Māras Simons ceļojums Kivi zemē

Atceros, kā bērnībā mēdzu pētīt senas pastkartītes no dažādām Jaunzēlandes pilsētām, kuras, pa pasauli kuģojot, bija atveduši mans vectēvs un vecāmamma. Diezin, cik ilgi viņi toreiz kuģoja, lai sasniegtu jauno pasauli?

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Foto no Māras Simons personīgā arhīva

Skatīt fotogaleriju!
Neilgi pirms pagājušā gada Ziemassvētkiem bija pienākusi mana kārta doties ceļā. Ceļojam trijatā – es, mans vīrs Gregs un piecus mēnešus vecais Martins. Gregs ir jaunzēlandietis jeb kivi, kā sarunvalodā par godu putnam kivi ar garo knābi, kas sastopams tikai Jaunzēlandē, mēdz dēvēt šīs valsts iedzīvotājus. Starp citu, arī auglis kivi aug Jaunzēlandē. Šeit pirmo reizi man ir iespēja nogaršot zeltīto kivi, kura garša ir daudz maigāka un saldāka par mums ierasto kivi.

Pēc nogurdinošajiem pārlidojumiem vairāk nekā 30 stundu garumā esam veiksmīgi sasnieguši Kraistčērču (Christchurch). Pasu kontrolē pārstāvam trīs dažādas tautības: es ieceļoju kā latviete, Gregs kā jaunzēlandietis, bet mazais Martins kā zviedrs. Vēlāk smejamies, ka esam ļoti moderna ģimene. Bet, kā šķiet, tas nav nekas sevišķs šeit, jo pasu kontroles darbiniece ne aci nepamirkšķina par mūsu dažādajām pasēm.

Dodamies uz auto nomu, kuras vadītājs man nez kādēļ atgādina divu smieklīgo kivi puišu no HBO TV mini seriāla Flight of Conchords mūzikas grupas menedžeri. Iznomājam auto uz mēnesi, un mūsu ceļš var sākties. Vispirms – pie vīra vecākiem. Atkalredzēšanās pēc četru gadu pārtraukuma, iepazīšanās, jaunā radinieka ierašanās ģimenē – tie visi ir pietiekami emocionāli piesātināti brīži. Jau ceļā uz Grega vecāku mājām esmu paspējusi pāris reizes palikt ar izbrīnā atvērtu muti. Patiesībā pēc pāris kilometriem ārpus Kraistčērčas man jau sāk pietrūkt epitetu, lai izteiktu savu sajūsmu par skatiem ārpus mašīnas logiem – zaļajiem kalniem, ielejām, ūdens krāsu, neredzētiem augiem, krūmiem, kokiem.

Braucam pilsētiņas Akaroa virzienā, kas atrodas Dienvidu pussalas krastos (Banks Peninsula). Nebeidzamās virāžas pa kalniem augšup, kas prasa labas auto vadīšanas iemaņas un nedalītu uzmanību, mūs beidzot atved uz Le Bons Bay. Jā, starp citu, vietējie mēdz pukoties uz daudzajiem tūristiem un viņu braukšanas stilu, kas būtiski kavē pārējo satiksmi, jo apdzīt šajā apvidū praktiski ir neiespējami. Taču es esmu tūristu pusē, jo braukt šeit ir patiešām sarežģīti, tāpēc labāk lēnāk pār tiltu, draugi. Gregs gan ceļu un ikvienu pagriezienu zina tikpat kā no galvas, tāpēc es šaurajos kalnu ceļu serpentīnos jūtos droši. Nedaudz aiz Litlriveras (Little River) piestājam ceļa malā, lai augļu un dārzeņu veikalā nopirktu tepat audzētos ķiršus, persikus, aprikozes, plūmes un zemenes. Turpmākā ceļojuma laikā tā ik pa laikam sevi palutinām ar svaigiem augļiem no vietējām dārzniecībām.

Pirmās dienas paiet atgūstoties no lidojuma, esot kopā ar ģimeni, apciemojot kaimiņus un draugus stundas brauciena attāluma Kraistčērčā. Tuvākajā apkārtnē ir viensētas, kas atrodas labu gabalu viena no otras ar tām pieguļošajām kalnu un ieleju teritorijām. Ja paveicas, kā mums, – ar skatu uz Kluso okeānu pa guļamistabas logu un putnu daudzbalsīgo un labskanīgo koncertu no rīta. Pa saimniecību teritoriju brīvi skraida un ziņkārīgi lūkojas savvaļas truši un zaķi; dažkārt pa nakti nedarbus strādā oposumi. Starp citu, Grega pirmais algotais darbs vēl kā pusaudzim bija oposumu medīšana. Izrādās, šie zvēriņi mēdz pamatīgi apskādēt vietējo sakņu dārzus un augļu kokus, un to populācija dažkārt tā pieaug, ka par šausmām dzīvnieku aizstāvjiem, neatliek nekas cits, kā sūtīt tos uz citiem medību laukiem, šeit gan vispirms novelkot kažociņus, lai tos vēlāk izmantotu rūpniecībā. 

Mani pārsteidz kaimiņu attiecības. Vietējā sabiedrība ir dažāda: no vietējiem kivi iemītniekiem otrajā un trešajā paaudzē līdz neseniem ieceļotājiem no Krievijas, Austrālijas, kā arī ASV. Reizi nedēļā kādā no mājām tiek organizēts viskija klubs – tikšanās pie glāzes un uzkodām ar visām ģimenēm. Šeit tad nu var uzzināt visus Le Bons Bay jaunumus, piemēram, par to, ka kaimiņam suņi atkal aizmukuši, un droši vien dzīvus viņš tos vairs neredzēs, jo dažas aitas jau ir saplosītas, un, visticamāk, kāds suņus nošaus; kā arī to, ka vietējie krievi atveduši no Jekaterinburgas celtniekus, kas uzbūvējuši Pareizticīgo baznīcu; ka atkal okeānā manītas haizivis; kas jauns populārajā sporta spēlē – kriketā. Arī mēs mēneša laikā piedalāmies pāris viskija klubos, kā arī apciemojam kaimiņus tāpat – bijām ielūgti arī pie amerikāņu pāra, kas Le Bons Bay dzīvo trīs četrus mēnešus gadā. Mājas saimnieks, jūras biologs un National Geographic autors Gregorijs Stouns dāvina mums savu grāmatu par Antarktiku ar autogrāfu un vēlējumu. Kādā citā dienā dodamies apskatīt kalna galā nesen uzbūvēto guļbūves ēku - Pareizticīgo baznīcu. Tās pārvaldnieks, kā arī ieceres autors un projekta realizētājs stāsta, ka šeit ik pa laikam notiekot dievkalpojumi – ierodas cilvēki no dažādām Jaunzēlandes vietām un Austrālijas. Ciemojamies arī pie Klaida un Lornas, Le Bons Bay arhivāriem – pāra, kas perfekti pārzina Le Bons Bay un tuvākās apkārtnes vēsturi. Man patīk vērot kūsājošo dzīves mīlestību šajos deviņdesmitgadniekos. Klaidam pieder apjomīga pastmarku kolekcija, kuru viņš sācis veidot jau pamatskolas vecumā. To ik pa laikam papildina arī Gregs, no ikkatra ārvalstu ceļojuma pārvedot pastmarkas, kuras pēc tam pa pastu ceļo uz Jaunzēlandi. Klaids mīl kriketu tikpat ļoti kā pastmarkas, tāpēc Gregs mēdz viņu šad tad pavilkt uz zoba par Jaunzēlandes komandas zaudējumiem. 

Kad nosvinēti Ziemassvētki, dodamies ceļā pa Dienvidu salu. Nekur nesteidzamies, bet pamazām baudām ik pa 50-100 kilometriem mainīgās ainavas. Brīžam šķiet, ka vienas dienas laikā pabūts vairākās valstīs: koši zaļi apaugušā kalnainā apvidū ar neskaitāmiem ezeriem un upēm, ko nomaina biezs mežs ar līdz šim neredzētiem krūmiem un kokiem, tad atkal līdzenums ar kalnu pie horizonta, pēc brīža atkal zaļi apauguši kalni ar ūdenskritumiem, neskaitāmas pļavas ar aitu tūkstošiem un govīm, ledus kalnu galotnēs, neticami skaidrais skats uz ledus galotnēm Kuka kalnā, nedaudz tuksnešains apvidus Centrālajā Otago apvidū, neskaitāmo vīnogulāju lauki un vēl un vēl... 

Ar naktsmājām nav problēmu. Ikkatrā miestiņā atrodams motelis vai viesnīciņa; dažos pat vairāki. Tad, kad ceļš mūs un mazo ceļotāju nogurdina, stājāmies un meklējām naktsmītni jau agrā pēcpusdienā. Tad var vienkārši ļauties pastaigām pa neskaitāmajām dabas takām, piemēram, pilsētiņās Fransdžozefā (Franz Josef) vai Foksgleisirā (Fox Glacier), kur tuvumā iespējams aplūkot ledājus, pastaigāt pa meža takām vai īpaši ierīkotām kalnu takām. Maršruti ir neskaitāmi gandrīz teju katrā pieturas vietā. Jaunzēlande mīl tūristus – ir daudzas norādes, paskaidrojumi, - viss ir ērti un viegli saprotams. Iepatīkas kāds dabas skats – brauc malā, sēdi uz soliņa turpat kalna malā un baudi brīnišķīgu ainavu vai dodies pastaigā pa īsāku vai garāku tūrisma taku.

Jaungada vakarā man izdodas aizceļot vismaz 30 gadus senā pagātnē. Meža ugunsgrēku dēļ nākas pārnakšņot Rietumu krasta pilsētiņā Rīftonā (Reefton), kas sevi lepni dēvē par Gaismas pilsētu, jo šī bija pirmā vieta Dienvidu salā, kur tika nodrošināta elektrības padeve. Pašlaik šeit mājo ap 1000 iedzīvotāju. Vakariņās, pēc moteļa pārvaldnieka ieteikuma, dodamies uz labāko krogu pilsētā. Un, ne velti. Pusmūža vīri pie bāra letes sūc alu, daži liek likmes, kamēr viņu dāmas garlaikoti veras apkārt. Vakariņas šeit tiek servētas atsevišķā telpā, kur uzraksts uz durvīm vēsta, ka ienākt drīkst tikai atbilstošā un tīrā apģērbā. Vakariņu telpā, skanot radio, atrodas pāris ģimeņu un vecāka gada gājuma pāri. Interjers, apmeklētāji un varbūt arī lietus aiz loga man uzdveš pagātnes elpu. Nezin kādēļ ir drusku skumji. Gregs stāsta, ka Rietumu krastā šādu krodziņu ir, cik uziet. Izrādās, šīs Jaunzēlandes daļas iedzīvotājiem ir īpašas attiecības ar alkoholu. Varbūt tāpēc gaisā vēdī tāda kā nepiepildītu cerību sajūta. Rīftonā, tāpat kā daudzās citās pilsētiņās Dienvidu salas Rietumu krastā, viena no galvenajām nodarbēm ir zelta un ogļu ieguve. Vietām gan abas iepriekšminētās nodarbes izkonkurējusi tūrisma nozare.

Tad, ja ir vēlme baudīt 21.gadsimta Jaunzēlandi, jādodas uz Kvīnstaunu (Queenstown), kur dzīve mutuļo. Daudzi jaunzēlandieši gan rauc degunus, ka tur pārāk daudz tūristu. Lai izvairītos no kņadas, naktsmājas mēs gan meklējām Kvīnstaunas priekšpilsētā Franktonā. Atpūšamies brīnišķīgā apartamentā ar skatu uz vienu no daudzajiem un neaprakstāmi skaistajiem ezeriem. Pie reizes apciemojam Grega attālu radinieku, kurš mīt veco ļaužu aprūpes namā. Vecais vīrs atpazīst Gregu, kad pieminam pastkartes, kuras viņš saņem no Grega daudzajiem ceļojumiem. Smaids atplaukst sejā un onkulis Frenks atceras notikumus no pagātnes, kad Gregs bija vēl mazs un delverīgs puika. 

Kad atgriežamies no tūres pa Dienvidu salu, turpinām atpūtu Le Bons Bay, dažas reizes aizceļojot līdz Kraistčērčai satikt Grega sen neredzētos draugus vai aizbraucam turpat līdz netālajai Akaroa. Šeit var izbraukt ar laivu un peldēt kopā ar delfīniem, ja patiešām izdevies pārvarēt bažas par iespējamo haizivju klātbūtni okeānā. Kičīgu lietu un vietu kolekcionāriem noteikti jāapmeklē Tea Crop Farm, kur var vakariņot hipiju stilā iekārtotā kafejnīcā, kā arī nakšņot koka lapotnē izveidotā namiņā, kur šiks mijas ar neatvairāmu dabiskumu un skaistumu.

Ja plānots pabūt Jaunzēlandē vasarā (decembris, janvāris, februāris), iespējams apmeklēt Dzīvnieku šovu (Animal&Pet Show), kas dažādos laikos notiek vairākās vietās. Mums bija iespēja būt pasākumā, kas notika ciemā Divaušala (Duvauchelle - lai arī ciema nosaukums cēlies no franču valodas, vietējie to izrunu „angliskojuši”). No plašā pasākuma klāsta visas dienas garumā katrs var izvēlēties sev tīkamāko: jāšanas sacensības, aitu cirpšana, dārzeņu un augļu rekordi, suņu sacensības, kā arī, nez kādēļ, sievu nešanas sacensības. Bez dažādu sacensību skatīšanās šeit var arī iepirkties, kā arī, piemēram, pievienoties vietējai masonu ložai.

Maori, kas ir pirmā Jaunzēlandes iemītnieku nācija, pašlaik ir ap 10% no visas Jaunzēlandes populācijas. Lielākā daļa maoru apdzīvo Ziemeļu salu, taču likumi visai Jaunzēlandei ir vieni – bez oficiālās angļu valodas arī maoru valodai ir valsts oficiālās valodas statuss. Pēdējos gados pat skolās sākuši maori valodas apmācības. Daudzi jaunzēlandieši gan par to piktojas, saucot to par liekulīgu nodevu politkorektumam. Tai pat laikā daudzi vietējie apbrīno eiropiešu valodas prasmes, atzīstot, ka pašiem trūkst motivācija citu valodu apguvei.

Pavisam drīz jau atkal pošamies uz Kivi zemi. Šoreiz bez gaidītās atkalredzēšanās ar radiem un jaunajiem draugiem ceru iepazīt arī Ziemeļu salu.

Autore: Māra Simons, mammām.lv reģistrētā māmiņa
Varbūt arī tu vēlies izstāstīt kādu savas ģimenes ceļojumu?
Iesūtīt ceļojumu stāstu!


Māra par sevi:

Kopš 2007.gada nogales dzīvoju Zviedrijas pilsētā Upsalā. Nokļuvu tur sava toreiz vēl nākamā vīra dēļ. Gregs ir jaunzēlandietis, bet nu jau septiņus gadus dzīvo un strādā par pētnieku Zviedrijā. Audzinām divus dēlus: manu astoņus gadus veco dēlu Andreju un deviņus mēnešus veco Martinu. Ik pa laikam mūs apciemo arī Grega deviņgadīgie dvīņu puikas. Pirms pārcelšanās uz Zviedriju strādāju PR jomā. Pašlaik mans vienīgais darbs ir būt mammai.


Reklāma
Reklāma