Izlēmu sevi veltīt ģimenei. Tagad nemitīgi klausos, ko darīšu, ja vīrs nomirs vai aizies pie citas

Kristīnei ir bakalaura grāds tiesību zinātnēs, viņa strādājusi gan par jurista palīdzi, gan arī par klientu konsultanti finanšu kompānijā. Tiesa gan, pēdējos gados profesionālajai dzīvei sanācis pievērsties krietni mazāk, jo ar trīs gadu starpību pasaulē nāca abi viņas bērni. Otrajam dekrētam tuvojoties beigām, Kristīne saprata, ka gluži vienkārši jūtas pārāk nogurusi, lai atgrieztos darbā. Aizgājusi no darba un iestājusies bezdarbniekos. Un tieši šajā dzīves posmā sapratusi, ka no sirds vēlas kādu laiku dzīvot kā mājsaimniece.

Kristīne stāsta: Atceros tās šausmas, kad uz laiku atgriezos darbā pēc pirmā dekrēta. Agrie rīti, miegains, raudošs bērns pie dārziņa. Pati uz darbu, vakariņās makaroni, pati pārgurusi, māja kā miskaste, ar vīru vispār nevar atrast laiku pabūt normāli kopā. Un tas bija tikai ar vienu bērnu, tāpēc, kad sāka iet uz beigām otrais bērnu kopšanas atvaļinājums, sapratu, ka atgriešanās darbā kā divu bērnu mātei vispār būs kaut kāds pilnīgs kosmoss, tāpēc no darba aizgāju. Esot bezdarbnieka statusā, sapratu, cik man ļoti patīk būt mājās un būt klātesošai savai ģimenei. Uzturēt māju perfektu, gatavot skaistas un veselīgas maltītes, vest bērnus uz attīstošām nodarbībām. Kad arī otrais bērns aizgāja uz dārziņu, varēju tikt arī pie laika sev. Nesteidzīga vingrošana dienas vidū un iespēja laiski palasīt kādu grāmatu. Man šķiet, ka nekad dzīvē nebiju jutusies tik tiešām laimīga. Jāsaka, ka vīrs arī. Kā tajā teicienā – happy wife, happy life (laimīga sieva, laimīga dzīve). Un tā nu nolēmām, ka līdz tam laikam, kamēr bērni krietni paaugsies, palikšu mājās. Neieteikšu, ka esam mežonīgi turīgi, bet ar vīra ienākumiem pilnīgi pietiek, lai nodrošinātu ģimeni. Bet tad tikai sākās.

“Kristīne, tu nedomā ar galvu!”

Izrādījās, ka būt par mājsaimnieci Latvijā ir kaut kas pilnīgi neiedomājams. Pirmā sāka mana mamma: “Sievietei ir jābūt savam darbam un savai naudai. Tu stādies priekšā, kas notiks, ja kaut kas ar vīru atgadīsies. Vai aizies pie citas?” Tad mana draudzene: “Bet tev taču ir augstākā izglītība, bet tu sēdi mājās un sevi degradē, taisot pusdienas, kā tāda kalpone.” Cita draudzene: “Manas mammas māsa arī šitā sēdēja mājās. Vīrs nomira, kad viņai jau pāri piecdesmit, nebija ne darba, ne naudas.” Vīra paziņa: “Vīram neapniks tāda sieviņa, kas vakarā tikai par zupas vārīšanu un bērniem var parunāt.” Izteicās visi, kam vien nebija slinkums.

Kristīne sarunā ar portālu mammamuntetiem atklāj, ka pamazām mācās neņemt citu viedokli vērā, taču nenoliedz, ka ir bijusi ļoti sāpināta, dzirdot ko tādu no it kā pašiem tuvākajiem: 

“Izrādās, ka visi mani tuvie domā, ka es esmu pilnīga un galīga muļķe. Ka ne man, ne vīram nekad nav ienākusi prātā doma pārrunāt situācijas iz sērijas, kā būs, ja būs? Vai tiešām visiem liekas, ka es kā juriste pēc izglītības nespēšu par sevi un saviem bērniem parūpēties visdažādākajās situācijās? Nezinu īsti, kā ir citās valstīs, bet Latvijā mājsaimnieces ir teju tāds kā lamuvārds. 

Neviens man nav teicis – klau, Kristīn, cik forši, ka tev ir laiks ko pilnvērtīgi veltīt gan sev, gan savai ģimenei. Vai arī: cik forši, ka vīrs tik labi par tevi rūpējas. Ļoti, ļoti žēl, ka mūsu sabiedrība par normālām sievietēm uzskata tikai tās, kas kā darba zirgi spēj gan izveidot karjeru, gan bērnus izaudzināt, mājas soli paveikt un vēl sevi pilnveidot. Es diemžēl nespēju. Man gluži vienkārši nav tādas kapacitātes. Protams, es varu, bet šaubos, vai tam visam būtu kāda kvalitāte. Un pats galvenais – jēga. Mums kā sabiedrībai vajadzētu iemācīties cienīt citu cilvēku izvēles.”