Mums bija tikai plata finiera gulta...

Raksta saturs nav piemērots auditorijai, kas jaunāka par 18 gadu vecumu. 

...mums bija tikai plata finiera gulta, galds, spogulis un divas vecas, izšķobītas "taburetkas". Nebija pat kārtīgas grīdas, nemaz nerunājot par paklāju.

FOTO: Edijs Pālens, http://www.edijsfoto.lv/

Modele attēlā nav stāsta autore.

Vienīgais elektrotehnikas priekšmeti — televizors un 2 mobilie telefoni. Izģērbāmies un saģērbāmies tikai tumsā, respektīvi — ļoti agri no rīta vai ļoti vēlu vakarā, jo aizkaru arī nebija logiem priekšā, pat lustras kā tādas mūsu vienistabas dzīvoklī nebija. Tomēr, neskatoties uz visu augšminēto, bija lietas, kas BIJA mūsu "sētiņā": Mīlestība, tīrība un īpašā gaisotne...
Tā tas viss varētu arī palikt, bet nē — visaptverošais progress, sabiedrības noteicošais iespaids un pašu vēlme un alkas pēc fiziski sakoptas vides vai vismaz vispārpieņemta dzīvokļa izkārtojuma, mainīja visu kājām gaisā! Proti, dzīvoklī parādījās — paklājs, lustra, aizkari, jauns dīvāns, datorgalds, pats dators, jauni krēsli — cik pašapmierināti skan — un, jā, skanēja tas tieši tik pašapmierinoši arī mūsu ausīs un prātos. Mēs ļāvāmies nenovēršamajam, jo līdz ar jaunu un modernu lietu ienākšanu mūsu dzīvoklī un sirdīs, ar tādu pašu strauju virzību kā progress mantās, virzījās arī mūsu attiecību regress! Nožēlojami, jo, šķiet, līdz ar vecām, bet tik atmiņu un mīlestības pilnām mēbelēm, izmetām paši sevi, atstādami divus ķermeņus bez savstarpējās cieņas un siltuma.
Vai turpinājums būs?
Un vai vispār vajag?

Iesūtījusi Sigita Batraga, Lielais stāstu konkurss dalībniece

Reklāma
Reklāma