Sievietes seksualitātes apziņas nozīme dzemdībās

Par dzemdībām visbiežāk tiek runāts no fizioloģiskā aspekta, reizēm arī no emocionālā, bet pavisam reti no seksualitātes viedokļa. Lai piedzīvotu spēcinošas, nevis traumatiskas dzemdības, ir jārunā arī par seksualitāti – par to vairāk žurnālam "Mammām un Tētiem. Zīdainis" stāsta ginekoloģe dzemdību speciāliste, mājdzemdību vecmāte Dina Ceple. 

FOTO: Shutterstock.com

Augstāka sievišķā pašapziņa liek izvēlēties atbalstošāku partneri, līdz ar to piedzīvot lielāku atbalstu grūtniecībā, dzemdībās, pēcdzemdībās, kā arī neiesaistīties destruktīvās attiecībās.

“Dzemdēšana skar to, ko es saucu par sievietes otru sirsniņu, – dzemdi. Ja viena sirds raud, raud arī otra. Kas ir nodarīts pāri vienai, atspoguļojas otrā. Garīgās norises, tas, kā sieviete jūtas savā ģimenē
un kā jūtas savā ķermenī, atstāj iespaidu uz to, kā viņa dzemdēs, kā viņa jutīsies savās dzemdībās un pēcdzemdību periodā. Tas nosaka arī to, kā sieviete veidos attiecības ar savu jauno identitāti “māte”,” stāsta vecmāte Dina Ceple.

 

Seksualitāte – sievišķā pašapziņa

Fakts, ka mēs dzemdējam caur dzimumceļiem, kas ir arī mīlēšanās ceļi, nosaka daudzas asociatīvas un jūtu līdzības, kas ir seksuālajam aktam un dzemdībām. Seksualitātei ir daudzas šķautnes, un būtībā to var saukt par sievietes sievišķo pašapziņu. Cik labi viņa jūtas savā ķermenī, savā dzimumā, izskatā. Sievietes pašapziņai un līdz ar to arī seksualitātei pamati tiek likti bērnībā,saņemot atspoguļojumu no vecākiem. Jaunās sievietes pašapziņa ir jo īpaši atkarīga no tēva attieksmes pret meitu. Vecāku atbalsts palīdz izaugt par sievieti ar augstāku sievišķo pašapziņu.

Būtiska ir tēva loma katras meitenes dzīvē – tā atstāj iespaidu ne tikai uz meitenes bērnību un atmiņām par to, bet uz visu nākotni, dzīvi un var atsaukties pat uz dzemdībām.

Sieviete, kura saņēmusi atzinību un atbalstu no vecākiem, spēj palūgt palīdzību un neuzņemas pārvarēt visus šķēršļus viena pati. Var teikt, ka augstāka sievišķā pašapziņa liek izvēlēties atbalstošāku partneri, līdz ar to piedzīvot lielāku atbalstu grūtniecībā, dzemdībās, pēcdzemdībās, kā arī neiesaistīties destruktīvās attiecībās. Tāpēc mēs joprojām varam runāt par to, cik būtiska ir tēva loma katras meitenes dzīvē – tā atstāj iespaidu ne tikai uz meitenes bērnību un atmiņām par to, bet uz visu nākotni, dzīvi un var atsaukties pat uz dzemdībām.

 

Dzemdībās viss kļūst redzams

Dina Ceple uzsver ko ļoti būtisku, par ko sabiedrībai nav ērti runāt, – jebkura tipa vardarbība, ne tikai seksuālā, bet arī, piemēram, mazas meitenes sišana, atstāj paliekošas sekas uz viņas seksualitāti, sievišķību. Un tālāk viss, kas ar sievieti dzīvē ir noticis, katrs pārdzīvojums, kļūst kā uz delnas redzams, kad pienāk dzemdību laiks. “Dzemdībās neko noslēpt nevar. Katrs pieskāriens, kas ir bijis sievietes makstij, starpenei, kaunuma rajonam, arī gurniem un krūtīm, un, iespējams, arī visam ķermenim, atstāj paliekošu nospiedumu viņas apziņā. Arī to, cik viņa ir jutusies laba un vērtīga – sākumā savā ģimenē, pēc tam partnerattiecībās. Mēs varam vilkt paralēles ar agrīni
neapzināti uzsāktu dzimumdzīvi – meitene mīlējas nevis tāpēc, ka viņa to grib, bet tāpēc, ka puisis to grib, bet meitenei ir bail puisi pazaudēt. Meitene mīlējas nevis sevis, bet kāda cita dēļ un nosacīti tirgo savu ķermeni pret kaut ko, piemēram, iegūst sociālo statusu, ka viņa tagad ir meitene ar puisi.

Jebkura tipa vardarbība, ne tikai seksuālā, bet arī, piemēram, mazas meitenes sišana, atstāj paliekošas sekas uz viņas seksualitāti, sievišķību.

Meitene mīlējas, jo grib saņemt mīļumu, kā trūkst viņas ģimenē. Vēlāk sievietes ilgstoši un gadiem mīlējas, neizjūtot vai tēlojot orgasmu, gaidot, kad vīrietis beigs aktu, jau esot laulības dzīvē. Tādu sieviešu ir ārkārtīgi daudz, kas ir piedzīvojušas arī iekarošanas, iebrukuma gadījumus viņu ķermenī– trešai daļai sieviešu vai pat pusei ir savs stāsts, tas nav kaut kur ārpus mūsu sabiedrības loka,” novērojumos dalās ārste.

seksualitāte dzemdības

Negatīvās pieredzes apli var pārraut. Pieredzes stāsts 

Dina Ceple savā 20 gadu darba mūžā ir satikusies ar daudzām sievietēm, bet kādas pacientes stāsts spilgti pierāda, kādu iespaidu uz sievietes seksualitāti un dzemdību pieredzi atstāj vardarbība
bērnībā.
“Vagināli izmeklējot sievieti 4 nedēļas pirms otrajām dzemdībām, es secināju, ka uz katru manu pieskārienu, kas ir ārkārtīgi maigs, viņa sarāvās, seja pārklājās sarkaniem pleķiem un viņa pagrieza galvu sāņus – it kā savu gurnu daļu atstājot manā ziņā, norobežojoties no tā. Sieviete iepriekš bija stāstījusi, ka savās pirmajās dzemdībās viņa bija stūmusi bērnu četras stundas un “tur lejā” nebija jutusi neko, kas palīdzētu bērnu izstumt. Acīmredzami sieviete nebija kontaktā ar savu “slikto” galu. Es teicu: es redzu, ka tas, kā tavs ķermenis reaģē uz apskati, atbilst tam, ka tu esi piedzīvojusi seksuālu traumatizāciju. Vai tu par to kaut ko zini? Viņa atbildēja, ka nekā tāda nav bijis. Bet ķermenis nekad nemelo.
Es aicināju viņu atcerēties – varbūt tā ir kāda nepatīkama, agrīna ginekologa apmeklējuma pieredze? Sieviete saka – jā, man ir bijis ginekologa apmeklējums, kad es nevarēju atslābināties, jo daktere bijusi asa, darbojusies ar aukstiem instrumentiem. Ārste toreiz esot viņai teikusi: kā tad tā – puisim apakšā gulties tu vari, bet tādu mazu ginekoloģisko spogulīti izturēt nevari? Tad sievietesaspringusi un kaut kā izturējusi šo apskati. Savukārt man radās jautājums – un tu paliki uz šo apskati? Normāli būtu sievietei aiziet no šādas vizītes uz neatgriešanos. Piedzīvot emocionālu vardarbību ārsta kabinetā nav pieļaujami, bet, ja paciente paliek tajā vietā, viņa dod atļauju pret sevi tā izturēties. Sieviete pie minētās speciālistes esot devusies vēlreiz – ar domu, ka ārste būs mainījusies. Atkārtota iešana pie varmākas liecina par to, ka cēloņi šādai rīcībai ir jāmeklē krietni agrāk. Tāpat attiecībās – kā tas nākas, ka sievietes un meitenes atgriežas pie tiem, kas dara viņām pāri?


Dzemdības ir daudz kas vairāk nekā augļūdeņi, starpenes iestiepšanās vai kādas skaņas – tur rodas jauna pasaule, tur dzimst cilvēks – svētākais un lielākais notikums cilvēka mūžā.


Pēc tam, uzdodot šo jautājumu pacientei, viņa atzinās, ka bērnībā mamma viņu regulāri sita. Meitene saprata, ka viņai nav nekādu variantu izvairīties no mammas pēriena. Meitene mīlēja un ienīda māti vienlaikus. Ne tikai seksuālās vardarbības, bet vispār vardarbības notikumi padara sievieti atvērtu turpmākai seksuālai traumatizācijai – tiklīdz šī sieviete tika brīvībā no mammas, viņa ļoti intensīvi sāka mīlēties ar puišiem, cenšoties izveidot savu pašvērtību. Pāridarījumi bērnībā var novest pie ne pārāk veselīgām seksuālajām attiecībām pusaudžu gados. Dzemdībās šādas sievietes sastopas ar savu nevarēšanu izstumt bērnu – faktiski tas gals, ar kuru jādzemdē, ir bijis sliktais – ir ticis pērts, aizliegts vai kaunināts. Lai distancētos no šīm negatīvajām jūtām, sieviete ir “atvienojusi” savu jutību no iegurņa un nevar sajust, kā sev palīdzēt izstumt bērnu. Vai gluži otrādi – mazais vienkārši kaut kā izkrīt no mammas ķermeņa, jo mamma ir atvienojusi savas sajūtas no notiekošā iegurņa rajonā, tāpēc nejūt pat spēcīgās dzemdību sajūtas, nejūt neko, arī sava bērna piedzimšanu.
Šis stāsts ļoti labi iezīmē kopsakarības, ka tas, kā mēs esam dzīvojuši un savu dzīvi izveidojuši, tā mēs dzemdējam. Seksualitāti ietekmē daudz kas vairāk nekā tikai vardarbīgas seksuālas attiecības vai pieskārieni. Jebkura veida vardarbība – fiziska vai emocionāla – atstāj nospiedumus sievietes pašapziņā un rezultējas viņas dzemdību pieredzē.”

Reklāma
Reklāma

 

Ko darīt? 

“Labā ziņa ir tāda, ka apzinoties, atklājot sev un arī kādai uzticības personai sajūtas, ir iespējams izkļūt no negatīvās pieredzes apļa jau pirms dzemdībām. Dažās vizītēs ar šo pacienti mēs izrunājām viņas situāciju, un viņa spēja piedzīvot dziedinošas dzemdības, piedzemdēt pati bez spēkus izsmeļoša, gara izstumšanas perioda. Kam ir ausis, tas lai dzird – ja mamma atrod sevi šādā līdzīgā traumatizācijas situācijā, lai meklē palīdzību, lai izrunā to! Dzemdību palīglīdzekļi, uz ko nereti sievietes paļaujas, ne vienmēr iedarbosies – geli mēdz nedarboties, dzemdību stimulatori mēdz būt neefektīvi, bet galva darbosies vienmēr. Es neko nevarēju izmainīt šīs sievietes dzīvesstāstā – mēs tikai to izrunājām un analizējām, pamazām atrodot resursus sievietē pašā. Tās ir savstarpēji atbalstošas sarunas – lai piedzīvotu dziedināšanu.
Gribu iedrošināt sievietes – pat ja ar daudzām tā ir noticis, uzdrošinieties atrast kādu uzticamu personu, kam to pastāstīt. Situācija mums apkārt ir daudz bēdīgāka, nekā mēs atļaujamies domāt – ir sievietes, kurus ir izvarojuši tēvi, ir sievietes, kuru tēvi ir likušas viņām sevi orāli apmierināt, ir sievietes, kuras ilgstoši ir cietušas no puišiem, vīriem un citiem radiem, piedzīvojušas izmantošanu pusaudžu gados. Tas viss paliek pārsvarā zem sociāli parādāmās virskārtas. Sievietes sabiedrībā ar šo parasti nedalās. Ja vien sieviete to sevī atpazīst, tas pilnīgi droši ietekmēs ne tikai viņas dzemdēšanas pieredzi, bet arī to, kā viņa audzinās savus bērnus. Ir vērts meklēt palīdzību, izrunāt šos notikumus. No šīs izrunāšanas apslēptais kļūst redzams, un mēs ar to kaut ko varam darīt.
Kamēr šie traumatiskie notikumi nav kļuvuši redzami, izrunājami, tikmēr tie vada mūsu dzīvi. Kad tie ir kļuvuši redzami, mēs varam pārņemt vadību pār tiem un pār savu dzīvi.”

 

Vīrietis dzemdībās – jā vai nē

Vēl kāda nereti dzirdēta doma, kas valda cilvēku prātos, ir, ka vīrietis, piedzīvojot savas sievas dzemdības, vairs nespēs viņu iekārot. Ir sievietes, kas izvēlas dzemdēt vienas, ir vīrieši, kas nevēlas piedalīties dzemdībās. Kā norāda Dina Ceple – ja vīrietis nevēlas piedalīties dzemdībās, uz viņu nav jāapvainojas, viņš nav jānosoda, bet viņa izvēle ir jāpieņem. Speciāliste stāsta, ka tas, visticamāk, ir vīrieša paša traumas dēļ – savas piedzimšanas pieredzes, audzināšanas priekšstatu un saklausīto stāstu dēļ vai savas iepriekšējās sliktās pieredzes dēļ.
“Vīrietis drīkst nepiedalīties dzemdībās. Katram pašam ir jāapjauš savas robežas – kas viņam der un kas ne, kur viņš jūtas komfortabli, kad viņš var būt labs pret apkārtējiem un kad nevar būt labs ne pret sevi, ne citiem. No ģībstoša vīrieša dzemdībās nebūs jēgas. No apsmejoša vai neiejūtīga vīrieša arī ne. Ja viņš tāds ir, mēs viņu nenosodām. Viņa priekšstati sakņojas viņa iepriekšējā pieredzē – tajā, kā viņš pats ir piedzimis, kā aprūpēts, kā audzināts,” stāsta speciāliste.

Izstumšanas process ir atvieglojošs gandrīz katrai dzemdētājai. Tā ir dabas dota atvieglojuma balva par pārciestajām sāpēm.


Par viedokli, ka dzemdībās piedzīvotais var atsaukties uz vīrieša seksuālo skatījumu uz sievieti, Dina Ceple norāda, ka jāvērtē, ko vīrietim vispār nozīmē sieviete: “Ja vīrieša apziņā sievietē galvenais ir dzimumorgāni, tad, protams, tie izmainās, un dzemdībās skats var būt biedējošs. Tad vīrietim dzemdībās tiešām nav ko darīt. Bet sieviete jau ir daudz kas vairāk par dzimumorgāniem. Jā, bērna dzimšanas process no estētiskā viedokļa dažkārt var nebūt ļoti skaists.
Taču dabiska mīlēšanās no malas arī nav īpaši daiļa – divi cilvēki dīvaini kustas, siekalas šļakst, acis puspavērtas skatās tālē… Tomēr mēs spējam ieraudzīt ko vairāk par tiem fizioloģiskajiem procesiem, kas tur notiek. Dzemdības ir daudz kas vairāk nekā augļūdeņi, starpenes iestiepšanās vai kādas skaņas – tur rodas jauna pasaule, tur dzimst cilvēks – svētākais un lielākais notikums cilvēka mūžā. Būt līdzās kā tēvam, vīram, atbalstam – tas ir neaizstājami.” Taču līdz šīm atziņām ir jānonāk katram pašam. Ja vīrietis nav gatavs piedzīvot šo pieredzi, viņu uz to nevajag piespiest.


Par orgasmiskām dzemdībām var uzskatīt tādas dzemdības, kurās katru sāpi sieviete izdzīvo ar baudu.

 

Orgasmiskas dzemdības – mīts vai realitāte

Ja runājam par dzemdībām kā par seksuālu procesu, rodas jautājums, vai dzemdības var sniegt arī baudu? Par orgasmiskām dzemdībām var uzskatīt tādas dzemdības, kurās katru sāpi sieviete izdzīvo ar baudu. Ja līdz 4–5 centimetru atvērumam gandrīz katra sieviete to var uztver kā patīkamu procesu, tad jau pie 7–8–9 centimetru atvēruma sāpes parasti pārsniedz tīkamības robežu.
Dina Ceple savā pieredzē ir sastapusi nedaudzas, tikai kādas četras piecas dzemdētājas, kuru dzemdības varētu saukt par orgasmiskām. “Tā nav ierasta prakse. Tomēr ir bijušas dzemdības, kurās tas ir novērots – cilvēka smadzenes ir spējīgas sāpju impulsus pārvērst baudā. Ne velti ir seksualitātes paveidi ar kontrolētu sāpju radīšanu un izjušanu. Šī spēja sāpes pārvērst baudā, īpaši sievietēm, ir ielikta ģenētiskā līmenī – meitenēm pirmie dzimumakti ir sāpīgi. Citādi sievietes nemaz nemīlētos. Tomēr orgasmiskas dzemdības nevajadzētu iztēloties kā atvieglojoši patīkamo sajūtu, kas rodas, ieņemot bērniņu. Orgasmiskas dzemdības ir retums un pārsvarā sastopamas sievietei ar augstu sāpju slieksni, kā arī dzīves laikā apgūtu spēju gūt seksuālu baudījumu no sāpju impulsiem. Arī izstumšanas process ir atvieglojošs gandrīz katrai dzemdētājai. Tā ir dabas dota atvieglojuma balva par pārciestajām sāpēm – silts mazuļa pieskāriens sievietes starpenei. Un pēc tam vēl viens glāsts sievietei ir placentas dzimšana, kad arī tā silti nopaijā sievietes maksti no iekšpuses.”

 

Piedzīvot dziedināšanu

Dzemdības ir grūtākais darbs pasaulē – ne tikai dzemdības, bet arī gaidības, radības un pēcdzemdību laiks ir visintensīvākais posms emocionāli un fiziski. Sievietes ķermenis piedzīvo milzīgas pārmaiņas, arī ģimenē notiek pārmaiņas – attiecību pārmaiņas starp vīru un sievu un jaunākajiem bērniem; tā ir milzīga slodze. Tāpēc ir tik svarīgi šajā posmā katrai sievietei apjaust savus resursus un izzināt sevi vēl pirms dzemdībām, lai šim dzīves posmam spētu sagatavoties.
Bieži novērots, ka, apzināti un droši izejot cauri dzemdību pieredzei, sieviete piedzīvo dziedināšanas sajūtu. Tikai pēc tam viņa apjauš, kādas sāpes sevī iepriekš ir nēsājusi, un, dzemdībās sastapusi šīs sāpes un bailes aci pret aci, spējusi tās pārradīt. Tāpēc bieži vien otrās dzemdības emocionāli jau ir pavisam citādas nekā pirmā dzemdību pieredze – bieži pagātnes notikumi tiek uztverti citādi, un tie vairs tik daudz netraucē ļauties dzemdību procesam. Tomēr līdz tam ir jānonāk katrai individuāli.