"Vardarbība nav tikai zilumi" – saruna ar krīzes centra “Skalbes” vadītāju

Podkāsta “Redzēt plašāk” epizodē “Vardarbība” Anda Švinka aicina jauniešus būt vērīgiem: “Ja tu esi pamanījis, vai tev ir aizdomas, ka kāds piedzīvo vardarbību, neklusē, bet uzrunā tieši, uzjautā par to, kas notiek. Galvenais ir nepalikt vienaldzīgam!”

Kā atpazīt vardarbību un kā palīdzēt, ja tā skar mūs pašus vai kādu tuvu cilvēku?
– Pirmais signāls – man kāds dara pāri. Es nejūtos labi, tas ir kaut kas, kas man liek justies nelīdzvērtīgam un tā ir tā iekšējā sajūta, kuru noteikti vajadzētu ņemt vērā. Tas var būt emocionāli, fiziski, ekonomiski, nedot naudu, izolēt. 

Vardarbība nav tikai zilumi. Bieži vien tās ir dziļas dvēseliskas rētas, kuras ārēji nemaz neredz. 

Kas ir tas, ka traucē izbeigt vardarbīgas attiecības? 
– Kāpēc mēs paliekam vardarbīgās attiecībās? Tur ir vairāki iemeslu un viens no nozīmīgākajiem ir tas, ka mēs katrs vēlamies būt mīlēti un gribam sev tuvu cilvēku. Vardarbības attiecības neizslēdz, ka tur ir mīlestība, simpātijas, arī pieradums. Ir zināms, ka vardarbībai ir savi cikli – ir spriedze, kad notiek vardarbība, tad ir tāds “medusmēneša” periods, kad vardarbības veicējs atvainojas un šķietami viss ir kārtībā. Un, tajā periodā cietušais protams, tic un cer, ka kaut kas minīsies. 

Otrs iemesls – nereti vardarbība tiek normalizēta. Īpaši, ja paši augot esam piedzīvojuši vardarbību, mēs to varētu uzskatīt par normu, jo brīdī, kad notiek vardarbība bērnībā, bērns to pieņem kā “normalitāti”, lai varētu tālāk turpināt dzīvot. Bērni šādā veidā neapzināt padara pasauli sev apkārt vieglāku. Lai vēlāk dzīvē kaut ko šajā mainītu, ir jāatpazīst vardarbība un jāatzīst - tas patiešām notiek ar mani.

Vai ir maināms tas, ja attiecībās ir sācies vardarbīgs attiecību modelis? Vai ir jāmūk prom, jeb tomēr abām pusēm strādājot pie šī, ir iespējamas izmaiņas?
– Pieredze rāda, ka tas ir iespējams, bet ir jāstrādā abām pusēm. Vai iemācītā uzvedība, paterni mainīsies, garantijas nav, bet pirmais solis, ko var darīt ir pateikt savas robežas. Jā, bieži vien ir jāmūk prom no attiecībām, bet ir arī veiksmīgi iznākumi. 

Kā var atpazīt savā draugā/draudzenē, ka tiek piedzīvota vardarbība? Kādiem signāliem pievērst uzmanību?
– Protams, visvieglāk būs pamanīt fiziskas vardarbības sekas, piemēram, zilumu, nobrāzumu. Tad vienmēr vajadzētu pajautāt, no kurienes tas ir, galvenais neizlikties, it kā nekas nebūtu noticis. 

Ja tā būs emocionāla vardarbība, to būs grūtāk pamanīt, bet draugs, kas to piedzīvo varētu kļūt agresīvāks vai tieši otrādi – klusāks, ierāvies sevī. Mēs jau intuitīvi jūtam, ka ar draugu kaut kas nav labi, ka ir savādāk nekā bija. Ja tas jautājums tev iekšēji ir radies: “Varbūt tur kaut kas nav labi!”, tad pajautā savam draugam: “Vai Tev viss ir OK?”. Nereti cietušais teiks, ka nokrita, vai uzskrēja kaut kam virsū un nerunās par vardarbību, bet tas nekas. Vienreiz, otreiz un kādā brīdī, iespējams, cietušais sajutīsies gana droši, ka var uzticēties un izstāstīs, kas īsti notiek. Galvenais, neizlikties, ka neredzi. Neesi vienaldzīgs. Uzjautā! 

Kāpēc vardarbībā cietušajiem nereti ir izteikta vainas sajūta par notikušo?
– Jā, nereti vardarbībā cietušajam rodas vainas vai kauna sajūta dēļ tā, ka arī viņš ir piedalījies šajā vardarbības aktā – tikai viņš nav varējis pateikt “nē”. Bieži vien upura “nē” neko nemaina, bet sajūta cietušajam ir, ka “es taču varēju to nepieļaut”. 

Kā palīdzēt, ja redzu, ka līdzcilvēks piedzīvo vardarbību? 
– Vardarbība ir jāsauc vārdā! Nosaukt lietas īstajos vārdos! “Es esmu pamanījis, ka tev ir zilumi, un man ir sajūta, ka tu piedzīvo vardarbību. Vai tevi kāds sit? Kā es tev varu palīdzēt?”. Tad cilvēks saklausa, “pieskarās” realitātei un, iespējams, ir gatavāks kaut ko mainīt esošajā situācijā. Tiešais vārds it kā atver durvis un cilvēks saprot, ka šeit var par to runāt atklāti, jo viss jau ir nosaukts īstajos vārdos. 

Kā palīdzēt sev, ja esi tas dusmīgais, tas varmāka? 
– Pajautā sev – kāpēc es to daru. Un, ja apzinies, ka tev nepatīk tas, ko dari, ja negribi būt tāds, kāds šobrīd esi, tad meklē palīdzību! Saproti, ka šī nav norma un tev ir iespēja saņemt palīdzību. Galvenais – rīkojies! Kā pirmais solis var būt zvans uz  vardarbības prevencijas tālruni: 22045225. 

Skaties un klausies pilnu interviju:

Sarunu vari klausīties arī Spotify.

Ja esi cietis no vardarbības – vērsies pēc palīdzības:

• 116 123 – valsts apmaksāts diennakts bezmaksas krīžu tālrunis
• 116 006 – bezmaksas atbalsta tālrunis noziegumos cietušajiem
• 116 111 – Bērnu aizsardzības centra uzticības tālrunis
• 22045225 – vardarbības prevences tālrunis
• 27722292 vai 67222922 – Rīgas diennakts krīzes tālruņi

Plašāka informācija:

• Vēršoties savas pašvaldības sociālajā dienestā
• Krīžu un konsultāciju centrā “Skalbes"
• Informācija un atbalsts noziegumos cietušajiem www.cietusajiem.lv
• Resursu centrā sievietēm “Marta”
• Centrā “Dardedze”
• www.babybox.lv/mekleju-palidzibu/