''Mamma piespieda mani apprecēties 16 gadu vecumā. Nesaprotu, kā to var nodarīt savam bērnam''

Pirmo reizi tu laulībā devies pirms divdesmit gadiem, kad tev bija tikai 16, un, cik es saprotu, uz laulībām uzstāja tavi vecāki. Kādi bija tie iemesli?

Nu, klasiski. Paliku stāvoklī. Bet, godīgi sakot, es nebrīnītos, ja mamma būtu mēģinājusi mani šim jaunajam vīrietim izprecināt arī tad, ja nebūtu iestājusies grūtniecība. Es uzskatu, ka viņa bija un arī joprojām ir ļoti uz materiālajām vērtībām orientēts cilvēks. Puisis, ar ko toreiz satikos, nāca no mūsu pilsētā diezgan pazīstamas un materiāli situētas ģimenes. Gribu gan piebilst, ka nekādi miljoni gan tai ģimenei nepiederēja, bet manai mammai, acīmredzot, arī pietika ar to, kas bija . Uzzinājusi, ar ko tiekos, viņa ātri kļuva ļoti labvēlīga pret šīm attiecībām. Ja vien gribēju kaut kur doties ar Eduardu( vīrieša vārds mainīts) – droši. Nebija nekādu aizliegumu.

Vai tu biji Eduardā iemīlējusies?

Toreiz man tā likās. Man šķiet, ka pusaudžu meitenēm jau vispār tās emocijas ir pārspīlētas un sakāpinātas. Tagad saprotu, ka diez vai tur kāda lielā mīla bija.

Bet tu paliki stāvoklī?

Jā. Un biju šausmās. Tas nemaz neietilpa manos plānos. Tuvojās pamatskolas izlaidums, es sapņoju mācīties par apģērbu dizaineri. Kāds bērns! Vēl lielākās šausmās bija Eduards. Viņš bija pārbijies, ko par to teiks vecāki, jo viņiem tā pārāk negāja pie sirds dēla attiecības ar nepilngadīgu pamatskolnieci. Viņš mani pat nemaz nebija iepazīstinājis ar savu ģimeni. Eduards man uzreiz teica, ka netaisās kļūt tik jauns par tēvu, lai es taisot abortu.

Bet tu abortu neveici? Vai tas bija tevis pašas lēmums?

Nē, protams, nē. Lai arī manā galvā bija tāda doma. Meklējot kaut nelielu atbalstu, uzticēju noslēpumu par grūtniecību vecākajai māsai, un viņa, laikam jau labu gribēdama, to pateica mammai. Un tad tikai sākās. Mamma man pat aizliedza domāt par abortu. Sabojāšot visu dzīvi, vēlāk bērnu nebūšot, jāuzņemas atbildība un jāprecas. Un pēc iespējas ātrāk. Uz maniem vārgajiem pīkstieniem par to, ka Eduards nemaz negrib mani precēt, viņa pat nereaģēja. Mamma man lika braukt uz pārrunām pie mana gaidāmā bērna tēva vecākiem. Man bija tik šausmīgs kauns tā uzbāzties. Protams, ka Eduarda ģimene bija šokā, nosauca mani par vieglprātīgu un vēl arī nedaudz neglītāk... Un atšķirībā no manas mammas par kāzām tur neviens nerunāja. Pēc kāda laika tā ģimene paziņoja, ka Eduards dos bērnam savu uzvārdu un viņi palīdzēs finansiāli, un viss. Dēlam jāstudē, nav ko bojāt dzīvi tik jaunam, veidojot attiecības, kuras viņš nekad neesot gribējis, un es pati esmu viņam uzmākusies.Tas man lika justies vēl drausmīgāk. 

Es lūdzos mammai, lai neliek man precēties, ka es negribu, ka tikšu pati galā. Lūdzu, lai neapkauno mani. Bet viņa nerimās. 

Terorizēja Eduarda ģimeni, ka bez laulībām viņi mazbērnu nekad neredzēs. Draudēja, ka sabojās ģimenei visu reputāciju, un jāsaka, ka mazpilsētā tas tiešām varētu būt īstenojams drauds. Viņa spēlēja arī uz paša Eduarda jūtām. Ka mēs taču esot tik saskanīgs pāris, ka viņš taču varēs turpināt studēt, gan jau es ar mazuli pati tikšot galā. Es pat vairs neatceros, kas tik viss pa to jūkli nenotika, bet kādu dienu Eduards ieradās un teica, ka gribot izrunāties. Viņš tomēr uzņemšoties atbildību un arī precēšoties, un gan jau viss būšot labi. Es tajā brīdī jau biju tik tālu novesta un pazemota, ka piekritu. Savā tolaik naivajā galviņā nodomāju, ka varbūt tiešām viss būs labi.

Bet nebija?

Nebija gan. Kādu laiku pēc laulībām mums pat attiecības tā kā uzlabojās. Eduarda ģimene mums sagādāja mazu dzīvoklīti, mēs pirmo reizi dzīvojām vieni, bez vecākiem, un jutāmies diezgan labi. 

Tagad, to atceroties, man šķiet, ka mēs gluži vienkārši kā divi bērni, brīvībā tikuši, spēlējām ģimenes. Spēlīte un harmonija beidzās tad, kad mēs patiešām tikām pie ģimenes. Respektīvi, kad pasaulē nāca mūsu meita.

Mēs taču nebijām nekam tādam gatavi. Nevienam no mums nebija ienācis pat prātā, cik daudz enerģijas un laika prasa bērns. Visi plāni un ilūzijas sabruka kā kāršu namiņš. Pat neskatoties uz to, ka gan mana, gan Eduarda ģimene diezgan daudz iesaistījās mazuļa pieskatīšanā. Eduards vakaros nenāca mājās, ballējās ar draugiem un arī citām meitenēm. Protams, viņas bija skaistas un bezrūpīgas studentes, bet es tikmēr kaut kā mēģināju pabeigt vakarskolu.

Jutos drausmīgi. Gāju ar visu bērnu, raudādama, pie mammas, bet viņa… mani vienmēr sūtīja atpakaļ uz mājām. Un zvanīja Eduarda vecākiem, lai tie ved dēlu pie prāta.

 Man nebija kur likties. Ar mazu bērnu, bez naudas, bez jebkāda atbalsta no ģimenes. Vienīgais, ko es gribēju, – lai tas viss beidzas. Lai es nejūtos pazemota un lai neviens cits man nenoteiktu, kā dzīvot.

Cik ilgi tu tā nodzīvoji?

Laulība oficiāli tika šķirta pēc aptuveni četriem gadiem. Bet pēdējos divus Eduards vairs nedzīvoja ar mums kopā. Viņam bija jauna draudzene, ar meitu viņš tikās tikai tad, kad vecāki viņam piespieda mūs apsveikt kādos svētkos. Un es taču redzēju, ka viņš to dara ar sakostiem zobiem. Ar tādu kā pretīgumu gan pret mani, gan mazo.

Es tajā laikā biju pilnīgā depresijā. Meita bija iekārtota dārziņā, es, kā nebūt izmocījusi vakarskolu, strādāju skaistumkopšanas salonā par administratori. Lūdzu, sapnis par apģērbu dizainēšanu. Līdz vienā brīdī tas vadzis lūza. Draudzenes pierunāta izlēmu, ka braukšu uz Īriju meklēt laimi. Ar visu bērnu.

Mamma bļāva kā traka, iebilda arī Eduarda ģimene, bet es nebiju atrunājama. Beigās viņu ultimāts bija – atstāj bērnu un vari braukt, kur gribi. Es biju tik ļoti no visa pārgurusi, ka aizbraucu arī. Lai gan sirds par meitu sāpēja, bet varbūt tajā posmā viņai tā bija pat labāk.

Droši vien arī tas tev nebija viegls dzīves posms?

Nemaz. Atkal jutos kā noziedzniece, taču šoreiz nevis tāpēc, ka esmu palikusi stāvoklī, bet tāpēc, ka esmu pametusi bērnu. Bet laiku Īrijā es netērēju velti – izdevās atrast darbu, tīri labi iekārtoties, un es gan saviem, gan vīra vecākiem paziņoju, ka bērnu ņemšu pie sevis, un viss.

Protams, atkal kārtējais skandāls nez cik mēnešu garumā. Visi mēģināja man draudēt, pārliecināt. Vienīgi meitas tēvam bija pilnīgi vienalga. Šķita, ka viņš pat varētu būt atvieglots par mūsu pilnīgu pazušanu no viņa redzesloka.

Paldies Dievam, līdz solītajai tiesai viss nenonāca, un mēs ar meitu aizbraucām. Ar noteikumu, ka visas brīvdienas un svētkus viņa pavadīs Latvijā pie vecvecākiem.

Neteikšu, ka pirmie gadi mums abām ar meitu bija viegli. Noteikti nē. Galu galā es tomēr biju ļoti jauna mamma, bet pamazām galā tikām. Es ieguvu izglītību, labāku darbu. Jaunas attiecības gan nodibināju, kad meitai bija jau gandrīz 11 gadu. Man vajadzēja tiešām laiku, lai tiktu galā ar visu piedzīvoto.

Kādas šobrīd ir tavas attiecības ar mammu? Un Eduardu?

Jāsaka, ka līdz galam es mammai neesmu varējusi piedot, ka viņa tik ļoti uzspieda savu taisnību. Es, protams, esmu pateicīga, ka viņa pierunāja mani netaisīt abortu, bet viss pārējais bija tiešām šausmīgi. Nesaprotu, kā ko tādu var nodarīt savam bērnam?

Viņai ir ļoti labs kontakts ar meitu, un es tur nejaucos, bet attiecības starp mums abām ir ļoti vēsas. Protams, psihologi saka, ka jāpiedod, jo pašai tā būs vieglāk. Es teiktu, ka varbūt pat esmu piedevusi, bet uz tuvību un uzticēšanos balstītas attiecības gan diez vai spēšu izveidot.

Eduards ar meitu kontaktu atkal mēģināja nodibināt, kad viņa jau bija pusaudze. Jāsaka, ka viņam tas arī gana labi ir izdevies. Viņi pāris reizes gadā tiekas, šad tad sazvanās. Eduards šobrīd arī ir pieteicies segt meitas studiju izmaksas.

Godīgi sakot, pret viņu man īsti aizvainojuma vairs nav – abi bijām jauni un glupi. Neviens no mums nebija spējīgs rīkoties ar pieauguša cilvēka atbildību. To būtu varējusi mana mamma…