Mēs no jauna iepazināmies draugiem.lv!

Bet no pāraudzināšanas otrā pilsētas galā nekas dižs neiznāca, jo... vecmāmiņai kaimiņos dzīvoja kāds puisis, kurš bija tik pat liels dauzoņa. Mēs spēlējām "kariņus", rāpāmies kokos, kāvāmies, organizējām kaimiņu nezāļu kaujas. Bieži mēs spēlējām tādu spēli – šis puisis bija mans vīrs, bet brālēns un māsīca tēloja bērnus. Tad nu es, kā gādīga sieva, vārīju melnzemes kafiju un cepu nezāļu karbonādes...
Mēs augām, laiks ritēja un visbeidzot katrs aizgājām savu ceļu. Nu jau katrs dzīvojām citā pilsētā, un visi kontakti bija zuduši.
Vienā jaukā dienā (tagad šī diena šķiet jauka) es izšķīros no sava drauga un, garlaicības mākta, skatījos draugiem.lv dažādus profilus, pētīju albumus, skatījos video (īsāk sakot, skatījos visu pēc kārtas).

Es atradu to savu bērnības dienu "vīru"! Sakomentējām viens otra albūmus, noskaidrojām, kas jauns, ko katrs dara.

Pāris stundas veltījusi šai bezjēdzīgajai nodarbei, nolēmu mēģināt atcerēties pēc iespējas visus bērnības dienu "cīņu biedrus". Man likās, ka tā ir spīdoša ideja, jo vismaz nebūtu jāmokās aiz garlaicības un varētu sarakstīties draugos. Jo nekur ārā iet negribējās un tusēties ar draugiem vēl jo mazāk.
Un zini? Es atradu to savu bērnības dienu "vīru"! Sakomentējām viens otra albūmus, noskaidrojām, kas jauns, ko katrs dara. Tad noskaidrojām Skype nikus un... mūsu sarunas katru dienu ilga, ja ne visu nakti, tad pusi no tās noteikti. Lieki teikt par darba spējām pēc šādas ilgstošas nakts komunicēšanas! Pēc mēneša saņēmāmies un satikāmies. Īstenībā norunājām, ka tiksimies kā draugi, bet šķīrāmies jau kā pāris :) Un pēc pusgada apprecējāmies.      

He :) paldies www.draugiem.lv :)

Iesūtījusi Anette, stāstu konkursa Mēs iepazināmies draugiem.lv dalībniece

VISUS KONKURSA STĀSTUS LASI UN VĒRTĒ ŠEIT!