Pēc bērna piedzimšanas esmu pārāk emocionāla. Vairs nevaru izturēt...

Kāda māmiņa lūdz padomu, ko iesākt, jo pēc mazuļa piedzimšanas sākusi ne tikai baidīties par savu bērniņu, bet arī pārdzīvot svešu mazuļu ciešanas. Viņa kļuvusi tik emocionāla, ka ļoti jūt līdzi pat bērnu pārdzīvojumiem filmās. Tik ļoti, ka tas sāk traucēt.

FOTO: Shutterstock.com

 

Māmiņa raksta:

"Kad piedzima maziņais, es ļoti stipri satraucos, ka tik kaut kas nenotiek, ļoti rūpīgi visu darīju, pārdzīvoju līdzi mazajam. Biju laba māmiņa un esmu. Taču līdzās šīm emocijām, es to pašu jūtu arī pret citiem bērniņiem, es pārdzīvoju stipri, ja kāds cits mazulītis raud. Piemēram, man bija tāds gadījums, kad pa lielveikalu skraidīja maziņš puika, pazaudēja vecākus, liku vīram to noķert un vest uz info centru. Kad tur tikām, es ķēros pie runāšanas, teicu, ka viss būs kartībā, ka mēs atradīsim mammu un tēti, tikai jāpasaka, kā sauc, dikti centos runāt, paijāju puncīti un pati arī raudāju aiz prieka, kad tētis beidzot atskrēja, un viņi laimīgi satikās.

 

Īsāk sakot, man laikam jābūt laimīgai, ka tā spēju mīlēt, bet man ir ļoti grūti ar šīm emocijām skatīties filmas ar bērniem, kur, kaut kas slikts notiek, es nevaru, jo sāku raudāt.

 

Īsāk sakot, man laikam jābūt laimīgai, ka tā spēju mīlēt, bet man ir ļoti grūti ar šīm emocijām skatīties filmas ar bērniem, kur, kaut kas slikts notiek, es nevaru, jo sāku raudāt. Man viss liekas tik reālistiski. Nezinu, ko lai iesāk. Man tiešām traucē šīs emocijas. Laikam ļoti izteikts ir mātes instinkts. Man ir bail, ka kāds atņems man bērniņu. Nezinu, kur man rodas šīs domas, varbūt tāpēc, ka ticu, ka man ir īpašs bērniņš, es to dikti mīlu..."

Situāciju komentē personīgās meistarības trenere, NLP meistare Sarmīte Šmite:
"Māmiņai ieteiktu griezties pie kāda psihologa, kurš pārzina pēcdzemdību sievietes stāvokli. Man ir zināma sieviete, kura, iznēsājot bērniņu, bija ļoti slikti noskaņota pret bērniņa tēvu. Bet pēdējā mēneša laikā viss krasi mainījās... Tā kā situācijas var būt dažādas.


Atbildēšu uz šo jautājumu no sava skatu punkta.
Māmiņas ļoti mīl savus bērniņus, katra gan dažādi, tikpat dažādi mēs esam. Un katrs bērns ir īpašs. Būtu jauki, ja katrā cilvēkā mēs ieraudzītu to odziņu, kas viņā ir... un katrā ir..., lai kāds šis cilvēks arī nebūtu. Ja otram, ar savu attieksmi parādām, ka viņā ir labas lietas, mēs neapzināti paceļam arī sevi. Un otrs cilvēks sāk justies labi, arī par to mazumiņu ko ir paveicis. Rodas motivācija darīt vairāk un labāk...

Reklāma
Reklāma

 

Bailes atmiņā var atsaukt slikta pieredze. Reizēm pat nevar zināt, kāpēc šāda doma uzpeld, bet ir kāda „poga” zemapziņā, kas to izsauc.

 

Līdzcietība - tas būtu labi, ja tikai netraucētu pašai māmiņai, jo visu laiku ir saspringta...  ka tikai kas nenotiek... Un, ja tā savu domu koncentrējam, tad to arī varam piesaistīt.


Bailes atmiņā var atsaukt slikta pieredze. Reizēm pat nevar zināt, kāpēc šāda doma uzpeld, bet ir kāda „poga” zemapziņā, kas to izsauc. Lai to izceltu dienas gaismā un mainītu reakciju ir jādodas pie speciālista.


Sākt varētu, strādājot ar sevi, pildot uzdevumus, kurus var lasīt rakstā "Vienkārši uzdevumi, kas palīdzēs domāt pozitīvi". Šie ir vingrinājumi, kas pildāmi katru dienu, aizņems laiku un novirzīs domas.


Kā jau rakstīju, sieviete rada mikroklimatu ģimenē, un, ja tajā mājo bailes, tad mīlestība vai aizmukt...


Mīlestība patiesībā ir paļaušanās uz Dievu vai Visumu... Viņš mūs sargā, ja to ik dienas lūdzam un par to ik dienas pateicamies. Gribam jau paši ar visu tikt galā, bet vai varam???...


Koncentrējiet uzmanību arī uz labām lietām un situācijām, kas apkārt notiek... Priecājieties par tām... Un bailes pamazām pazudīs.


Mēs ar savām domām radām savu pasauli. Lai Jūsu pasaulē ienāk tā Lielā Mīlestība, kas atnes mieru, uzticēšanos un harmoniju!"