Būt mājsaimniecei mūsdienās – sildīšanās gādīga vīra azotē vai bezatbildība?

Palasot Latvijā iecienītus sieviešu forumus, nākas vien secināt, ka gandrīz katra diskusija, kur sievietes stāsta par savu dzīvi kā mājsaimnieces vai sapņo, ka beidzot laiku varēs veltīt tikai sev un savai ģimenei, saņem milzum daudz kritikas un negāciju. Visbiežāk sastopami teksti: “Kā nav kauna vīram uz kakla sēdēt!”, “Kā sievietei var nebūt nekādu interešu?”, “Mājsaimnieces ir garlaicīgas, agrāk vai vēlāk vīram tāda apniks un sameklēs citu”, “Ko tu darīsi, ja vīrs atradīs mīļāko, nomirs, saslims, piekusīs…”. Nenoliedzami – visai agresīvi. Bet kā savā dzīves modelī jūtas sievietes, kas tik tiešām ikdienu pavada kā pilnas slodzes mājsaimnieces? Portāls mammamuntetiem.lv aprunājās ar divām šādām sievietēm.

Kad sievietes strādāšana visdrīzāk sagrautu ģimeni

Zanei nesen palika četrdesmit gadu, un nu jau gandrīz divdesmit no tiem viņa sevi var saukt par mājsaimnieci. Sieviete stāsta, ka jaunībā gan viņas plāni bijuši pavisam citādi:

“Es biju stingri nolēmusi, ka kļūšu par juristi, pat par advokāti. Veselus divus gadus arī nomācījos universitātē, bet tad mācības pārtraucu – jā, tās pašas lielās mīlas dēļ. Ar savu vīru esmu kopā kopš 17 gadu vecuma. Vīrs ir pāris gadus vecāks. Kad es vēl tikai sāku studēt, viņš jau bija izveidojis gana spožu karjeru.

Pēc laika viņam piedāvāja labu darbu Skandināvijā. Viņš aizbrauca, es paliku. Tajā laikā jau vēl nekādas attālinātās studijas nebija pieejamas. Cik jau bieži varējām, braucām viens pie otra, bet tas bija ļoti grūti. Mēs bijām jauni, iemīlējušies un gribējām būt kopā visu laiku.

Par spīti manu vecāku iebildumiem pieņēmām lēmumu, ka paņemšu akadēmisko gadu un pārvākšos pie mīļotā. Gads paskrēja nemanot, vīrs saņēma vēl izdevīgāku piedāvājumu – nu jau strādāt Ķīnā. Tātad, ja es atgrieztos skolā, mēs satiktos labi ja pāris reizes gadā. Tam mēs nebijām gatavi.

Apprecējāmies un pārvācāmies uz Ķīnu. Piedzima pirmā meita. Atkal pārvācāmies – šoreiz uz ASV, kur pēc pāris gadiem pasaulē nāca arī mūsu otrā meita. Nu kāds mans darbs? Biežas pārcelšanās, mazi bērni, iejušanās jaunā vidē… Man pat grūti iztēloties, par ko es būtu varējusi strādāt un pa kuru laiku.

Tagad, kad meitenes ir jau diezgan lielas, brīva laika man ir vairāk. Es apmeklēju dažādus kursus, esmu iesaistījusies skolas padomē, daudz lasu, ceļoju ar vīru. Var jau būt, ka kādam mana dzīve liekas bezjēdzīga, bet es nedomāju, ka tā būtu jēdzīgāka, ja es strādātu par biroja administratori un saņemtu algu, kas uz mūsu ģimenes izdevumu fona būtu smieklīga.

Vai es saņemu negācijas? 

Jā, vecāki ir jautājuši, vai nejūtos apdalīta, ka neesmu neko dzīvē sasniegusi. Bet man ir skaistas mājas, forši bērni, es esmu finansiāli nodrošināta, man ir labs vīrs. Nedomāju, ka tas ir ‘nekas’. Arī kāda draudzene reiz izmeta: ‘Ko tu darīsi, ja vīrs aizies pie citas?’ Atsmēju, ka arī sameklēšu jaunu vīru. 

Bet nopietni runājot – vīrs ir sakārtojis manu pensijas fondu, un man ir arī gana lieli uzkrājumi.”

Ar mājsaimnieces sapni kopš bērna kājas

Līgai ir 35 gadi, un mājsaimnieces godā viņa jau ir aptuveni piecus no tiem. Iepriekš sieviete strādāja mārketinga jomā un darīja savu darbu no sirds un dvēseles… līdz izdega pavisam:

“Vai es iepriekš varēju iedomāties sevi mājsaimnieces lomā? Ja pilnīgi godīgi – jā. Man jau no bērna kājas ir paticis čubināties pa māju, gatavot ēst, un esmu diezgan intraverta. Labprāt laiku pavadītu tikai savas ģimenes lokā, bet nekad nebiju iedomājusies, ka to varēšu atļauties, jo mūsdienās taču modernai sievietei jābūvē karjera.

Mācījos, jau no pirmā augstskolas kursa paralēli piestrādāju un būvēju karjeru. 26 gadu vecumā apprecējos, piedzima dēls, un tad pamazām sākās ārprāts. Pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma mazais bija jālaiž dārziņā. To negribējām ne es, ne viņš – reāli raudājām abi.

Tad slimošanas. Darba devējs sāka skatīties šķībi, ka tik bieži nākas kavēt. Iegādājāmies atjaunojamu māju ārpus pilsētas, izbraukāt uz darbu kļuva grūtāk, un arī māja un dārzs prasīja savu. Gribēju, lai viss ir skaisti, līdz… man sākās panikas lēkmes.

Es sapratu, ka vairs nevaru izturēt. Man riebās mans darbs, riebās, ka bērns jāceļ septiņos no rīta, lai visu dienu pavadītu dārziņā. Sāku iet terapijā un pamazām uzsāku ar vīru sarunas par iespēju aiziet no darba.

 Lēmums nebija viegls, jo mana alga tomēr bija pienesums ģimenes budžetam. Bet paldies vīram, kurš saprata manas sajūtas.

Jā, mums nācās nedaudz stingrāk savilkt jostas, bet tajā pašā laikā mēs visi esam kļuvuši krietni laimīgāki un harmoniskāki. Es nesaku, ka nekad vairs neatgriezīšos darbā, bet šobrīd par to nevēlos pat domāt.”