perfekti, – sieviete var vienlaikus strādāt pilna laika darbu, audzināt bērnus, satikties ar draudzenēm, būt mīloša un klātesoša sieva, katru dienu izskatīties “satriecoši” un vienmēr būt smaidīga,

bet vīrietis var strādāt ļoti daudz, vienlaikus būt mīlošs un gādīgs tēvs, uzmanīgs vīrs, kurš pamana un saprot sievas jūtas, un vēl spēj izturēt bērnu emocionālās vētras un katrā situācijā empātiski reaģēt. 

Bet tas nav iespējams katru dienu, vienmēr un katrā situācija! Cilvēks nav robots.

Attiecīgi, ja cilvēks ir perfekcionists un nonāk darba vidē, kur no viņa prasa arvien vairāk, viņam var nenostrādāt “sarkanais karodziņš”: “Stop! Šis vairs nav okei, es vairs nevaru!” Un nav pat runa par darba apjomu, bet par iekšēju vajadzību visu izdarīt perfekti. Tā ir viņa paša iekšējā balss, kas liek to darīt. Ja tas ir viens atsevišķs darbs – nekas. Taču, ja tā jāstrādā katru dienu, “baterija” nosēžas – veidojas milzīgs disbalanss starp pieprasījumu un piedāvājumu, un vienā brīdī cilvēks neizbēgami izdeg.

Izdegšana, īpaši mentāla, ir ļoti specifisks stāvoklis, no kura nevar atgūties, vienkārši aizbraucot uz trim dienām atpūsties. Bieži vien nepietiek pat ar nedēļu ilgu atvaļinājumu, jo atjaunošanās nenotiek tik ātri. Cilvēkiem, kuriem izdegšanas dēļ tiek izsniegta slimības lapa, reizēm nepieciešami pat vairāki mēneši. Pirmās nedēļas vajadzīgas, lai vispār atkāptos no ierastās sajūtas, ka kaut kur jāiesaistās, kaut kas jādara, lai pamainītu domāšanu un tikai tad pārslēgtos uz atpūtu.

Vai perfekcionisms ir vienīgais ceļš, kas var aizvest līdz izdegšanai?

– Tas ir tikai viens variants. Otrs variants – cilvēks, kurš nedara neko perfekti, jo viņam to nevajag, bet viņš ir uzaudzis ar tādu dzīves pieredzi, ka viss ir atkarīgs tikai no viņa. Ļoti bieži tie ir cilvēki, kuriem agrīni ir bijis jāuzņemas atbildība – pēc vecāku šķiršanās, agri zaudējot kādu no vecākiem. Viņi iemācās par visu atbildēt, neapzināti izveidojot sev tādu dzīves modeli, kurā atbildība par visu pamazām nonāk uz viņu pleciem: viss, kas attiecas uz bērniem, ir jāizdara man, viss, kas notiek ar sievu/vīru, ir jāatrisina man, un vēl taču ir darba kolēģi, sadarbības partneri… Dienas beigās viņš ir pārguris, bet pats visu to smagumu nespēj panest, bet atteikt arī īsti ne. 

Trešais variants – cilvēks nav ne perfekcionists, ne arī mēdz uzņemties pārmērīgu atbildību, taču viņu vada nedrošība, nepārliecinātība un bailes kādu sarūgtināt. Viņam ir ļoti svarīgi, lai viss būtu labi, lai neviens nebūtu dusmīgs vai apvainojies un lai tikai viņš pats nenonāktu vainīgā lomā. Tāpēc pateikt “nē” ir ārkārtīgi grūti. Nevis tāpēc, ka viss būtu jāizdara perfekti vai jāglābj pasaule, bet tāpēc, ka viņam šķiet – piekrist būs labāk, drošāk un mierīgāk visiem.

Kā redzat šajos piemēros, tie ir trīs pilnīgi atšķirīgi domāšanas, motivāciju un iekšējo vajadzību ceļi, kā cilvēks skatās uz to, kas no viņa tiek prasīts darbavietā, ģimenē, attiecībās, draudzībā. Un katram no viņiem, ja šo psiholoģisko aspektu laikus neatpazīst, ja neapzinās savas emocionālās vajadzības un to, kā risināt dzīvi, ir risks izdegt. Ja laikus nenostrādā pašrefleksija: “Es iesaistījos par daudz, es sev uzliku pārāk lielus standartus, es neatteicu, es uzņēmos par daudz… Tas nebija okei, man no šī būtu jāmācās,” tad situācija turpina eskalēties, līdz cilvēks sabrūk.

Kāpēc šo stāvokli ir tik grūti laikus pamanīt? 

– Tas ir stāsts par emocionālo inteliģenci, vai cilvēks spēj paskatīties uz sevi un pamanīt, kas viņu ietekmē, vai saprot, ko konkrētās situācijās jūt, un vai spēj saskatīt cēloņu un seku sakarības: “Tas mani ietekmē – es esmu saguris, mazāk ieinteresēts, es vairs īsti nepieslēdzos darbam, ģimenei, mājām. Es laikam esmu noslēdzies no apkārtējiem.” Ja cilvēks šīs sajūtas neatpazīst, cēloņu un seku sakarības noraida – “darbs ir darbs, tas mani neietekmē” – un ja viņam nav refleksijas par sevi, tas ir ļoti ātrs ceļš uz izdegšanu.

Vairāk lasi žurnālā “Par Veselību” Nr.5. (oktobris/novembris):