Uģa Kuģa pārdomas 1.septembrī: "Mēs nevaram prasīt bērnam kļūt par to, ko viņš savās mājās nekad nav redzējis"

“1. septembrī mēs atkal redzēsim bērnus ar ziediem rokās, svētku drēbēs, mazliet satrauktus un mazliet lepnos, stāvot pie skolas durvīm, kamēr vecāki fotografēs, apskaus un teiks vārdus par jaunu sākumu, zināšanām un nākotni, taču daudz svarīgāks par visu šo ārējo svētku formu ir jautājums, kuru sev vajadzētu uzdot tieši pieaugušajiem — ko mēs paši esam izdarījuši, lai bērnam zināšanas patiešām kļūtu par vērtību, nevis tikai par pienākumu,” tā vietnē Facebook raksta Kuģis. 

"Mēs pārāk bieži izturamies pret izglītību tā, it kā tā būtu skolas sniegts pakalpojums, kuru no rīta nododam skolotāju rokās un pēcpusdienā saņemam atpakaļ kopā ar mājasdarbiem, atzīmēm un piezīmēm e-klasē, tomēr patiesībā neviena skola, lai cik laba tā būtu, nespēj izdarīt to, ko gadiem ilgi nav darījusi ģimene.

Skolotājs nevar iemācīt bērnam cienīt zināšanas, ja bērns mājās nekad nav redzējis, ka viņa paša vecāki lasa, interesējas, jautā, diskutē un turpina mācīties arī tad, kad viņiem par to vairs neviens neliek atzīmes.

Ja tēvs bērnam saka, ka jālasa grāmatas, bet pats brīvajā laikā stundām bezmērķīgi ritina telefonu, tad bērns iemācās nevis mīlestību pret lasīšanu, bet gan ļoti vienkāršu dzīves principu — pieaugušie drīkst nedarīt to, ko pieprasa no bērniem.

Ja māte bērnam pārmet atkarību no ekrāna, bet pati nespēj nolikt telefonu malā pat sarunas vai kopīgu vakariņu laikā, tad nevajag brīnīties, ka bērns neuztver šādus vārdus nopietni, jo bērni daudz vairāk tic tam, ko redz, nekā tam, ko dzird.

Un, ja vecāki mājās neciena skolotājus, apspriež viņus ar nicinājumu, regulāri vaino skolu visās bērna neveiksmēs un pie pirmās problēmas steidzas aizstāvēt bērnu, pat neuzdodot jautājumu, vai viņš pats nav rīkojies nepareizi, tad mēs paši izaudzinām cilvēku, kurš ļoti labi zina savas tiesības, bet gandrīz neko nezina par pienākumiem un atbildību.

Tāpēc bērna pirmā mācību grāmata nav ābece, matemātikas darba burtnīca vai dabaszinību grāmata, jo viņa pirmā un ilgstošākā mācību grāmata ir pašu vecāku dzīve, kuru viņš lasa katru dienu, vērojot, kā mēs runājam, kā izturamies pret citiem, kā pārvaram grūtības, kā atzīstam savas kļūdas un ko darām tad, kad neviens mūs nekontrolē.

Mēs bieži sajaucam informāciju ar zināšanām, taču spēja iegaumēt faktus vēl nenozīmē, ka cilvēks ir izglītots, tāpat kā labs vērtējums liecībā vēl nenozīmē gudrību, raksturu vai spēju dzīvot jēgpilni.

Var zināt Latvijas garāko upi un tajā pašā laikā neprast savaldīt savas dusmas.
Var perfekti rēķināt procentus, bet neprast rēķināties ar citu cilvēku vajadzībām.
Var rakstīt bez gramatikas kļūdām, bet “mētāties” ar vārdiem, kas pazemo un ievaino.
Var pabeigt vairākas augstskolas, bet joprojām neprast turēt doto vārdu, uzņemties atbildību par savu ģimeni vai atzīt savas kļūdas.
Var zināt ļoti daudz un tomēr būt ārkārtīgi neizglītots cilvēks.

Jo patiesas zināšanas sākas tikai tajā brīdī, kad tās maina cilvēku. Kad tas, ko esi iemācījies, sāk ietekmēt ne tikai tavu galvu, bet arī tavu raksturu, izvēles un attieksmi pret citiem cilvēkiem, tad informācija sāk kļūt par gudrību.
Izglītība nav tikai spēja lasīt tekstu, bet arī spēja saprast cilvēku, kurš stāv tev pretī. Tā nav tikai spēja skaisti runāt, bet arī spēja laikus paklusēt. Tā nav tikai savu tiesību zināšana, bet arī gatavība pildīt savu pienākumu.
Tā nav tikai prasme jautāt pasaulei: “Ko es no tā iegūšu?”, bet spēja sev pajautāt: “Ko es pats spēju dot?”

Tieši tādēļ vecāku iesaiste bērna izglītībā nevar aprobežoties ar jautājumu: “Kādu atzīmi tu šodien dabūji?”, jo šis jautājums bērnam ļoti ātri iemāca, ka galvenais izglītības mērķis ir cipars žurnālā, nevis saprašana. Daudz svarīgāk reizēm ir pajautāt: “Ko tu šodien uzzināji tādu, ko vakar vēl nezināji?”, “Kas tev lika aizdomāties?”, “Kam tu nepiekrīti?”, “Ko tu gribētu saprast dziļāk?”, jo tieši šādi jautājumi lēnām māca bērnam domāt, nevis tikai izpildīt.

Arī bērna kļūdas nevajadzētu automātiski uztvert kā apdraudējumu, no kura vecākiem viņš nekavējoties jāpasargā, jo dažreiz viena godīgi izdzīvota kļūda, par kuru bērnam nākas uzņemties atbildību, iemāca vairāk nekā desmit pieaugušo lasītas morāles lekcijas.
Bērnam nav vajadzīgi vecāki, kuri vienmēr pierāda, ka viņš ir nevainīgs. 

Viņam ir vajadzīgi vecāki, kuri spēj viņu mīlēt pietiekami stipri, lai reizēm pateiktu arī nepatīkamu patiesību: “Šoreiz tu kļūdījies, un tagad tev pašam būs jāizlabo tas, ko esi izdarījis.” Arī tā ir izglītība. Varbūt pat viena no svarīgākajām tās daļām.

Tāpēc 1. septembris patiesībā nav tikai bērnu diena, bet arī ļoti neērts jautājums mums, pieaugušajiem — vai mēs paši esam cilvēki, no kuriem mūsu bērniem ir vērts mācīties?

Vai viņi redz mūs lasām, domājam un mācāmies?
Vai redz mūs atzīstam kļūdas un atvainojamies?
Vai redz, ka mēs cienām skolotājus, savu ģimeni, savu darbu un savu doto vārdu?
Vai arī mēs no bērniem prasām disciplīnu, kuras pašiem nav, cieņu, kuru paši neizrādām, un zinātkāri, kuru jau sen esam pazaudējuši?

Mēs nevaram prasīt bērnam kļūt par to, ko viņš savās mājās nekad nav redzējis.

Tāpēc pirms prasām labākas atzīmes, lielāku centību un nopietnāku attieksmi pret mācībām, iespējams, vispirms vajadzētu paskatīties pašiem uz sevi un pajautāt, kādu piemēru mēs katru dienu noliekam sava bērna priekšā.

Jo bērna pirmā skola ir mājas, viņa pirmie skolotāji ir mamma un tētis, bet pati pirmā un ietekmīgākā mācību grāmata, kuru viņš lasa vēl ilgi pirms pirmās skolas dienas, ir mūsu pašu dzīve.

Laimīgu 1. septembri ne tikai tiem, kuri šodien ieiet klasē ar skolas somu plecos, bet arī mums, pieaugušajiem, kuriem būtu vērts atcerēties, ka īsta izglītība nekad nebeidzas ar diplomu un ka mūsu bērni katru dienu klusām skatās, vai mēs paši dzīvojam pēc tā, ko viņiem mācām."