Nestrādāju un jūtos tik atkarīga no sava vīra un viņa ģimenes

Esmu dziļi nelaimīga par savu stāvokli šobrīd - esmu bez darba. Pelna vīrs, ēdam šad un tad arī uz vīramātes rēķina. Es jūtos tik atkarīga no sava vīra un viņa ģimenes, šī atkarība mani dzen ļoti lielos kompleksos. Es nevaru ar neko lepoties, ne ar kādiem sasniegumiem, pat nauda nebūtu šajā brīdī galvenais, sacu sāpi portāla mammamuntetiem.lv forumā izsūdz kāda jaunā māmiņa. 

FOTO: Evita Knospiņa, http://www.lotart.lv

Nekad neesmu apsvērusi domu pamest ģimeni un izvirzīt karjeru pirmajā vietā, taču zinu, ka ir sievietes ,kas bērnu atstāj auklēm un strādā uz pilnu slodzi.

 

"Sveiki! Negribētos tagad baigi čīkstēt un ''sūdzēties'' (nav piemērotākais vārds), taču viss ir sakrājies. Abi ar vīru esam pašos jaunības gados, apprecējāmies tulīt pēc augstskolas beigšanas un uzreiz arī bērniņš pieteicās. Šķiet, kas tad varētu ''tāds sakrāties''? It kā viss ir, bērniņš, vīrs, jumts virs galvas, diploms plauktā. Es esmu dziļi nelaimīga par savu stāvokli šobrīd - esmu bez darba. Pelna vīrs, ēdam šad un tad arī uz vīramātes rēķina, jo nedzīvojam tālu viens no otra.

 

Arī tagad nedzīvojam slikti, bet vīra attieksme ir mainījusies. Sākumā vīrs bija ļoti rūpīgs pret mani, uzmanīgs


Man paliek neērti, vīramāte tieši neko nesaka, bet es redzu viņai cauri - viņai acīs tas vien rakstīts: "Kad Tu beidzot strādāt sāksi?". Visas mammas strādā, taču es pavadu laiku četrās sienās, kamēr meita ir vietējā bērnudārzā. Ja man jautā, vai esi darbu meklējusi? Protams, ka esmu! Bet daudzi man piekritīs, cik grūti to ir atrast! Sevišķi mazā pilsētā, kur visi jau sen savas vietas atraduši vai radi iekārtojuši! Mani pat neņēma par apkopēju (lai gan man ir izglītība-bakalaurs),paņēma pazīstamu meiteni! Domāju vismaz iesākumam, vismaz savu kapeiciņu, lai es justos kā pilnvērtīgs cilvēks.

 

...kad man iegribas kādu sievišķīgu prieku - uztaisīt, piemēram, manikīru, es izjūtu šausmīgu kaunu un nosodījumu, kad jāuzprasa vīram kādu latu...


Reklāma
Reklāma

Kad meita tikko piedzima, dzīvojām ļoti labi. Arī tagad nedzīvojam slikti, bet vīra attieksme ir mainījusies. Sākumā vīrs bija ļoti rūpīgs pret mani, uzmanīgs, abi pavadījām daudz laika kopā, arī pēc viņa darba laika. Vīram patika tas, ka viņu mājās vienmēr sagaida mīļa sieva, tīrā mājā ar kūpošām vakariņām. Viņam regulāri ir komandējumi, tikšanās, sazvanīšanās - viņam ir kontakts ar ārpasauli, kamēr es palieku uz vietas. Vīrs ir palicis pret mani vienaldzīgāks, atļaujas bieži mani pazemot (es mazliet pārspīlēju, bet viņš ar attieksmi atgādina to, ka es nestrādāju, neesmu nekas), mudina mani strādāt, citreiz pat dusmojas, ka es mājās neko nedaru, lai gan es daru visus saimnieciskos darbus, kā jau daudzas mājsaimnieces. Uzkopju māju, aizstaigāju uz veikalu pēc pārtikas un taisu pusdienas, vakariņas.

 

Skatos uz Rīgas sievietēm, palasu intervijas - visas tik neatkarīgas, tik starojošas, sabiedriskas, visu var, visu dara, brauc tur, brauc šitur. Man nav tādu iespēju, jo tādu vienkārši nav!

 

Es jūtos tik atkarīga no sava vīra un viņa ģimenes, šī atkarība mani dzen ļoti lielos kompleksos. Es nevaru ar neko lepoties, ne ar kādiem sasniegumiem, pat nauda nebūtu šajā brīdī galvenais. Un tomēr - kad man iegribas kādu sievišķīgu prieku - uztaisīt, piemēram, manikīru, es izjūtu šausmīgu kaunu un nosodījumu, kad jāuzprasa vīram kādu latu. Es nezinu, kā man pašai sevi pilnveidot? Skatos uz Rīgas sievietēm, palasu intervijas "Ievā" - visas tik neatkarīgas, tik starojošas, sabiedriskas, visu var, visu dara, brauc tur, brauc šitur. Man nav tādu iespēju, jo tādu vienkārši nav! Nekad neesmu apsvērusi domu pamest ģimeni un izvirzīt karjeru pirmajā vietā, taču zinu, ka ir sievietes ,kas bērnu atstāj auklēm un strādā uz pilnu slodzi.

 

Ceru uz jūsu viedokli, kā man risināt šo sasāpējošo jautājumu, gribētos zināt aŗī sabiedŗibas viedokli par sievietēm mājsaimniecēm, par to, kā pašas esat veidojušas savu karjeru un apvienojušas to ar ģimenes dzīvi."