Četri bērni – tas mūsdienās nav daudz! Sirsnīga saruna ar aktieri Kasparu Znotiņu

Interviju sērija tapusi sadarbībā ar YIT LATVIJA.

Tomēr Kaspars Znotiņš liegsies un neatzīsies, ka ir labs tētis. Vēl vairāk – viņš teiks, ka ir slikts tētis, jo esot tālu no ideālā tēva tēla. Vēlie vakari darbā nereti liek skumt, ka nav iespējams satikt bērnus un būt viņiem blakus vakara rituālos, taču, kā saka pats Kaspars – tos bērniem kompensē mammas klātbūtne un mīļums. 

Viņš atzīst – ir liels prieks un laime atkal atgriezties uz skatuves pēc dīkstāves laika, ko ieviesa pandēmija. Jā, ir tukšākas skatītāju zāles, jā, būšana uz skatuves ir citādāka, enerģijas apmaiņa ir pieklusinātāka. “Sajūta mazliet kā deviņdesmitajos gados, kad spēlējām izrādes pustukšās zālēs,” salīdzina aktieris. Šajā decembrī Kaspars piedalās koncertizrādē “Mīli mani!”, kas uzvesta kopā ar aktrisi Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu un komponistu Kārlis Lāci. Kad pēc sarunas atvadāmies, nosaku: “Nu labi, jāskrien tālāk!”, bet aktieris piebilst: “Nav jau, kur skriet…”

Znotiņu ģimene ir bagāta ar četriem bērniem – kāds jau ir izaudzis, kāds vēl tikai aug. Kopā ar sievu Lieni viņi ir vecāki Emīlam (28), Rūtai (21), Krišam (19) un Zīlei (9). Ikdienas dzīvošana kopā gan notiek ar trim jaunākajiem bērniem; Emīls ir uzsācis jau patstāvīgu dzīvi. 

Kā klājas jums un jūsu ģimenei šajā laikā?

Labi, kopumā mums iet labi. Pandēmijas laiku mēs pavadījām citādāk, nekā ierasts, daudz vairāk bijām visi kopā. Nu jau palēnām atgriežamies it kā ierastajās sliedēs, lai gan pavisam tā atgriešanās pie iepriekšējās dzīves nav notikusi. Mēs dzīvojam Bieriņos, mājā, līdz ar to mums bija iespēja pavadīt laiku, aktīvāk darbojoties ārā, darot dažādus darbus. Man šķiet, ka šis pandēmijas laiks bija vajadzīgs mums visiem, arī mūsu ģimenei.

Vai nebija par daudz kopā būšanas?

Nē, noteikti nē! Tas bija vajadzīgs – piebremzēt, izkāpt no tā trakā režīma, kad skrien no rīta līdz vakaram; nepārtraukti ir izrādes, mēģinājumi, dažādi pasākumi. Domājot par šo laiku, mana teorija ir, ka ik pa brīdim nāk tāds posms, kas piespiež cilvēkus apstāties, padomāt, piebremzēt. Tas paiet, un tad atkal var mesties iekšā tajā ritenī, darbos. Ik pa brīdim ir jāpiebremzē.

Kā parasti ir pagājuši jūsu ģimenes Ziemassvētki?

Parasti Ziemassvētkus svinam kopā un braucam vai nu pie vieniem vai otriem vecākiem uz laukiem. Kopā sanākam diezgan daudzi – mēs paši vien esam jau seši, turklāt lielajiem bērniem ir otrās pusītes. Precējies gan neviens no lielajiem bērniem nav. Pagājušajā gadā, kad nebija iespējams tikties plašāk, mēs sarīkojām Ziemassvētku sanākšanu visiem kopā, ārā. Sanācām visi meža ielokā pie dabas, sastājāmies ar divu metru distanci… Šogad gan paspējām tikties adventes sākumā un cerams, ka uz Ziemassvētkiem jau varēsim atkal satikties un sanākt kopā.

Kaspars Znotiņš atzīst – pandēmijas laiks ir ļāvis viņam piebremzēt un samazināt dzīves tempu. Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv

4 bērni – vai tas šodien ir daudz vai maz? Domāju, ka daudziem ir pārsteigums, ka esat četru bērnu tētis.

Es teiktu, ka četri bērni – tas nav daudz. Mūsdienās tas galīgi nav daudz! Mūsu vecākais dēls Emīls ir Lienes bērns no pirmās laulības, taču esmu ar Emīlu kopā jau no viņa divu gadu vecuma. Manuprāt, tas agrāk bija svarīgāk, cik tad bērnu ir ģimenē. Par katru bērnu, kas piedzima, bija jādomā – kā viņu pabarot, izskolot, jo katra mute bija liels slogs ģimenei. Bet tagad man galīgi tā nešķiet. 

Man šķiet, ka viens bērns – tas ir daudz! Tad tu ar viņu ņemies, velti visu savu uzmanību viņam, uztraucies daudz vairāk, bet katrs nākamais bērns jau nāk vieglāk.

Mūsu organizācija lielu uzmanību pievērš tēva lomai. Kādam, jūsuprāt, jābūt labam tēvam?

Manuprāt, labs tēvs ir ideāls tēvs, un tā kā ideāls nav neviens… (smejas). Jā, man tā doma ir, ka labam tētim ir jābūt tuvu ideālam. Mūsdienās ir tik daudz informācijas par to, kā ir jādara, kā jāaudzina bērni – to visu lasot, var nonākt sevis pārmetumos – kurš to visu var izpildīt?! Kā es smejos, es par bērnu audzināšanu esmu ņēmis vērā sievastēva padomu. Pirms daudziem gadiem vienīgā grāmata, kas visiem vecākiem kalpoja kā padomdevējs, bija Spoka grāmata “Bērns un tā kopšana”. Viņš izlasīja pirmo tās teikumu, kas skanēja apmēram šādi: “Bērnu audzināšanā vadieties pēc savas iekšējās sajūtas.” Viņš nolika to grāmatu malā, un tā arī es esmu mēģinājis dzīvot un audzināt bērnus. 

Bet kopumā bērnu audzināšanā, manuprāt, ir jāmeklē tas smalkais vidusceļš starp paļaušanos un uzticēšanos bērnam, ka viss būs labi, un starp to uzmanību, ko viņam velti, pārliecinoties, vai bērns tiešām to ir paveicis, sapratis. Tas ir ļoti grūti, noturēt to robežu. Īpaši ar dēliem es to izjūtu. Man gribas viņus iesaistīt darbos, kaut ko iemācīt, un tad nākas viņus gan kontrolēt, pārbaudīt, kā ar to visu veicas. Bet gribas jau taču arī paļauties, uzticēties. Tas nav viegli – to sabalansēt. Tāpat zinu, ka vecākiem  ir ļoti svarīgi būt konsekventiem savos lēmumos. Arī to ir grūti ievērot. Tāpēc es nedomāju, ka esmu labs tētis, jo esmu tālu no ideāla.

Znotiņu ģimene. Foto: no privātā albuma.

Ziniet, Vilis Daudziņš man reiz teica – prasiet kaut ko par tēva lomu Kasparam Znotiņam un Andrim Keišam – viņi ir labi tēti!

(Smejas) Es esmu tikpat slikts tētis kā Vilis Daudziņš! (Smejas) Joks, protams! Bez tādas pavilkšanas uz zoba jau nevar teātrī izdzīvot. Ja nopietni, tad es apbrīnoju Vili, kā viņš ar saviem dēliem darbojas lauku mājās, kā ir atraduši to kopīgo, tas ir superīgi. 

Jūs šķietat ļoti mierīgs cilvēks. Vai kā tētis arī esat mierīgs?

Jā, tā varētu teikt, ka esmu diezgan mierīgs. Es gan cenšos būt prasīgs un stingrs.

Vai kā tētis esat sev kaut ko pārmetis?

(Domā) Nu, jā, droši vien to, ka es neesmu ideāls. Bet arī tā būšana prom pa vakariem; tā tas ir – es neesmu saviem bērniem bijis pie vakara rituāliem. Parasti četri, pieci vakari nedēļā paiet teātrī, arī brīvdienas. Pirms pandēmijas tas bija vēl izteiktāk. Izrādes beidzas vēlu. Kamēr es tieku līdz savām mājām, paiet laiks.

Cik viegli ir atdalīt radošo dzīvi no mājas dzīves?

Manuprāt, tās dzīves jau nav īpaši nodalāmas. Teātris ir manas dzīves daļa. Mēs, aktieri, skatītājiem radām ilūziju par to, ka tas, kas notiek uz skatuves, – ir kaut kas atrauts no realitātes. Teātris ir viena no labākajām ilūzijām pasaulē – es uz skatuves varu būt nezin kas, es varu tēlot jebko, bet tāpēc jau es nepārstāju būt es pats. Es jau nepazūdu uz to brīdi. Skatītājiem ir tā ilūzija, ka tur notiek visa tā drāma, bet es kā tāds – Kaspars Znotiņš – es jau tāpat palieku un esmu. Gadās, ka ir reizes, kad lomas ir tādas, kuras ievelk pavisam dziļi, tad varbūt notiek kaut kāda īpašāka pārslēgšanās. Bet mēs teātrī jau arī neattēlojam kaut ko nereālu, kaut ko pavisam atrautu no dzīves. Protams, tur ir pārspīlējumi un dramatiskāki notikumi, bet tas viss taču tāpat ir par vienu uz to pašu – par dzīvi un mums.

Kas ir tās darbošanās, ko darāt ar bērniem, kas ir jūsu veids, kā būt kopā?

Nu… (domā). Jā, varētu teikt, ka mums ir tāda tradīcija, ka es sestdienu rītos visiem vāru mannā putru. Man sanāk ļoti laba mannā putra (smejas). Tie sestdienu rīti ir tas ir laiks, kad esmu ar bērniem, jo tad sieva dodas uz darbu. Viņai atkal ir darbs, uz kuru jāiet sestdienās – viņa strādā augstskolā. Kas vēl? Esmu mēģinājis ik pa brīdim iedibināt dažādas kopā būšanas un darbošanās tradīcijas. Emīlu no kādiem padsmit gadiem ņēmu līdzi velobraucienos, un tādos pamatīgos, kur mēs dienā nobraucām vairākus desmitus kilometrus. Ar Krišu pirms laika mums bija tradīcija iet urbānos pārgājienos pa Rīgu, pa Rīgas rūpnīcu rajoniem. Kad vidējie bērni bija mazāki, biju apņēmības pilns viņus arī vest uz mūzikas skolu, menedžējām to abi ar sievu. Pa dienas vidu, kad man bija beigušies mēģinājumi, bet nebija vēl sākušās izrādes, man bija laiks – biju uzņēmies to vadāšanu. Jāsaka gan, ka pēc pāris gadiem tam atmetām ar roku. 

Ar vecāko dēlu Emīlu. Foto: no privātā albuma.

Esat vairāk ar dēliem darbojies?

Jā, esmu mēģinājis būt prasīgs pret viņiem. Man patīk viņos ielikt tādu… pamatīgumu, atbildību. Iespējams, ka tas man nācis no paša ģimenes. Mans tētis arī bija prasīgs pret mani, viņš man prasīja pabeigt iesāktās lietas. Tā man, piemēram, atšķirībā no maniem bērniem, nācās pabeigt mūzikas skolu, lai gan man tā jau bija vairākas reizes tik ļoti apnikusi, tomēr, tā kā es pats biju pieteicies un izrādījis iniciatīvu un gribēju iet mūzikas skolā, man tētis teica, ka tā ir jāpabeidz. Tagad, protams, uz to atskatoties, es saprotu, cik vērtīgi tas ir bijis. Tā mēs arī ar tēti kopā cēlām māju, darījām visādus darbus. Tagad, mūsdienās, lai arī dzīvojam mājā, to darbu jau nav tādu, ļoti smagu. Tas ir zāli nopļaut, sniegu nošķūrēt… Savukārt no mammas, no mammas man gan bija viss mīļums.

Kaspars Znotiņš ar dēlu Krišu. Foto: no privātā albuma.

Un kā ar laiku ar meitām?

Jā, ar meitām esmu vairāk tas mīļais… Arī lasīšana ir tas, ko es daru ar bērniem – lasot bērniem priekšā esmu mēģinājis aizlāpīt arī savus zināšanu caurumus latviešu literatūrā. Līdz bērnu apmēram 11 gadu vecumam esmu lasījis viņiem priekšā – gan “Balto grāmatu”, “Pastariņa dienasgrāmatu”. Diemžēl es nekad neesmu pirmā izvēle bērniem, kas lasīs grāmatu, priekšroka parasti tiek dota mammai, bet es arī lasu. 

Arī “Balto grāmatu” bērni klausījās? Cik novērots, mūsdienu bērniem šāda literatūra vairs neinteresē.

Jā, klausās! Es lasu, kamēr aizmieg.

Ziemas prieki kopā ar meitu. Foto: no privātā albuma.

Ko esat iemācījies no sava tēta?

Mans tētis nu jau ir miris, bet tikai pieaugot es apjautu, ka viņš taču visu dzīvi ir bijis pedagogs. Jā, protams, es kā bērns biju pie viņa darbā – viņš Kandavas tehnikumā pasniedza puišiem automehāniku, bet, bērns būdams, es vēl neapjautu, ka viņš ir skolotājs – skolotājs taču ir tas, kas burtus māca, nevis par zobratiem motorā. Tētis man nebija tāds, kas kā īpaši izrādīja mīļumu – taču to saņēmu no mammas. Ar tēti mēs, kad es tāds jaunietis biju, daudz strādājām pie mājas būvniecības – faktiski tētis to arī uzcēla. Tur es darīju visādus darbus, arī smagos. Tur bija kārtīgs darbs ar betona maisīšanu, tādi darbi. Ja tos uzdotu šodienas bērniem, varētu apšaubīt vecāku tiesības (smejas).

Ko dara jūsu bērni, kas viņus interesē?

Vecākais dēls Emīls ir nodarbojies ar visu ko. Pusaudžu vecumā viņš pievērsās mūzikai, pats atklājot, ka tā viņam interesē. Pašmācības ceļā apguva ģitāras spēli. Tagad viņš ir bundzinieks divās alternatīvā roka grupās. Rūta studē Latvijas Kultūras akadēmijā, bet ne aktieros – kinorežisoros. Viņai patīk izkārtot kadru, ne pašai būt uz skatuves. Viņa gan ir izmēģinājusi visu ko, dažādus pulciņus. Krišs mācās ģeogrāfos, bet Zīle pēdējā laikā ir diezgan aizrāvusies ar ekrāniem… Vispār es pats jau arī. Jāsaka gan, ka man tikai nesen ir uzradies glaudāmais tālrunis un planšetdators – man arī patīk iegrimt ekrānā… Bet glaudāmais telefons man ģimenē bija pašam pēdējam – es ilgi turējos tam pretim, spītīgi staigāju ar podziņu tālruni (smejas). Bet es skatos, ka arī Zīlei patīk izkārtot kaut ko kadrā, filmēt, izkārtot notikumus ekrānā. Viņa diezgan daudz ar to var noņemties.

Tomēr Zīlei ļoti mīļi ir tie brīži, kad mēs visi esam kopā. Pārsvarā jau ikdienu mēs pavadām trijatā – es, Liene un Zīle, jo lielie bērni ir savās gaitās. 

Zīlei ir vismazāk ticis no tās lielās kopā būšanas, tāpēc viņa ļoti priecājas par tiem brīžiem, kad kopā esam visi.

Ar aktieri Kasparu Znotiņu sarunājās Mammauntetiem.lv redaktore Gunita Krilova. Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv

Par aktieru bērniem varētu domāt – viņi nu gan bieži iet uz teātri?

Mums gan tā nav… Nu jā, “Skolotāju Jāpu un klasi” gan bērni ir redzējuši vairāk reižu. 

Vai ir kāds vecums, kad var jau atslābt no vecāku lomas un vairs neuztraukties par bērniem?

Jā, man arī tā agrāk likās – kad bērniem paliks 18 gadu, tad viss, ej un dzīvo savu dzīvi! Bet tā noteikti nav. Tās rūpes un uztraukums par bērniem turpinās arī pēc viņu 18 gadu vecuma. Tagad, kad Emīlam ir jau 28 un, ja tā var teikt, esam viņu izlikuši no mājām, tad var teikt, ka viņš dzīvo pats. Bet tādā studentu vecumā – tur vēl ir diezgan daudz domu ap bērniem.

Kāda būtu jūsu Ziemassvētku vēlēšanās – ko gribētu palūgt Ziemassvētku vecītim? 

Ko palūgtu? Hm… Nezinu, laikam jau vienīgais, kas būtu vajadzīgs – vēlētos astoto dienu nedēļā. Tad jau visu varētu paspēt.