Dzemdības trīs nedēļu garumā

Grūtniecība man bija ļoti skaists laiks un aizraujošs piedzīvojums, kas arī noritēja gludi, var teikt, ideāli! Taču tā saucamās dzemdības noritēja pavisam citādi, kā biju iztēlojusies.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Foto no Jekaterinas personīgā arhīva

Pēc visiem iepriekšējem USG meitas attīstība puncī liecināja par dzemdībām ap 10. decembri, ārsti teica – noteikti ne vēlāk par 17. decembri. Pat ļoti iespējams, ka agrāk par nolikto laiku. Tāpēc jau novembra beigās sakrāmēju somu, ko ņemt līdzi uz dzemdību namu. Cerēju, ka meitiņa nu jau pavisam drīz gribēs satikties ar vecākiem, kuri patiešām ļoti, ļoti gaida to. Garīgi biju pilnīgi gatava dabiskajām dzemdībām, par ko pat ļoti sapņoju. Ļoti vēlējos piedzīvot šo procesu, ja pat būtu grūti, tas ir tā vērts. Ne brīdi nebaidījos no dzemdēšanas. Bijām izlēmuši, ka arī vīrs piedalīsies un bijām, pilnībā par dabiskām ģimenes dzemdībām.

Dzimšanas dienas dāvana?
Tā kā vīram 4. decembrī bija dzimšanas diena, nodomājam, ja nu mazā sadomās pieteikties tieši tēta lielajā dienā? Tajā dienā nolēmu aiziet uz lielveikalu, kas atrodas mums blakus, kur konstatēju, ka tur lejā esmu slapja! Ātri aizgāju līdz tuvākai WC. Jā, tie ir ūdeņi, es nodomāju. 20 minūtes biju kabīnē, tad tecēšana vienkārši apstājās. Padomāju, ka tas ir normāli un kāmēr parādījās iespēja, atgriezos mājās, pastāstot priecīgo ziņu vīram. Iegāju siltā vannā ar lavandas eļļiņām. Tad sāku domāt, ka tas ir kaut kas savāds, sāpju nekādu nebija un vairs nekas netek. Viss pilnībā, kā iepriekš. Tonakt mierīgi aizgājām gulēt. Bet mierīgi izgulēties varēja tikai vīrs. Ne es, ne arī bēbis puncī nevarējām atrast mieru. Visu nakti mazā dauzīja mammas ribas, ka traka. Tas ir neaprakstāmi, cik nemierīga tonakt viņa bija! Biju ļoti sautraukusies un no rīta nolēmām aizbraukt uz Dzemdību namu un tikt skaidrībā.
Tur mani un bērniņu pārbaudīja. Sirdstonīši bija labi – 8/9 balles un es arī jūtos labi. Bet par ūdeņiem vienkārši pateica, ka visdrīzāk tie atjaunojās un tā bija viltus trauksme. Aizsūtīja mūs mājās...



Dūša papēžos
Garīgais
bija zemē, jo cerēju, ka ārsti pateiks kaut ko vairāk cerīgu... Tā arī sākās mūsu dzemdības, ko nu nekādi nevar nosaukt pa viens dienas dzemdībām. Protams, skatoties pēc standarta, ar ko jāsākās dzemdībām un ar ko jābeidzas, nevar teikt, ka dzemdību norise bija trīs nedēļas, bet manā skatījumā tieši tā tas bija.
Tātad mēs ar vīru turpinājām gaidīt šo skaisto brīdi. 10. decembris vēl bija priekšā. Katru dienu man bija ļoti dažādas sajūtas. Dažos rītos es pamodos ar lielām sāpēm kā pirms mēnešreizēm, dažreiz bija diezgan stipras kontrakcijas, bet tās bija BH, kā sapratu, bet dažās dienas es jūtos perfekti. 10. datums – garām, mēs tik gaidām un gaidām. Aiz neko darīt katru dienu paguvu kādas 10 reizes uzkopt dzīvokli un pagatavot tik daudz ēdiena, ka nespējām to visu apēst. Dažreiz bija tāda sajūta, ka nu gan viss – dzemdēju! Bet pagāja arī 17. decembris bez jebkādām pārmaiņām... 
Kad pēdējo reizi biju pie dakteres, viņa iedeva nosūtījumu stāties stacionārā 23. decembrī. Ja nu tomēr mazā nevēlēsies pieteikties līdz šim laikam, jo tad jau būtu pilnas 42 nedēļas un ilgāk gaidīt nebūtu labi ne bērniņam, ne man.

Māsiņa tai maiņā bija ļoti savāda... Viņa teica, ko vispār te visi sadomājuši nākt pirms svētkiem?!

Neskatoties uz to, cik ilgi mēs centāmies pierunāt meitiņu nākt pasaulē, cik daudz es nosēdēju siltās vanniņās, apēdu skābētu kapostu zupas, cik ilgās pastaigās mēs gājām, mazā tā arī nesadomāja pamest mammas punci līdz 23. decembrim! Šīs pēdējās dienas bija nenormālas! Viss mans optimisms bija zudis! Tomēr vajadzēja mums pašiem braukt un
iestāties stacionārā. Tā arī izdarījām. Tā visa dēļ es paliku ļoti jūtīga un emocionāla pret visu un visiem, vairs nebiju tā hiperpozitīvā grūtniece kāda biju iepriekš visu laiku. Un kad mani ielika stacionārā, pasakot, ka tāpat svētku dienās nieviens ar mums neņemsies un ne šodien, ne rīt es nedzemdēšu, man vienkārši sāka birt asaras un nekādi nevarēju nomierināties. Māsiņa tai maiņā bija ļoti savāda... Viņa teica, ko vispār te visi sadomājuši nākt pirms svētkiem?! Uz jautājumu, vai tad
vīrs ar mani nevar būt, māsa noskatījās uz manis milzīgām acīm, ne kā uz grūtnieci, bet kā uz slimo no Tvaika 2. Par pārējo personālu man ir tikai pozitīvas domas. Tā arī es paliku stacionārā viena. No sākuma biju nesaprašanā, kāpēc tad mani vispār atstāja te, ja tāpat nepalīdz ar dzemdību sākšanu, tik jūtos emocionāli daudz sliktāk, nekā mājās pēc tik savādas attieksmes no māsiņas. Un vīrs, kura atbalsts man tobrīd bija vissvarīgākais, bija tik tālu.

Dzemdību stimulēšana

Nevarēju samierināties ar šo situāciju, aizgāju pati uzprasīties, lai parunātu ar dežurārstu, uz ko no sākuma māsiņa vēl savādāk noskatījās uz manis, bet tomēr pēc kāda laika dabūju parunāt ar ārstu un tikt skaidrībā ko te daru un vai var man palīdzēt, ja nu esmu te. Tad viņa apskatījās manu mātes pasi. Visu no jauna izrēķināja un pateica: ''Rīt stimulējam un dzemdējam!'' Man kā akmens no dvēseles nokritis, atgriezās optimisms un garīgi gatavojos nākamjā dienā satikties ar savu ilgi gaidīto princesīti.

Trijos dienā ievadīja vēl vienu gēlu, pēc kura man vispār nekādu sajūtu nebija! To sarūgtinājumu nav iespējams izstāstīt.

Agri no rīta man ievadīja gēlu, kas stimulē dzemdību sākšanu un mīkstina dzemdes kaklu. Cita māsiņa, kura ņēma asins analīzes pateica: ''Apsveicu, būs jums Ziemassvētku vakara enģelītis!'' Kāmēr gaidīju, kad gēls sāks darboties, piezvanīju vīram, pateicu, lai viņš gatavojas braukt šurp, drīz dzemdēšu. Garastāvoklis bija lielisks! Sākās nelielas kontrakcijas, kuras pēc tam pastiprinājās vēl un vēl un tā negaidīti viss pēkšņi pazuda. Atkal jutos tā it kā nekas nebūtu noticis... Trijos dienā ievadīja vēl vienu gēlu, pēc kura man vispār nekādu sajūtu nebija! To sarūgtinājumu nav iespējams izstāstīt. Tātad 24. decembrī es atkal netikos ar savu mazulīti...
Cerības tika pārliktas uz vēl vienu dienu, uz 25.decembri. Un tā jau trīs nedēļas...

"Ja pati nevarat piedzemdēt, mums nāksies to darīt Jūsu vietā!"
Uz nakti man iedeva divaas svecītes dzemdes mīkstināšanai. Šo nakti es vairs nevarēju mierīgi izturēt mazulītes atrašanos vēderā, tā arī neatrodot ērtu pozu aizmigšanai. Tā kā mans puncis nebija liels, bēbim tur vairs nebija vietas, to varēja labi sajust. Tā arī normāli nepagulēju. No rīta jau cita dežurējošā ārste bija šokēta par manas dzemdes fizisko stāvokli. Kakls bija ļoti ciets, kā viņa pateica tūlīt salauzīšot savus pirkstus, ja saprotat par ko runāju. Viņa tomēr vēl pamēģināja ar viena gēla ievadīšanu, kas jau bija trešais. Ticiet vai neticiet, kaut ko bišķīt pavilka lejasdaļā un visas pazīmes atkal izzūda, ka nekad vispār nebija stimulējuši! Es paliku gaidīt, centos saglabāt mieru, nenervozēt. Tad nākamajā apskatē, atnāca viens no galvenajiem  ārstiem, kurš vienkārši pateica to, ko baidījos un arī nekādi nebiju gatava dzirdēt visu grūtniecības laiku. Viņš teica: ''Ja Jūs pati nevarat piedzemdēt, tad mums nāksies to darīt Jūsu vietā''. Es baisi pajautāju: "Ķeizars?", viņš atbildēja apstiprinoši. Man sāka birt asaras bez apstājas, rokas trīcēja.
Tas bija tas, ko tik ļoti negribēju piedzīvot. Mans sapnis bija dzemdēt bērniņu pašai, it īpaši pirmo. Es jutos nepilnvērtīga sieviete, ja nevaru piedzemdēt pati. Tāds ir mans uzskats un neko ar to nepadarīsi! Knapi varēju izspiest vārdu, kad zvanīju vīram, lai brauc šurp un gaida mani un meitu nu jau pēcdzemdību palāta.

Sveika, mana maziņā, es esmu tava mamma, es tevi mīlēšu un sargāšu, atceries to vienmēr, manu pelīt!"

Reklāma
Reklāma

Nedaudz pēc 16:00 aizgāju uz operāciju zāli. Visu šo laiku es nevarēju nomierināties, asaras nerima. Par manam sajūtām operāciju zālē man būtu ļoti smagi stāstīt, paldies Dievam apkārt viss personāls bija ļoti atcaucīgs un sirsnīgs. Es tā arī viņiem pateicu: ''Lūdzu, runājet ar mani par kaut ko labu, savādāk man ir ļoti grūti, man tas ir milzīgs stress, es tiešām nebiju gatava tādam iznākumam, es gribēju viņu dzemdēt pati!" Māsiņas arī tā darīja, viņas bija ļoti labas ar mani, un man patiešām tas ļoti palīdzēja. Neilgi pēc operācijas sākuma 16:49 sadzirdēju maziņa cilvēciņa kliedzienus, apjēdzot, ka tie ir manas, nē, mūsu meitiņas, mūsu tik ilgi gaidītas princesītes kliedzieni. Iepriekš lijušās pārdzīvojumu asaras pārvērtās prieka asarās. Tās vairs nebija mazas, bet gan milzīgas laimes un prieka pilnas asaras. Es vairs nedzirdēju to, ko saka māsiņas un ārsti, tikai klausījos katrā manas meitas kliedziena vibrācijā. Visā tājā laikā emocijas bija vienkārši nevaldāmās! Kad man parādīja nu jau apgērbto un siltajā sedziņā ietīto mazo pelīti, es vienkārši klusi skatījos uz viņu, sabučoju mazo deguntiņu un, paglaudīju mazo pierīti. Skatījos un pie sevis čukstēju: "Ak, Dievs! Šī ir mūsu radībiņa, šī ir mūsu meitiņa, ko mēs tik ilgi vēlējamies satikt. Un tagad šī skaistulīte ir kopā ar mums! Ak, Dievs, beidzot, beidzot! Sveika, mana maziņā, es esmu tava mamma, es tevi mīlēšu un sargāšu, atceries to vienmēr, manu pelīt!" Tad šo jauku pelīti aiznesa tētim, kurš rupējās par viņu nākamās trīs stundas, kamēr es biju pēcdzemdību zāle.

Manuprāt, ķeizars nav dzemdības
Turpmākās trīs stundas aprakstīt nevarēšu, pārāk grūti man bija atiet no tikko pabeigtas operācijas, gan psiholoģiski, gan fiziski it īpaši! Vienīgais, ko varu pateikt, gribējās ātrāk ieraudzīt savus mīļos. Savu vīru un meitu, kurus es tā mīlu! Joprojām raudāju. Viss tas bija milzīgs stress un ne negatīvās, ne pozitivās emocijas savaldīt nebija iespējams, tas bija kaut kas līdzīgs transam. Un tikai tāpēc, ka nebiju gatava es tādām dzemdībām. Ne tik ilgam gaidīšanas laikam, ne arī tādām dzemdībām. Ja godīgi es diemžēl neuzskatu, ka ķeizargrieziens ir dzemdības. Nejutu to. Tāpēc arī tā  šo visu nosaucu: "Tā saucamās dzemdības trīs nedēļu garumā".

Tas bija vēl joprojām neticami, kā tik maziņš, jauks cilvēciņš var būt mūsu bērniņš, kuru tik ļoti gaidījām nākam šajā pasaulē!

Pārvarēt šo stressu man palīdzēja vīrs un meita, kurus satiku trīs stundas pēc operācijas. Nezinu cik ilgi pēc tam es skatījos uz šo mazo princesīti, kas beidzot bija man rokās. Tas bija vēl joprojām neticami, kā tik maziņš, jauks cilvēciņš var būt mūsu bērniņš, kuru tik ļoti gaidījām nākam šajā pasaulē! Liels paldies vīram, ka viņš bija tik rūpīgs pret mums un pacietīgs manā atlabšanas periodā! Tā ir mīlestība un es tam ticu!



Tā pirmajos Ziemassvētkos, 25.12.09 pulksten 16:49, piedzima mūsu meita Elizabete - Keira, 3490 gr un 52 cm. Mūsu mazais Ziemassvētku mīlas rūķītis... mūsu meita! =)
 

Dzemdību pieredzē dalījās Jekaterina - Elizabete Kļima, mammam.lv reģistrēetā mamma. Vairāk bilžu no skaistā mazuļa gadīšanas laika vari aplūkot Jekaterinas profila galerijā!