Kā sānsolis kūrortā izglāba attiecības. Pikants mīlasstāsts

Ievadiņš
„Tas notika pirms dažiem gadiem Šarmelšeihā. Mēdz, ka tikai katrs ceturtais latvietis nav bijis Ēģiptē, bet tā nu sanācis, ka es biju tā ceturtā. Ne es piramīdas redzējusi, ne par smaržu eļļām kaulējusies. Man bija 38 gadi, šķīrusies. Pirms diviem mēnešiem arī no vīrieša, ar kuru skaistā mīlas gunī degām jau trešo gadu. Sauksim viņu par Valteru. Jā, tieši degām; te viens piemeta pagalīti, te otrs, lai tā uguns neapdzistu. Tikai pagalītes bija nevis koka – siltas un smaržīgas, bet tādas kā darvas aplietas – lai košāk degtu. Nu, lūk, esmu atradusi īsto vārdu, – mēs degām koši, bet ne silti, līdz vienā nejaukā dienā pa sadarvotai pagalei bliezām abi reizē; dzirksteles pašķīda gaisā, un viss cauri!
Vēl viens sīkums – viņš nebija šķīries. Jau gadiem ilgi abi ar sievu nespēja atrast iemeslu oficiāli beigt komunālo kaimiņu attiecības. Bet es par to necepos, ne ar pušplēstu vārdu nebiju pieprasījusi šo šķiršanos. Man bija svarīgi, kas ir mums, nevis kā nav viņiem. Un mums bija. To, ka viens otram esam dārgi līdz sirds dziļumiem, nespēja paslēpt pat mūsu nemitīgais kariņš, kura iemesls abiem bija viens – neizrādīt, cik ļoti patiesībā mīlu. Tāpēc ik pa laikam te vienam, te otram vajadzēja demonstratīvi izspēlēt „man vienalga” ainiņu. Tā mēs „kopām” savas attiecības jau teju trīs gadus.

Mēs degām koši, bet ne silti, līdz vienā nejaukā dienā pa sadarvotai pagalei bliezām abi reizē; dzirksteles pašķīda gaisā, un viss cauri!

Lai ar šķiršanos nešķistu par maz, pirms mēneša biju apglabājusi mammu, un pirms pāris nedēļām zaudējusi mīļoto darbu. Nu man vairs nebija nekā, kur remdēties. Un tieši tādā bezcerīgi melnā strīpā kādu otrdienu piezvanīja draudzene Inga: „Klau! Laižam piektdien uz Ēģipti! Septiņas dienas pieczvaigžņu viesnīcā tikai 250 latu! Nekas, kad izkārpīsies, atdosi!” Un es parakstījos. Bija decembris – auksti gan miesai, gan dvēselei, tāpēc nolēmu, ka aizlaidīšos sasildīt nošļukušos spārnus.
Tieši šajās dienās ar Valteru sanāca apmainīties ar pāris lietišķām SMS, tāpēc uzdrukāju arī, ka ar Ingu laidīsim pasauļoties pie Sarkanās jūras. Biju pārsteigta par jautājumu: „Kad atgriezīsies?” Vai tiešām viņam nav dziļi vienalga? Esam taču skaidri definējuši, ka ar mums ir cauri!

Atmoda
„Ar draudzeni jau lidmašīnā sākām zoboties viena par otru un visām mūsu ķibelēm. Izvirzījām virsuzdevumu – mēs lauzīsim arābu stereotipu, ka visas austrumeiropietes ir dabūjamas, – mēs nebūsim „visas”! Pat šajos skaudrajos apstākļos, kad Ingai – visskaistākajai sievietei Latvijā – vīrs jau pāris gadus negrib seksu, bet es – otra foršākā savā valstī – esmu svaigi šķīrusies, tātad tāpat kā Inga kādu laiku nejutusi vīrieša kaisli un maigumu, vienalga mēs nebūsim „visas”!
Jā, bet stāsts taču ir par to, kā es ar vienu no Tutanhamona pēctečiem tomēr nonācu gultā. Tas notika piektajā mūsu kūrorta nedēļas dienā, pēc ekskursijas Nacionālajā parkā „Ras Muhamed”, kas izrādījās Sarkanās jūras dzīle. Tur arī es kļuvu „kā visas”.
Viņš bija mūsu niršanas instruktors. Smuks un seksīgs, ka riebj. Un melnāks par citiem tautiešiem, jo darbs viņam tāds – būt saulē. Turklāt nevis Muhameds, kā katrs trešais arābu vīrietis, bet Aiman – tik erotiski skan! Patiesībā nesaprotu, kāpēc tieši šis puisis, nevis kāds no simtiem citu arābu, kas piesita kanti, bet vienmēr jau viens spermatozoīds izrādās veiklāks un veiksmīgāks par pārējiem.

Izvirzījām virsuzdevumu – mēs lauzīsim arābu stereotipu, ka visas austrumeiropietes ir dabūjamas, – mēs nebūsim „visas”!

Viss sākās no nekā. Šķita, ka smukajam un pilnīgi melnajam instruktoram mēs esam tukšas vietas. Kā ne, viņš taču katru dienu redz dučiem baltu puspliku sieviešu. „Priekšspēle” sākās, pateicoties manai jaunatklātajai fobijai no dziļuma. Kolīdz iegremdēju seju ūdenī, tā klāt histērija. Visi pārējie aizpeldēja kā cilvēki, tikai es tirinājos un kliedzu, ka gribu atpakaļ uz jahtas. Un tad viņš mani apbūra. Latviešu vīrietis labākajā gadījumā pieklājīgi palīdzētu sievietei tikt atpakaļ uz klāja, un pats nirtu dzelmēs dziļajās. Bet Aimans ņēmās iedrošināt un pārliecināt, ka tur – apakšā – ir tik skaisti, ka vispirms vajag ieraudzīt un tikai tad slīkt, ja baigi vajag. Viņš pat atdeva man savu masku, jo tā bija labāka par manu nomāto. Tobrīd atklāju, ko nozīmē vīrietis, viņa radītā drošības sajūta. Un ko nozīmē sievišķā atdošanās. Ar seksu tam nebija nekādas saistības. Arī tautībai un ādas krāsai nebija nozīmes. Visneticamākais bija ne jau tas, ka vēlāk es ar viņu pārgulēju, bet, ka tobrīd ieniru. Ar šo arābu visas manas karstās pagales noslāpa čūkstēdamas.
Ūdenī Aimans paņēma mani pikpaunā, es ar rokām ķēros viņam ap kaklu, ar kājām ap vidukli un raudzījos turp, kur norādīja instruktora rokas: uz zivīm pa labi, pa kreisi, priekšā, dziļumā... Tur – Sarkanās jūras dzelmē – mani apbūra tāds krāšņums, ka iedomājos: gribētos šeit atgriezties savos skaistākajos sapņos. Iedomājos arī par Valteru – man būtu gribējies skatīt šo pasakaino skaistumu kopā ar viņu. Bet mēs esam šķīrušies un tur nekas vairs nav salāpāms. Esmu šeit un tagad – forša un brīva sieviete! Un tad, kad ir tik skaisti, un tad, kad ir tik droši, ne prātā nenāk spindzelēties: „Kāpēc tava roka spēlējas ar manu krūti?” vai „Aiman, kas man pēdās duras tāds ciets?” Atbilde būtu saulaina smaida pilna: „„Egiption shark”„.* Es zināju, kā beigsies šis vakars, ja vien viņš spēlēs tālāk, – man taču nav, kam glabāt uzticību.
Viņš spēlēja. Braucot atpakaļ uz pilsētu, Inga brīnījās: „Ko tu tur plātījies ar rokām? Instruktoram latviešu burtiņus mācīji?” – „Nē, es viņam iedevu savu telefona numuru,” atzinos. „Gaisā uzrakstīju.”

Braucot atpakaļ uz pilsētu, Inga brīnījās: „Ko tu tur plātījies ar rokām? Instruktoram latviešu burtiņus mācīji?” – „Nē, es viņam iedevu savu telefona numuru,” atzinos. „Gaisā uzrakstīju.”

Piekrāptās piramīdas
„Tajā naktī mums bija iespēja autobusā daudzas stundas kratīties līdz piramīdām un nākamās dienas pusdienlaikā atgriezties. Bet man mugurā bija mana skaistākā apakšveļa – aveņsārts komplektiņš ar visādām aukliņām, cilpiņām un cakiņām – nu traki skaists! Tas tik labi izskatījās uz manas dienvidu iedeguma miesas, ka nav pasaulē skaistāka krāsu salikuma. Virsū vēl baltas lina bikses un maigi rozā topiņš. Lai taču to redz dzīvs vīrietis, nevis mūmijas!
Aimans atbrauca pēc manis ar taksi, un mēs devāmies uz viesnīcu ar ļoti romantisku nosaukumu – ne ta „Zemūdens pērle”, ne ta „Samtainais saulriets”. Jābrauc bija ilgi, un pa ceļam beidzot parunājāmies kā divi inteliģenti cilvēki. Niršanas instruktors uzzināja, ka esmu veselus piecpadsmit gadus vecāka par viņu, kam viņš neparko negribēja ticēt, bet teica: „„Whatever.”„* Un par zaudētajām piramīdām lai es nebēdājot, - viņš man parādīšot īstu Ēģiptes piramīdu nevis drupas.  
Viesnīca „Samtainā pērle” vai „Zemūdens saulriets” bija kā izmirusi. Patiesībā domāju, ka te viesu nebija vispār un numuriņš droši vien tika nofraktēts ar apsargu. Vispirms viņš mani atsēdināja uz apskretuša soliņa zem ziedoša, nekopta krūma. Man uzreiz bija skaidrs – vairāk par vienu zvaigzni šajā „pērlē” nebūs, bet Aimanā beidzot pamodās arābs. Vai spējat iedomāties – sākām tirgoties par cenu. Pārsmieties var! Viss pasaules izbrīns laikam bija manā sejā, bet šis saka: „Kā gan tu domāji? Gribam taču mēs abi. Es samaksāju par taksi cauri visai pilsētai, tu maksā par numuriņu, citādi neiet cauri!” Un vai ziniet, arī es pārvērtos par vienu arābu tirgoni! „Cik tas numuriņš maksā?”  „Simts zaļie,” šis atbild, aci nepamirkšķinot. „Ej tu nost! Simts nemaksā pat mans pieczvaigžņu. Septiņdesmit un ne vairāk!” „Labi, dod tos septiņdesmit.” „Nekā nebija! Gribam taču mēs abi, tātad uz pusēm. Man taču vēl ar taksi būs jānokļūst mājās.” Sitām saujā. Es atskaitīju trīsdesmit zaļos, jo „piecus vajadzēs, lai ar taksi aizbrauktu līdz bankomātam un vairāk man nav līdzi,” un viņš pazuda aizaugušo taciņu mellumā, līdz atgriezās ar atslēgu. Domāju, puisis labi uzvārījās, jo nez vai vairāk par desmitnieku atdeva. Katram savs bizness – arī apsargam.

Aimans bija maigs. Un uzmanīgs un manā labsajūtā ieinteresēts. Tieši tāds kā ūdenī. Ja mēs būtu pāris, mums noteikti būtu ideāla seksuālā saskaņa.

Tā kā man nebija nekādas pieredzes gadījuma sakaros, domāju, ka tas notiks apmēram tā: „Kling, klang esam klāt, bikses nost, varam sākt!” Bet nekā tamlīdzīga. Aimans lēnām un ar baudu mani izģērba, maigi skūpstot katru atkailināto vietiņu. Kad paliku vien savā aveņkrāsas veļā, pat mazliet attālinājās, lai aplūkotu, un izdvesa: „„O my god, so pretty!”„* Jā, nav nekā pretīgāka par skaistu sievieti izsmalcinātā aveņkrāsas apakšveļā šitādā ūķī – es klusībā irgojos.
Tad sākās otra tirgošanās. Vai man esot prezervatīvs? „Protams, ka nav!” „Tad neko, pasākums atceļas.” „Nu, ja atceļas, atceļas. Ģērbjamies ciet, atdod manus trīsdesmit zaļos un šķiramies kā draugi!” saku. Bet ar kailu sievieti laikam tiešām grūti strīdēties – viens viņam tomēr esot. Bet tikai viens! „Okey,” koķetēju. „Tad vēl varu pagūt uz piramīdām.”
Un tad viņš to uzvilka! Košas aveņkrāsas prezervatīvu uz sava mellā vella. Jēziņ, cik tas bija skaisti!!! Ja nu ir kaut kas vēl skaistāks par balto sievieti sulīgi sārtā apakšveļā, tad tas ir piebriedis mellā falls ar aveņkrāsas prezervatīvu!
Aimans bija maigs. Un uzmanīgs un manā labsajūtā ieinteresēts. Tieši tāds kā ūdenī. Ja mēs būtu pāris, mums noteikti būtu ideāla seksuālā saskaņa. Bet to pārbaudīt nebija iespējams – mums bija viens vienīgs aveņkrāsas prezervatīvs. Atvadījāmies ar mīļu buču un viņa vēlējumu „„Horošij samaļot!”„, kas jāsaprot kā „Laimīgu lidojumu!”, viņi visi tā saka tūristiem „uz redzēšanos” vietā.”

Un tad viņš to uzvilka! Košas aveņkrāsas prezervatīvu uz sava mellā vella. Jēziņ, cik tas bija skaisti!!! Ja nu ir kaut kas vēl skaistāks par balto sievieti sulīgi sārtā apakšveļā, tad tas ir piebriedis mellā falls ar aveņkrāsas prezervatīvu!

Kristīta Sarkanajā jūrā
„Vai kaut mirkli iedomājos par Valteru? Jā un nē. Jā, tāpēc, ka jā. Nē, tāpēc, ka man nebija ne kripatiņas pašpārmetumu. Biju kļuvusi „kā visas”, un tas mani ne nieka neapbēdināja. Tieši otrādi – domās no pjedestāla laistīju šampanieti, jo biju guvusi apliecinājumu, ka, lai arī bija  ārprātīgas sāpes, kas pārciestas pēdējos mēnešos, esmu dzīva un spēju pacelties spārnos. Es to varu! Tāpēc varu uzšķaudīt Valteram un viņa nenokārtotajai dzīvei – lai viņam labi klājas nākamajā stāstā, kur manis vairs nav!
Tikai tagad saprotu, ka tas nebija vis atvieglojums. Manī turpināja plosīties: „Lai tikai viņš neiedomājas, ka es raudu spilvenos!” Ne velti gribējās, lai kāda šampanieša šalts no mana pjedestāla trāpa tieši viņam. Lai trāpa kā etiķis uz brūces. Jau taksī nenovaldīju pirkstus un nosūtīju viņam kārtējo darvotās pagales SMS: „Tikko mīlējos ar savu niršanas instruktoru. Bija forši. Un sarkans prezis uz melna falla – tas ir tik skaisti!” Ko ar to gribēju panākt? It kā naidu. Tik neizmērojamu, lai viss, kas vēl spītīgi dzīvs, būtu sasists lupatās. Lai man vairs nebūtu jādomā, kāpēc viņš jautāja, kad būšu atpakaļ. Lai „viss cauri” nozīmē, ka patiešām viss ir neglābjami cauri! Jo tā vieglāk.
Pēc pāris stundām saņēmu gaidīto, naida pilno atbildi. Labāk neatstāstīšu, kas tur bija. Sākām ne tikvien mētāt pagales, bet ar ložmetēju šaut viens uz otru – izšāvām tukšas aptveres. Un tad uzreiz pēc kārtējās SMS – nakts vidū – viņš piezvanīja. Jau gatavojos turpināt liet žulti, nelaižot viņu pie vārda, bet sadzirdēju, ka Valters aizgūtnēm raud...
Viss pārējais ir pārāk personiski, lai tiktu atstāstīts. Uzzināju, ka šajos divos mēnešos viņi ar sievu šķīrušies, jo, „ja man nav tevis, ja tev manis nevajag, tad man arī nevajag nevienu.”  Nākamajā dienā viņš mani sagaidīja Rīgas lidostā. Mēmajā un ilgajā apskāvienā, mums satiekoties, bija visu nokrāsu sāpju un laimes asaras: piedošana un lūgums piedot, atzīšanās mīlestībā un apsolījums. Inga kopā ar ziediem no Valtera saņēma vārdus: „Paldies, ka aizvedi Lindu uz Ēģipti.”
Visi izņēmumi tikai apstiprina likumus, jo pēc vidējiem aprēķiniem mums nevajadzētu būt kopā. Visos sieviešu žurnālos taču nemitīgi atgādina, ka precēti vīri nešķiras mīļāko dēļ, jo kreisā aizraušanās nekādā ziņā nav mīlestība, – viņš tikai caur sānsoli kārto savas attiecības ar sievu, tāpēc būt mīļākajai nozīmē kapitulāciju. Varbūt tā būtu beidzies arī mūsu stāsts, ja ne notikums pie Sarkanās jūras.
Tagad jau vairākus gadus esam kopā un ir tik labi, ka uz citu pāru kāzu apsveikumiem gribas rakstīt: „Esiet tik laimīgi kā mēs!” Valters un Linda.”

Autore: Vita Jance, žurnāls „Marta”

Avots: www.kasjauns.lv