Mums ir jāļauj tēviem sagaidīt savus bērnus

"Man šķiet, ka mēs dažkārt savā sievišķīgajā varenībā piemirstam, ka mazais ir mūsu abu — tēva un mātes mīlestības auglis. Mums, sievietēm, patiesībā nav tiesības liegt tēviem sagaidīt savus bērnus," stāsta mājdzemdību vecmāte, dr. Dina Ceple.

FOTO: www.moonparlour.lv

Mēs dažkārt savā sievišķīgajā varenībā piemirstam, ka mazais ir mūsu abu — tēva un mātes — mīlestības auglis.

 

Viņš ienāca tumsā. Varbūt ne tiešā nozīmē tumsā — lai apgaismotu bezlogu vannas istabu, kurā viņš dzima, mums bija vajadzīgs ieslēgt lielo griestu apgaismojumu. Aiz loga ausa rīts.


Maziņais stenēja...
Tās bija pirmās dzemdības, un viņš bija trešais bērns savai mātei — iepriekšējie mazuļi bija gājuši bojā, pēdējais pat samērā lielā vecumā, ja mēra pēc grūtniecības ilguma. Jau kādu laiku mani nepamet doma, ka tiem, kas nāk pēc bojā gājušiem mazuļiem vai, jo īpaši, pēc nogalinātiem mazuļiem mātes dzemdē, ir daudz grūtāk ierasties šajā pasaulē. Arī šis bērns bija īsti cīnījies, lai mūs ieraudzītu. Viņa placenta asiņoja grūtniecības laikā un piedzimstot bija manāms, ka nabassaite piestiprinājusies pašā placentas stūrītī nevis centrā, kā tam pareizi vajadzētu būt. Tas noteica arī viņa izskatu — tievs, garš, izstīdzējis ķermenītis un izmisīga cīņa pēc elpas. Viņš stenēja. Galu galā tam nebija nekāda pamatojuma — piedzima viņš samērā ātri, izstumšanas periods nesniedzās pat divu stundu garumā, ūdeņi nogāja gaiši un sirdstoņi visu dzemdību laiku bija stabili. Viņš bija pie pilnas apziņas, rozīgi sārtu ādas krāsu, tīrām plaušām... bet stenēja. Un, kas man patiesi nepatika, nepārtrauca to darīt arī, guļot mātei uz vēdera.
Es ļāvu izpulsēt nabassaitei, sasedzu viņu ar siltu autiņu un dvieli. Piedzimis viņš bija vismaigākajā vidē — ūdenī —, un es patiesi nevarēju viņam sagādāt maigāku ierašanos šajā pasaulē, kā šo. Tā kā placenta arī pēc pusstundas vēl negrasījās atdalīties, es pārgriezu pulsēt beigušo nabassaiti un paņēmu bērnu sev rokās. Arī pozas maiņa, maiga muguras un pēdu masāža stāvokli nemainīja. Bērns redzami jutās slikti, bez kāda ārēji ieraugāma iemesla.

Es liku tētim novilkt kreklu un ērti apgulties pusguļus gultā, lai novietotu mazo, kailo, ar dvieli apsegto cilvēciņu tieši viņam uz krūtīm. Tā tomēr ir vissiltākā un pazīstamākā vieta.


Bērniņš ilgojās pēc tēta!
Kaut kur, tur ārpusē, bija bērna tēvs. Izstumšanas periodā māte viņam palūdza atstāt dzemdību telpu, jo citādi viņa jutās, ka nevar koncentrēties izstumšanas darbam. Tēvs izgāja istabā un pacietīgi gaidīja mazuļa pirmos kliedzienus, pēc kuriem pavēra vannas istabas durvis. Tad viņam bija atļauts ienākt, lai pēc neilga tuvības mirkļa atkal atstātu māti un bērnu vecmātes gādīgajās rokās. Es iznesu bērnu no vannas istabas un nolēmu mazo atdot tēvam, lai pati vēlreiz pievērstos mātei un tikko atdalīties sākušai placentai. Bija pagājusi jau gandrīz stunda kopš mazuļa piedzimšanas, un es liku tētim novilkt kreklu un ērti apgulties pusguļus gultā, lai novietotu mazo, kailo, ar dvieli apsegto cilvēciņu tieši viņam uz krūtīm. Tā tomēr ir vissiltākā un pazīstamākā vieta, kur sagaidīt savu māmiņu atgriežamies gultā no vannas istabas.
Un notika brīnums! Tiklīdz mazulis sajuta tēta ķermeņa siltumu, viņš apklusa. Viņš mirklī beidza stenēt un nekad to vairs neatsāka. Viņa elpa izlīdzinājās un likās, ka viņš beidzot atradis to, pēc kā visu laiku ilgojies.
Placenta veiksmīgi piedzima un māte atgriezās guļamistabā. Bija redzams, ka viņa atkal ir gatava vadošajai lomai šajā ģimenē un priecīgi pārņēma no tēva nupat piemigušo bērnu.

Reklāma
Reklāma


...
Man šķiet, ka mēs dažkārt savā sievišķīgajā varenībā piemirstam, ka mazais ir mūsu abu — tēva un mātes — mīlestības auglis. Mums, sievietēm, patiesībā nav tiesības liegt tēviem sagaidīt savus bērnus. Iespējams, ka daži bērni jau grūtniecības laikā ir jutuši pārmērīgu mātes mīlestības pārsvaru, un jau sen alkuši sajust īpaši tēta rokas, ķermeņa siltumu, glāstus un mīlestību.

 

Dina Ceple, ārste un mājdzemdību vecmāte,

www.starkaligzda.lv