Vidusmēra latvietis: Lai izdzīvotu, man jāstrādā nelegāli

Parasti darbadienā ceļos 07:15, paēdu brokastis, izlasu jaunākās ziņas dažādos portālos un dodos uz darbu. Lieki piebilst, ka darbs ir pilnīgi neoficiāls.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Strādāju gaterī. Varētu teikt, ka saņemu smieklīgu algu, jo tā ir nesalīdzināma ar slodzi.

Darbā rutīnas nav itin nemaz, jo katru dienu kāds strādnieks aiziet un kāds atnāk vietā. Strādāju gaterī. Varētu teikt, ka saņemu smieklīgu algu, jo tā ir nesalīdzināma ar slodzi. Iespējams tas ir iemesls, kāpēc tik bieži mainās kolēģi. Es darbu nevaru atļauties pamest, jo vajag nedaudz sakrāt naudu, lai varu pabeigt skolu. Man ir 18 gadi, un rudenī mācīšos 4. kursā.

No 12:00 līdz 13:00 ir pusdienas pārtraukums. Visi strādnieki savācas, ēd ko nu kurš ir paņēmis līdz un pļāpā par šo un to. Pirmajās dienas es brīnījos par to, cik pārēji atklāti un bez mazākā stresa stāsta, ka ir saņēmuši tiesas pavēsti no parādu piedzinējiem. Kad pajautāju, kam ir parādā, viens no kolēģiem bezrūpīgi atbildēja: “Uij, daudziem!” Nesaukšu vārdā visas tās iestādes, kuras viņš nosauca.  

Viņi abi ar dažu gadu atstarpi uz turieni aizbrauca, jo uzskatīja, ka Latvijā nav nākotnes. Lai gan dziļi sirdī mani tas grauž, es viņiem nevaru pārmest — ja nav dzīves Latvijā, tad nav.

Darbs parasti ir līdz 18:00, bet mēdz gadīties, ka aptrūkstas zāģējamo koku, un es braucu mājās nedaudz ātrāk. Esmu mājās ap 19:00. Un jūtos, kā caur gaļas mašīnu izvilkts, jo 9h darba diena + braukšana uz darbu ar velosipēdu nogurdina. Kāpēc braucu ar velosipēdu? Cenšos ietaupīt pāris latus, neizmantojot sabiedrisko transportu. Nu jā, runā, ka tas ir arī veselīgi.

Parasti reizē ar mani mājās pārrodas māsa. Arī viņa strādā, tikai oficiālu darbu. Kaut viņai nav diža nauda, tomēr oficiāla. Starp citu, arī man vasaras sākumā bija plānots oficiāls darbs. Tikai topošais oficiālais priekšnieks vilcinājās tik ilgi, līdz pateica, ka darba tomēr nebūs. Pēc vakariņu paēšanas un dušas, piesēžos pie datora. Bieži vien sazinos ar otru māsu, kura dzīvo Somijā. Skumjš fakts — arī brālis tur dzīvo. Viņi abi ar dažu gadu atstarpi uz turieni aizbrauca, jo uzskatīja, ka Latvijā nav nākotnes. Lai gan dziļi sirdī mani tas grauž, es viņiem nevaru pārmest — ja nav dzīves Latvijā, tad nav.

Darbā rutīnas nav itin nemaz, jo katru dienu kāds strādnieks aiziet un kāds atnāk vietā.

Reklāma
Reklāma

Pēc sarunas ar māsu es iztīru zobus un eju gulēt, lai no rīta būtu možs, jo būs taču jāsatiek kāds jauns kolēģis, jo kāds cits kolēģis būs aizgājis.

Ejot gulēt, es prātā atzīmēju, ka līdz referendumam ir par vienu dienu mazāk. Sestdien ņemšu velosipēdu un pēc papildus darba, kur var papildus piepelnīties, došos balsot. Balsošu, jo man liekas nepieņemami, ka man, lai izdzīvotu, ir jāstrādā neoficiāli. Man ir nepieņemami tas, ka citiem cilvēkiem ir tik daudz parādu, ka vairs un roku pirkstiem nevar saskaitīt. Bet visnepieņemamākais man ir tas, ka man jānoskatās, kā mana ģimene izklīst pa pasauli.

Es gribu savu nākotni Latvijā, un aktīva piedalīšanās politiskajos procesos, manuprāt, ir vienīgais veids, kā šo nākotni nodrošināt.
 

Iesūtījis: Agris