Gribu pirmo reizi mūžā pati marinēt gurķus. Ko der ņemt vērā?

Patiesībā gurķu marinēšana nemaz nav tik sarežģīta, kā sākumā šķiet. Bet pārāk sapriecāties, ka tas būs vieglāk par vieglu, arī nevajag. Noņemšanās būs, bet ja ievērosi dažus būtiskus priekšnosacījumus, rezultātam vajadzētu būt tiešām labam.

Kādus gurķus izvēlēties marinēšanai?

Pats svarīgākais ir izvēlēties piemērotus gurķus. Marinēšanai vislabāk der nelieli, stingri  gurķīši ar plānu miziņu. Jo ātrāk pēc novākšanas tie nonāks burkās, jo kraukšķīgāks būs rezultāts. Ja gurķi kādu laiku pastāvējuši, pirms marinēšanas tos ieteicams uz pāris stundām iemērkt aukstā ūdenī. Tas palīdzēs tiem atgūt stingrību.

Kas īsti jādara ar tām burkām?

Tikpat svarīgas ir burkas. Tām jābūt nevainojami tīrām. Ja vecmāmiņas mēdza burkas sterilizēt gandrīz pusdienas garumā, tad mūsdienās pietiek tās rūpīgi izmazgāt un izkarsēt cepeškrāsnī vai applaucēt ar verdošu ūdeni. Arī vāciņiem jābūt jauniem vai ideālā stāvoklī.

Improvizēt vai pieturēties pie receptes?

Nākamais jautājums, kas satrauc gandrīz katru iesācēju, ir marināde. Te darbojas viens vienkāršs princips – pirmo reizi nav vērts eksperimentēt. Izvēlies pārbaudītu recepti un pieturies pie tās. Etiķi, cukuru un sāli labāk nemērīt "uz aci". Virtuvē improvizācija ir brīnišķīga lieta, taču pirmajai marinēšanas reizei precizitāte būs tavs labākais draugs.

Garšvielas gan vari izvēlēties pēc savas gaumes. Klasika ir dilles, ķiploki, upeņu lapas, mārrutku lapas vai sakne, melnie pipari un sinepju sēklas. Daži pievieno arī ķiršu lapas, estragonu vai ozollapas, kas palīdz saglabāt gurķu kraukšķīgumu. Taču arī šeit darbojas zelta likums – labāk mazāk nekā par daudz. Gurķim tomēr jāgaršo pēc gurķa, nevis pēc visas garšvielu atvilktnes satura.

Ļoti bieži iesācēji pieļauj vienu kļūdu – burkas piepilda pavirši. Gurķus vajadzētu salikt pēc iespējas ciešāk, taču ne tik cieši, lai tie tiktu saspiesti. Tad marināde vienmērīgi nokļūs visur, kur nepieciešams.

50 burkas vienā dienā – labāk nevajag

Pēc aizvākošanas burkas ieteicams uz dažām minūtēm apgriezt otrādi, lai pārliecinātos, ka nekas netek. Pēc tam tās var ietīt segā un ļaut lēnām atdzist. Lai gan par šo jautājumu konservēšanas entuziastu vidū domas dalās, daudzi joprojām uzskata, ka lēna atdzišana palīdz gurķiem labāk ievilkties.

Un vēl kāds padoms, par kuru reti runā receptēs – necenties vienā dienā samarinēt piecdesmit burkas. Pirmajā reizē pietiks ar piecām vai sešām. Ja nu gadījumā marināde šķitīs par saldu, par skābu vai gribēsies vairāk ķiploku, nākamajā reizē recepti varēsi pielāgot savai gaumei. Toties nebūs jādomā, ko ziemā iesākt ar veselu kalnu burku, kuru saturs īsti negaršo.

Un visbeidzot – atceries, ka gandrīz katrai pieredzējušai saimniecei ir savs "slavenais konservēšanas stāsts". Kāda reiz sajaukusi cukuru ar sāli, cita aizmirsusi pievienot etiķi, vēl cita tik ļoti aizrāvusies ar sarunām, ka vienā burkā ielikusi trīs mārrutku lapas, bet nākamajā – nevienu. Tas viss pieder pie procesa. Lai gardi gurķīši!