Ginekoloģe Dace Matule: Sieviete pēc 30 sāk tikai ziedēt, bet reproduktīvi jau noveco

Par sievietes veselību dažādos dzīves posmos un tēmām, par kurām sievietes joprojām kautrējas runāt, saruna ar ginekoloģi un dzemdību speciālisti DACI MATULI.

Santa Raita, speciālizlaidums “Sievietes veselība”. 

Ja paskatāmies uz sievietes dzīvi kopumā, kā mainās ginekoloģiskā veselība, sākot no pusaudzes gadiem līdz menopauzei? Kas katrā no šiem posmiem ir būtiskākais?

– Ja runājam par sievietes mūžu kopumā, mēs nevaram nepieminēt to, ka sievietes veselība faktiski sāk veidoties jau mātes ķermenī. Mātes dzemde ir vide, kas ietekmē bērna – meitenes, pusaudzes un vēlāk arī pieaugušas sievietes – tālāko veselību. Īpaši tas attiecas uz reproduktīvo funkciju, jo dzimumšūnu daudzums, ar kādu meitene piedzimst, tiek noteikts jau dzemdē. Līdz ar to, plānojot grūtniecību un arī grūtniecības laikā, ir ļoti svarīgi darīt visu iespējamo, lai bērna attīstībai būtu labvēlīgi apstākļi – lai nebūtu infekciju, liekā svara, lai būtu pietiekamas fiziskās aktivitātes un sabalansēts uzturs. 

Ir vēl kāds būtisks solis, par ko noteikti jārunā: meitenei apmēram 12–14 gadu vecumā, vislabāk pirms pirmajām intīmajām attiecībām, būtu jāveic vakcinācija pret cilvēka papilomas vīrusu (CPV). Tas nākotnē nodrošinātu aizsardzību pret vīrusu, kas var izraisīt dzemdes kakla vēzi. Manuprāt, tas ir ļoti svarīgs ieguldījums katras meitenes nākotnes veselībā.

Katrā dzīves posmā ir savas problēmas, ko palīdz risināt ginekologs. Pusaudzei pie ginekologa būtu jāvēršas tad, ja līdz 16 gadu vecumam nav sākušās menstruācijas, ja tās ir ļoti stipras vai sāpīgas vai arī ir sajūta, ka kaut kas nav kārtībā. Mums ir ārkārtīgi zinoši bērnu un pusaudžu ginekologi, arī Bērnu klīniskā universitātes slimnīcā ir ginekoloģiskais dienests, kur pusaudzes var saņemt atbildes uz ļoti daudziem jautājumiem, tostarp par kontracepciju.

Jauna sieviete pie ginekologa parasti vēršas ar stiprām, sāpīgām vai neregulārām menstruācijām, jautājumiem par kontracepciju un seksuālo veselību. Gadiem ejot, arvien būtiskāks kļūst auglības un arī neauglības jautājums, īpaši tad, ja bērna laišanu pasaulē atliek līdz 35–40 gadu vecumam. Un te mēs atkal atgriežamies pie reproduktīvās veselības saknēm, kas veidojas jau mātes ķermenī, – pie olšūnu skaita, kas katrai ir jau ieprogrammēts olnīcās. Vienai šis krājums ir lielāks, citai – mazāks, piemēram, vienai tie ir septiņi miljoni olšūnu, citai – tikai divi. Un tas, cik daudz dzimumšūnu katrai ir dots, lielā mērā arī nosaka sievietes reproduktīvās dzīves iespējas. Dzimumšūnas lielākoties neiznīcina ne stress, ne alkohols, ne neizgulēšanās. Visbūtiskāk tās ietekmē ķīmijterapija un staru terapija, ko izmanto onkoloģijā. 

Ja runājam par sievieti 30 gadu vecumā, no vienas puses, tā ir absolūta jaunība – sieviete tikai tad sāk ziedēt. Bet, no otras puses, ap šo laiku sākas reproduktīvā novecošana. 

Tas, protams, ir diezgan aizvainojoši – tu vēl īsti neesi sākusi dzīvot, bet ginekologs jau runā par reproduktīvo novecošanu. Tomēr tā ir realitāte. 

Protams, katrai sievietei situācija ir ļoti individuāla. Ir gan patoloģiski agrīnas menopauzes gadījumi, kad tā iestājas jau pirms 30 gadu vecuma, gan grūtniecība un dzemdības 50 gadu vecumā. Tāpēc šeit nevar vilkt stingras robežas. Bet 30 gadu vecumā sievietei aktuāli ir divi lieli jautājumi – kontracepcija vai bērna plānošana.

Četrdesmit gadu vecumā sieviete jau sāk tuvoties citam dzīves posmam – premenopauzei. Un tieši šajā laikā var parādīties arī pirmās hormonālo pārmaiņu pazīmes. Vienai olšūnu rezerves sāk būtiski samazināties, menstruālais cikls kļūst īsāks vai neregulārs, bet citai šis process var notikt lēnāk. Iespējams, var parādīties nakts karstuma viļņi, tā sauktā smadzeņu migla – kļūst grūtāk koncentrēties, kaut ko atcerēties vai ātri formulēt domu. Tas viss var būt pārejoši, un katrai sievietei šīs pārmaiņas var izpausties citādi. Bet tam visam pa vidu vēl ir pati sieviete – viņas personīgā dzīve, intīmās attiecības, emocionālais stāvoklis, vēlmes un iespējas.

Savukārt sievietes 50 gadu vecumā nevar salikt vienā plauktiņā. Viena šajā vecumā sagaida menopauzi, nepieciešamības gadījumā izvēlas atbilstošu menopauzes hormonālo terapiju un jūtas ļoti labi. Viņa domā par sevi, saglabā fizisko aktivitāti un vitalitāti, viņai nav būtisku vielmaiņas vai asinsvadu problēmu, nav nekontrolētas hipertensijas, izteikta liekā svara, pārmērīga stresa vai izdegšanas darbā. Šādai sievietei menopauze dažkārt pat var kļūt par periodu, kurā viņa jūtas labāk nekā iepriekš, jo vairs nav menstruālajam ciklam raksturīgo hormonālo un emocionālo svārstību. 

Taču daudzām citām sievietēm šis periods sakrīt arī ar dažādām veselības problēmām. Tuvojoties menopauzei, mēs arvien biežāk runājam par svara pieaugumu, prediabētu vai cukura diabētu, arteriālo hipertensiju. Ar to nākas saskarties arī ginekologam, jo, no vienas puses, ir menopauzes simptomi – bezmiegs, karstuma viļņi, locītavu sāpes –, bet, no otras, liekais svars, paaugstināts asinsspiediens, glikozes vielmaiņas un vairogdziedzera darbības traucējumi. Tomēr es gribētu uzsvērt, ka menopauzes iestāšanās nebūt nenozīmē sabrukuma sākumu. Mums ir jāmaina priekšstats par novecošanu, jo sieviete var novecot skaisti, ja ieklausās savā ķermenī un rūpējas par savu veselību. 

Kādus jautājumus un veselības problēmas mūsdienās palīdz risināt ginekologs?

– Mūsdienās ginekoloģiskā aprūpe ir ļoti plaša. Ir kolēģi, kuri ar minimāli invazīvām metodēm, tostarp laparoskopiski, operē dažādas ginekoloģiskas saslimšanas. Ir lieliski dzemdniecības speciālisti, kuri stāv dzīvības sardzē, ir klāt vienā no būtiskākajiem un vienlaikus sarežģītākajiem sievietes dzīves notikumiem – bērna nākšanā pasaulē.

Manuprāt, dzemdniecība ir viena no būtiskākajām, bet vienlaikus arī vissarežģītākajām ginekoloģiskās aprūpes jomām, jo šeit rūpes ir gan par mātes, gan bērna veselību un dzīvību. Ir reproduktologi, kuri nodarbojas ar neauglības ārstēšanu, izmantojot ļoti mūsdienīgas medicīnas tehnoloģijas. Savukārt ginekologa uzdevums ir laikus pamanīt iespējamās veselības problēmas, veikt CPV skrīningu atbilstoši algoritmam un, ja nepieciešams, nosūtīt uz papildu izmeklējumiem. Svarīgi, lai saruna ar ginekologu neaprobežojas tikai par smadzeņu miglu un karstuma viļņiem. Sievietei ir jārunā arī par savu iekšējo pasauli, intīmo dzīvi, emocionālo pašsajūtu un citām veselības problēmām, kas varbūt nemaz nav tieši saistītas ar menopauzi. Ginekologa uzdevums ir redzēt sievieti kopumā, nevis tikai viņas reproduktīvo sistēmu.

Ko jūs teiktu sievietei, kura pirmo reizi apsver grūtniecību pēc 40 gadu vecuma? 

– Ideāli! Super! Sievietes 35 gadu vecumā bieži jautā: “Dakter, cik ilgi jūs man vēl dodat auglīgo laiku?” Es viņām parasti saku, ka es nedodu neko. Ja es zinātu, cik ilgi konkrētai sievietei saglabāsies auglība, man droši vien būtu prognožu kiosks, nevis ārsta kabinets. 

Ginekologs var izvērtēt olnīcu rezervi. Ultrasonogrāfijā var novērtēt folikulu skaitu olnīcās, kas palīdz spriest par olnīcu rezervi. Otrs ir ļoti īpašs rādītājs – antimillera hormons jeb AMH, kas “noliek sievieti uz tām sliedēm”, kur mēs redzam, vai vilciens trauksies ātri vai lēni. Un tomēr precīzi pateikt, cik ilgi sieviete būs auglīga, nevar.

Savukārt, ja sievietei nav partnera, bet viņa nākotnē vēlētos bērnu, viena no iespējām ir olšūnu sasaldēšana. Arī Latvijā šāda iespēja ir pieejama, un to veic reproduktoloģijas speciālisti. Tas var būt viens no veidiem, kā sieviete var saglabāt iespēju nākotnē izmantot savas olšūnas.

Kādi ir būtiskākie riski grūtniecei 40+ gadu vecumā?

– Sievietei pēc 40 grūtniecība var noritēt arī ļoti labi, taču līdz ar vecumu palielinās daži grūtniecības riski. Viens no tiem ir spontāna grūtniecības pārtraukšanās pirmajā trimestrī (pirmajās 8–10 nedēļās). Tas bieži saistīts ar hromosomālām izmaiņām embrijā (sava veida nepareizu ģenētisko salikumu), kuru iespējamība palielinās līdz ar olšūnu novecošanu. Šādas izmaiņas var rasties jebkurā vecumā, taču to risks pieaug, sievietei kļūstot vecākai. Tāpēc grūtniecības laikā, īpaši pēc 40 gadu vecuma, jāizvērtē, vai nepieciešama papildu ģenētiskā izmeklēšana. Mūsdienās ir pieejama arī neinvazīva prenatālā diagnostika – asinsanalīze, ar kuras palīdzību iespējams izvērtēt noteiktu hromosomālu izmaiņu risku auglim un diagnosticēt vairāk nekā 16 patoloģiju. Par nepieciešamajiem izmeklējumiem katrā konkrētajā gadījumā jālemj kopā ar ārstu.

Kuri ir svarīgākie ginekoloģiskās onkoloģijas “sarkanie karogi”, ko sievietei vajadzētu zināt? 

– Runājot par onkoloģiju, vispirms jāuzsver, ka mums ir iespēja dzemdes kakla vēzi novērst, atklājot priekšvēža izmaiņas, pirms vēl vēzis ir attīstījies. Tam paredzēts dzemdes kakla vēža skrīnings – uzaicinājuma vēstules, citoloģiskā izmeklēšana un CPV diagnostika. Ja nepieciešams, seko padziļināti izmeklējumi, kolposkopija un priekšvēža izmaiņu ārstēšana. Dzemdes kakla vēzis nerodas pēkšņi. Visbiežāk tā attīstība ir saistīta ar CPV infekciju, tāpēc, kā jau minēju, ļoti svarīga ir vakcinācija pret CPV.

Svarīga ir arī krūšu veselība. Sievietei jābūt vērīgai pret pārmaiņām krūtīs un jāievēro ieteikumi par skrīninga izmeklējumiem. Krūšu izmeklēšanas metodi un biežumu izvēlas atbilstoši vecumam, ģimenes anamnēzei un konkrētajai situācijai.

Savukārt neparasti stipra vai ilgstoša asiņošana, asiņošana pēc menopauzes, kā arī ilgstoša smaguma vai spiediena sajūta vēdera lejasdaļā ir simptomi, kurus nevajadzētu ignorēt. Šādā gadījumā jāvēršas pie ginekologa, kurš izvērtēs situāciju un nepieciešamības gadījumā nozīmēs ultrasonogrāfiju vai citus izmeklējumus.

Vairāk lasi speciālizlaidumā “Sievietes veselība”