Cilvēka smadzenes sāk novecot jau pēc 30

Pirms vienpadsmit gadiem, gatavojoties savai pirmajai lielajai konferencei, Kristīne izlasīja, ka posmā no 30 līdz 90 gadiem cilvēka smadzenes zaudē aptuveni 15 % no smadzeņu garozas un 25 % no baltās vielas apjoma. “Tolaik man bija 28 gadi, un sapratu, ka tūlīt būšu pietuvojusies šim neizbēgamajam procesam.” Būdama RSU pētniece, Kristīne neļāvās panikai, bet gan metās iekšā novecošanās izpētē, meklējot arvien jaunus veidus, kā novecot un kā darīt to veselīgi. Jau sarunas sākumā viņa uzsver, ka lielākā problēma ir nevis pati novecošana, bet mūsu priekšstati par to. 

 Kristīne Šneidere-Pītersa. Publicitātes foto. 

“Nav tā, ka kādā konkrētā dzimšanas dienā organismā ieslēdzas novecošanas slēdzis. Mēs nepamostamies 35 gadu vecumā un nekļūstam veci. Organisms turpina mainīties. Dažas funkcijas kļūst lēnākas, dažas – efektīvākas. Novecošana ir pārmaiņu process, nevis katastrofa.” Tas nozīmē, ka mūsu ķermenis sāk darboties nedaudz citādi. Reizēm mazliet gausāk, reizēm ar mazākām rezervēm, taču tas pats par sevi nav nekas slikts. “Mums jāpielāgo citas stratēģijas tam, kā dzīvojam. Atceros, cik ļoti nobijos pati, kad pirmo reizi izlasīju par smadzeņu apjoma samazināšanos, bet tagad, vienpadsmit gadus vēlāk, es joprojām veiksmīgi funkcionēju,” teic pētniece. 

Kad jūtam un redzam pirmās pazīmes?

No kognitīvā skatpunkta pirmās nelielās izmaiņas parasti sāk parādīties aptuveni 35 gadu vecumā, lai gan tas ir individuāli. Sievietēm šis process var būt saistīts ne tikai ar hormonālo fonu, bet arī ar sociālajiem faktoriem. “Mēs zinām, ka sievietes bieži uzņemas vairākas lomas vienlaikus, un tas rada papildu slodzi,” norāda Kristīne. “Taču reālās izmaiņas notiek pakāpeniski. Līdzīgi kā bērniem ir augšanas lēcieni, tā varam runāt par sava veida novecošanas lēcieniem.”

Parasti pirmais izteiktākais periods ir vecumā no 40 līdz 50 gadiem, kad izmaiņas kļūst pamanāmākas. Nākamais periods ir ap 60 gadu vecumu. Taču – mieru, tikai mieru! Kā saka pētniece, galvenā veselīgas novecošanas pazīme ir spēja pielāgoties situācijai. “Ir skaidrs, ka 39, 46 vai 50 gadu vecumā mēs vairs nefunkcionēsim tāpat kā 20 gados. Mums ir pavisam cita impulsu kontrole, citas emociju regulācijas prasmes un pavisam cits brieduma līmenis. Viena no novecošanas teorijām, ko savulaik izvirzīja amerikāņu psihologs Timotijs Salthauss, paredz, ka kognitīvās spējas šķietami samazinās tādēļ, ka palēninās informācijas apstrādes ātrums. Vienkāršoti sakot, smadzenes strādā nedaudz lēnāk, tāpēc daudzas darbības aizņem vairāk laika. Taču to var kompensēt dzīves pieredze, uzkrātās zināšanas un kompetence. Tāpēc, jo daudzveidīgākas, regulārākas un intelektuāli aktīvākas ir mūsu nodarbes, jo labāk spējam izmantot dažādus smadzeņu tīklus efektīvi un nepieciešamajā brīdī.”

Pilnu rakstu par atmiņu un to, kā pret novecošanu izturas Latvijas Nacionālā teātra aktieris Gundars Grasbergs, stiliste un imidža skolas Unastyle radītāja Una Bernatoviča, RSU Dzemdniecības un ginekoloģijas katedras vadītāja, profesore Dace Rezeberga, lasi žurnāla “Patiesā Dzīve” speciālizlaidumā “Laimīgas vecumdienas”, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās un Zurnali.lv.