Bērnu ginekoloģe Lāsma Līdaka: Atlikta vakcinēšanās pret CPV palielina riskus un izdevumus

Kopumā sabiedrībā vērojamas pozitīvas pārmaiņas, cilvēkiem vairāk rūp viņu un bērnu veselība, bet vakcinācijā pret CPV jaunums ir arī valsts apmaksāta vakcīna zēniem, kas vēl vairāk mazina audzēju riskus, intervijā skaidroja ginekoloģe.

Kas ir cilvēka papilomas vīruss un kāpēc svarīgi ir pret to vakcinēties? 

– CPV ir vīrusu grupa, kura izraisa, piemēram, ādas kārpas, kas ir samērā nekaitīgas, bet atsevišķi tipi izraisa arī ļaundabīgas saslimšanas – kādu no vēža paveidiem. Kaut arī pārsvarā CPV asociē ar dzemdes kakla vēzi, tas izraisa arī rīkles vēzi, anālā kanāla vēzi, vulvas vēzi, maksts vēzi un arī dzimumlocekļa vēzi vīriešiem. 

Papilomas vīruss ir izplatīts – apmēram 80% sieviešu dzīves laikā ar to sastopas.

 Lielākajai daļai organisms pats spēj tikt galā ar šo infekciju un atbrīvojas no tās, bet daļai cilvēku šis vīruss saglabājas šūnās un ilgtermiņā izraisa ļaundabīgus audzējus – kā sievietēm, tā vīriešiem. Savā darbā bieži dzirdu atrunas, ka “mums ģimenē nekad nekādi ginekoloģiskie vēži nav bijuši, tāpēc mums tas nav svarīgi”. Tad es skaidroju, ka ir vienalga, ka ģimenē nav bijuši, jo tas ir vīruss. Tam nav ģenētiskā pamata. To izraisa vīrusa infekcija, tāpēc jebkurš cilvēks ir riska grupā, jebkurš to var dabūt. Pret to pilnībā nepasargā arī prezervatīvs. Papildus tam Latvijā pieejamā deviņvalentā vakcīna arī rada aizsardzību pret dzimumorgānu kārpām – kondilomām, kas arī ir nepatīkama lieta.

Kāpēc labāk vakcinēties tieši pusaudža gados? 

– Optimāli tas būtu 12 gadu vecumā un tāpēc, ka nekad nevar zināt, cik gados sāksies dzimumdzīve. Vecākiem bieži vien šķiet, ka tas viss ir ļoti tālā nākotnē un ar viņu bērniem jau nekas ”tāds” nenotiks līdz 25 gadu vecumam, bet pārsvarā tās ir ilūzijas. Vēl jāņem vērā arī tas, ka līdz 15 gadu vecumam vakcīnai vajadzīgas tikai divas devas, bet no 15 gadu vecuma – trīs devas. 

Un diezin vai tajā brīdī, kad parādīsies puisis, tā meitene atnāks pie mammas un teiks: “Tā, man tagad ir puisis, es gribu novakcinēties pret to vīrusu, lai mēs droši varam dzīvot dzimumdzīvi.” Tā nenotiek. 

Vai ir kādi vecuma ierobežojumi?

– Vakcīnu var sākt saņemt jau no deviņu gadu vecuma, kā bieži dara ārvalstīs. Latvijā meitenēm līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai vakcīna ir valsts apmaksāta. Tas ir būtiski, jo vienas devas cena ir ap 150 eiro. Tas ir tas, ko es vecākiem stāstu tad, kad spriež, ka meita izaugs un pati izlems. Tas noved pie riskiem un izdevumiem. Pirmkārt, viņa varbūt būs sākusi dzimumdzīvi un vīruss varbūt jau būs iegūts, un vakcīna nebūs tik efektīva. Otrkārt, no 18 gadu vecuma tas būs ievērojams finansiālais slogs – jo 150 eiro maksā viena deva, bet būs vajadzīgas trīs devas. Vispārliecinošākie pētījumi ir par vakcināciju līdz 27 gadu vecumam, bet var vakcinēties arī vēlāk. Par skādi tas nenāks. Tad ir jāvadās pēc situācijas. Piemēram, sievietei ir 30 gadi, viņa ir precējusies, dzīvo monogāmās attiecībās, viņai nav vīrusa, nav domu, ka partneris varētu mainīties, tad to var arī nedarīt, bet ja, piemēram, sievietei ir 45 gadi, taču mainās partneri, arī tad ir vērts apsvērt vakcinēšanos.

Vai ārsti paši aicina uz vakcinēšanos vai vecākiem ir pašiem jāinteresējas par viņu bērnu vakcinēšanu? 

– Daudz ir atkarīgs no ģimenes ārsta. Ir vecāki, kas stāsta, ka ģimenes ārsts ir piedāvājis un lūdzis vakcinēties, un tad vai nu piekrīt, vai atsakās. Es cenšos iedrošināt uz vakcinēšanos, ka tas nav nekas bīstams un ka vajag to darīt. Daļa ir saņēmusi informāciju skolās. Bet diemžēl mēdz būt arī tā, ka daļa ģimenes ārstu pat atrunā no vakcīnas ar domu, ka labāk to darīt vēlāk, kad paaugsies, bet tam nav racionāla pamatojuma. Nav iemesla vakcīnu atlikt, turklāt vēlāk, pusaudža gados, noķert to pusaudzi un aizvest uz vakcināciju var būt vēl sarežģītāk. Ja novilcinās pāri 18 gadiem, tas attiecīgi jau būs maksas pasākums. Aicinu vispār visus kopīgi priecāties par katru vakcīnu, kas mums ir pieejama. Mums jau tāpat ir ar ko slimot. Nav tā, ka izvakcinēsimies pret visu un vairāk neslimosim. Tāpēc tas noteikti jādara, ja pret kaut ko varam vakcinēties – īpaši ja pret vēzi. 

Un mēs varam būt laimīgi, ka pret CPV mums ir šī deviņvalentā vakcīna, jo, cik zinu, ne visās valstīs to nodrošina un citur vakcīnas ir pret mazāku skaitu vīrusa tipu.

Vai sabiedrībā ir kādas pārmaiņas atsaucībā un aktivitātē?

– Man šķiet, ka jā. Es vispār esmu optimiste un vienmēr atrodu kaut ko pozitīvu. Man bija pārtraukuma periods, kad biju bērna kopšanas atvaļinājumā, un tas veicināja pamanīt, ka daudzas lietas ir mainījušās. Ir pozitīvāka attieksme pret CPV vakcīnu, vairāk meitenēm parādījušies menstruāciju kalendāri, par ko man prieks, vēl parādījusies pozitīvāka attieksme pret psihiatriju, psihoterapiju, visu, kas saistīts ar garīgo veselību un palīdzības meklēšanu šajos jautājumos. Kopumā dzīve iet uz augšu, lai gan ir cilvēki, kuri joprojām nevēlas vakcinēties, kuri ir šaubīgi, bet kopumā palicis labāk. Un vērtīgi, ka tagad pret CPV vakcinē arī puišus, jo līdz šim sanāca, ka strādā tikai ar pusi no problēmas.

No kāda vecuma vispār meitenēm ieteicams sākt apmeklēt ginekologu?

– Manuprāt, jādomā par medicīnu racionālā izpratnē, izvērtējot to, ko mēs no tā iegūstam. Ja meitenei viss ir kārtībā, ja sūdzību nav, ja normāli sākas mēnešreizes, tās normāli norit un viņai nav nekādu jautājumu, tad viņa uz profilaktisko apskati pie ginekologa drīkst nenākt. Pie ginekologa obligāti būtu jānāk no 25 gadu vecuma reizi trīs gados uz dzemdes kakla vēža skrīningu. Savukārt ja ir sūdzības, tad gan jānāk. Bet, kad 12 vai 13 gadu vecu meiteņu mammas grib, lai paskatās, vai viss ir kārtībā, tas ir labi, bet tas nav obligāti. Ja meitene nevēlas iet, nevajag viņu spiest. Savukārt kad sāk dzīvot dzimumdzīvi, ja mainās partneri, tad vismaz reizi gadā ieteicams pārbaudīties uz seksuāli transmisīvām infekcijām… Vismaz reizi gadā. Protams, būtu jālieto prezervatīvs, bet, ja tas nav lietots, ir saplīsis vai noslīdējis, tad ir jāatnāk pārbaudīties. 

Bet, ja viss ir kārtībā, nekas nesatrauc, ja dzimumdzīves vēl nav, jautājumu par kontracepciju nav, tad pie ginekologa nav jānāk. 

Kas visbiežāk vakcinē pret CPV? 

– Parasti tie ir ģimenes ārsti, bet tas var būt arī vakcinācijas kabinetos. Ja runājam par mītiem un uztraukumiem, tad man ir gadījušās situācijas, kad cilvēki ir nobijušies, jo jūtas pārliecināti, ka vakcīnu pret CPV ievada dzemdes kaklā vai citādi ginekoloģiskas apskates laikā. Pilnīgi noteikti nē. Tā ir parasta injekcija plecā. Tā nav specifiska manipulācija. Daudz raižu un dezinformācijas ir par to, ka vakcīna kaut kādā veidā varot izraisīt neauglību. Man ir tāds dzemdes modelītis, ko es rādu un stāstu par to, cik sievietes auglība ir sarežģīts process. Ir jānobriest olšūnai, jānotiek ovulācijai, tad jāceļo pa olvadu, tad tai jāsatiek spermatozoīds, tad jāsāk attīstīties, jāieligzdojas dzemdes dobumā un vēl jāsāk augt. Un nav viena aģenta, izņemot milzīgas devas staru terapiju vai ķīmijterapiju, kas šo procesu varētu fundamentāli izjaukt. Un vēl jo mazāk vakcīna, kas ir pret vīrusu, kurš var būt arī citās vietās organismā. Arī pētījumos ir skaidrs, ka vakcīna pret CPV neauglību nevar izraisīt, bet turpretī ir pētījumi, ka, ja sievietei vai vīrietim jau ir CPV, tad gan reizēm var būt problēmas ar grūtniecības iestāšanos. Tāpēc risku var radīt nevakcinēšanās, nevis vakcinēšanās.