Meitene, kas cenšas atbrīvoties no tetovējuma "BAD"... Un no visa sliktā, kas ar viņu dzīvē noticis. Viviānas stāsts par piedzīvoto vardarbību ģimenē

Skatoties uz Viviānu un uzklausot viņas stāstu, grūti iedomāties, ka šī tikai 25 gadus vecā sieviete tik daudz ko jau ir piedzīvojusi un pārdzīvojusi. Šopavasar Māmiņdienā viņu skāva deviņgadīgās Adriānas un pusotru gadu vecās Madalēnas rokas un visas trīs ēda pašu ceptos kēksiņus. Tie viņām  garšo. Tagad viņas no sirds izbauda arī mierīgo ikdienu savā jaunajā mājvietā – saulainā, skaistā vienistabas dzīvoklī, kur ne no viena nav jābaidās un valda pašu ieviesta kārtība. “Vai dažreiz nekārtība,” smej Viviāna, piebilstot, ka mazā meita grib saimniekot it visur, atstājot aiz sevis liecības par paveikto. Taču jaunā sieviete par to nesatraucas. “Nav viegli,” Viviāna nosaka, stāstot par ikdienas sadzīvi un rūpēm par meitām. Toties nu viņa var būt blakus vecākajai meitai, palīdzēt skolas lietās un mierināt, kad gadījusies kāda sirdssāpe vai sasists celis nokrītot. Un viņa redz augam arī mazo meitu. Dzird viņas pirmo izteikto vārdu, aijā viņu miedziņā, kopā smejas un dažreiz arī raud. Kad Adriāna bija šādā vecumā, viss bija pavisam citādi.

Sita, žņaudza, rāva aiz matiem...

Ar vecākās meitas tēvu Viviāna iepazinusies 14 gadu vecumā. Puisis bijis pilngadīgs un gan emocionāli, gan fiziski vardarbīgs, taču – ne sākumā. “Patiesībā toreiz gāju satikties ar citu puisi. Iepazināmies draugiem.lv, sarakstījāmies, un viņš uzaicināja pabraukāties ar krutu mersedesu. Gāju kopā ar draudzeni, viņš – ar draugu. Sanāca tā, ka mana draudzene izveidoja attiecības ar šo puisi, bet es ar viņa draugu. Viņiem viss ir labi – ģimene, bērniņš, viņi ir laimīgi.  Par to priecājos,” stāsta Viviāna.

Turpretī viņai nācies iziet cauri teju vai ellei. Puisis bijis manipulatīvs, pratis pusaudzi meiteni pakļaut un pat noskaņojis viņu pret pašas vecākiem. Arī apzināti darījis tā, lai Viviāna paliktu stāvoklī. “Kādu laiku mēs dzīvojām kopā pie maniem vecākiem. Viņš ļoti centās noturēt mūsu attiecības, bet tā nebija mīlestība. Viņš uzskatīja, ka jābūt vienai meitenei, kura zaudē nevainību ar viņu un paliek kopā uz visu mūžu.” Tomēr puiša rīcība bijusi pretēja – viņš regulāri sitis Viviānu, žņaudzis, rāvis aiz matiem. “Tas man bija ļoti traks laiks. Pirmās attiecības – un tādas... Biju tik jauna, nespēju uzreiz saprast, kas notiek, un aiziet no viņa." 

"Bija īsi posmi, kad viņš man nesa rozes, lūdza piedošanu, solīja laboties, un es noticēju, līdz atkal sākās agresija.” 

Turklāt puisis bijis pārmēru greizsirdīgs uz katru garāmgājēju, kurš kaut uz mirkli uzmetis skatienu Viviānai. “Viņš nevis tam garāmgājējam kaut ko darīja, bet man.”

Meitenes vecāki bijuši aculiecinieki notiekošajam, dažkārt runājuši ar puisi, aizrādījuši, tomēr pat tad, kad Viviāna jau gaidīja bērniņu, vardarbība nemitējās. Kādā reizē konflikts ar vecākiem beidzās ar pamatīgu kautiņu, un šoreiz tas bija pēdējais. Viviānas un viņas bērna tēva ceļi šķīrās. “Kādu laiku padzīvoju Rīgā pie māsīcas, izvēdināju galvu un tad atgriezos realitātē. Nomainīju skolu, lai būtu psiholoģiski vieglāk pabeigt 9. klasi. Gan pedagogi, gan klasesbiedri bija ļoti atbalstoši, lutināja mani, it visā palīdzēja. Apčubināja. To laiku atceros kā vienu no patīkamākajiem savā dzīvē.” Uz eksāmeniem Viviāna devās ar lielu punci, bet uz izlaidumu – jau ar nesen dzimušo meitiņu Adriānu. “Pēc tam tālmācības vidusskolā ieguvu vidējo izglītību,” viņa piebilst.

“Slikta”

Kļūšana par mammu 16 gadu vecumā un mācības vidusskolā nebūt nenozīmēja pieliktu punktu vētrainām izklaidēm. Viviāna auga kopā ar trīs brāļiem, un vidējais bijis ballīšu karalis. Stilīgais brālis, kuram viņa vēlējusies līdzināties. Vilinājusi ne tikai naktsdzīve, bet arī alkohols, kas bijusi ierasta lieta ģimenē katros svētkos un saietos, un jau no mazotnes bērni redzējuši, ka problēmas tiek risinātas, ņemot talkā grādīgos dzērienus. 

Bijis gadījums, kas spilgti iespiedies Viviānas atmiņā, – strīda laikā, kas notika pēc kādas iedzeršanas, tēvs mammai izrāvis pamatīgu matu kušķi. 

“Toreiz brālis bija gatavs tēti nogalināt... Tagad viss ir mainījies, veselības problēmu dēļ tēvs vairs nedzer vispār.”

Tomēr ģimenē redzētās šausmas Viviānu neatturēja no alkohola, un bijis posms, kad viņa lietojusi arī narkotikas. “Vairs netiku galā ar sevi. Ļoti daudz lietoju alkoholu. Bija sajūta, ka manā dzīvē ir iestājusies pamatīga tumsa... Atceros pat, kā es pirmo reizi izmisīgi runāju ar Dievu. Ticēju, ka Viņš ir, jo bērnībā piedzīvoju vienu notikumu – man pazuda televizora pults, un es kā bērns lūdzu Dievam, lai varu to atrast. Pēc šīs lūgšanas pults patiešām atradās. Tas man palika atmiņā kā ticības pamats. Mēs ar ģimeni negājām uz dievkalpojumu svētdienās, bet man mājās vienmēr bija bērnu Bībele. Kad draudzene gāja uz baznīcu, devos viņai līdzi. Vēl manā istabā pie sienas bija krusts ar Jēzu pie tā. Toreiz teicu Dievam, lai Viņš kaut ko dara, lai glābj mani. Neredzēju nekādu izeju, cerību.” Pateicoties kāda Igaunijā dzīvojoša cilvēka atbalstam, Viviāna nokļuva Ģintermuižā (slimnīca Jelgavā, kur ārstē no alkohola atkarīgus cilvēkus – red.). “Tur man palīdzēja. Bija mākslas, mūzikas, drāmas terapija, sarunas ar psihologu, nūjošana. Tas ir vēl viens posms, kad jutos ļoti mīlēta. Mana dzīve patiešām sāka uzlaboties.”

Mazajai Adriānai tolaik bija četri gadi. Par bērnu rūpējās Viviānas vecāki un turpināja to darīt arī tad, kad meita nolēma doties darba meklējumos uz Vāciju. Tur viņa iepazinās ar aziātu izcelsmes vīrieti no Ķīnas. Jaunā sieviete gan zinājusi, ka šīm attiecībām nav lemts ilgs mūžs. “Viņu interesēja ballītes, pornogrāfija. Tagad apzinos, ka, iesaistoties šajās attiecībās, centos remdēt kādas savas sāpes. Biju finansiāli atkarīga no viņa, tālu prom no mājām, tāpēc nespēju aiziet no šīm attiecībām. Man pat nebija naudas lidmašīnas biļetei. Tajā laikā sāku daudz lūgt, un Dievs man dienu pirms dzimšanas dienas deva sapni par notikumiem, kuri pilnībā īstenojās jau nākamajā dienā. Atklājās šī puiša neuzticība, bija liels strīds, kurā tika iesaistīti arī viņa vecāki. Viņi man nopirka biļeti lidojumam uz mājām, nogādāja lidostā, pabaroja. Tā tiku izglābta no šīm attiecībām.” Par tām vēl liecina smalkiem burtiem veidots tetovējums uz labās rokas augšdelma – BAD (slikta – angļu val.). Tas tapis pirms četriem gadiem. “Man ļoti patika Maikls Džeksons, un viņam ir albums ar šādu nosaukumu. Arī mūziķa meitai ir tāds pats tetovējums, tikai sarkanā krāsā. Mums ar draugu abiem patika ideja, tāpēc uztaisījām identiskus tetovējumus.” Tagad burti ir krietni pabalējuši, ar pārrāvumiem. Viviāna paskaidro, ka jau kopš rudens apmēram reizi sešās nedēļās dodas uz 4. dimensiju pie dakteres Dianas Plises veikt lāzerprocedūru tetovējuma noņemšanai. “Viņa piekrita man palīdzēt bez maksas. Tās ir dārgas procedūras, un vajadzīgas kādas desmit, līdz sasniegts rezultāts. Man nav tādas naudas,” atzīst Viviāna un paskaidro, ka acu priekšā esošais vārds “slikta” savā veidā kodē domāšanu. “Joprojām cīnos ar dažādām sliktām domām par sevi, lai gan zinu, ka tā nav taisnība.”

Īsts brīnums

Pēc laika Viviāna atkal devās uz Vāciju, kur strādāja pa trīs mēnešiem – aizlidoja, pēc trīs mēnešiem atgriezās, tad atkal devās uz Vāczemi strādāt. Kādā no šīm reizēm Ziemassvētku ballē sastapts mazās Madalēnas tētis. Tomēr, kad Viviāna sapratusi, ka atkal ir bērniņa gaidībās, viņa izmisumā devusies uz savu drošo vietu – labierīcībām darbavietā –, kur atkal saukusi uz Dievu pēc palīdzības. “Strādāju viesnīcu uzkopšanas servisā, un darba tualete bija vienīgā vieta, kur varēju būt vienatnē. Tur es runājos ar Dievu un teicu – ja tas ir Viņa prāts, tad lai šis bērniņš piedzimst sveiks un vesels. Bija neziņa un bažas par nākotni, bet zināju, ka es mīlēšu šo bērniņu.” Madalēnas tētis Viviānu bildinājis, tomēr viņa sapratusi, ka šīm attiecībām nav lemta nākotne. “Ieraudzīju, kāds viņš patiesībā ir. 

Ja mēs būtu kopā, es tāpat būtu vientuļā māte – gluži kā mana mamma. Es darītu visu pati. Jā, es būtu precējusies, bet vientuļa. 

To saprotot, man bija vieglāk pieņemt lēmumu izbeigt šīs attiecības.”

Viviāna atgriezās Latvijā un atkal dzīvoja pie vecākiem, nu jau kopā ar vecāko meitu un gaidāmo mazuli puncī. “Emocionāli jutos kā Bībelē aprakstītais pazudušais dēls,” atzīst sieviete. Vecāki palīdzējuši iekārtot istabu, kur pēc Madalēnas piedzimšanas visas trīs dzīvojušas, šis un tas pieremontēts, tomēr ar laiku attiecības pasliktinājušās. “Man ir savi audzināšanas principi, mammai savējie, un mūsu konflikts milza arvien lielāks. Bija brīdis, kad mēs vairs nesarunājāmies. Pat nesveicinājāmies, esot vienā dzīvoklī. Tad sapratu, ka pienācis laiks mums doties savā dzīvē.”

 Foto: Juris Rozenbergs

 Īstenot ieceri nebija viegli augsto īres cenu dēļ. Vienīgie ienākumi bija un joprojām ir valsts maksātā bērnu nauda un alimenti par abām meitām. Tomēr, kā saka Viviāna, pirms deviņiem mēnešiem notika īsts brīnums. “Vairāk nekā gadu esmu draudzē, kur notiek arī sieviešu tikšanās, kad studējam Bībeli, parunājamies, lūdzam cita par citu. Vienā tādā tikšanās reizē atklāju savu stāstu, mēs lūdzām Dievu par manu situāciju, un jau nākamajā dienā viena no grupiņas dalībniecēm bija atradusi man dzīvokli īrei par pieņemamu cenu.”

Viviāna atzīst, ka, jā, tagad dzīvo mierā un vienlaikus arī sava veida nemierā. “Finansiāli ir grūti. Visu laiku ļoti jārēķina, cik un ko varu nopirkt. Man nav tā, ka varu ieiet veikalā un sapirkt visu, ko vajag, vai ko sirds kāro.” Pietrūkstot arī atbalsta pleca, cilvēka, kuram vakarā pastāstīt, kā dienā gājis, kas piedzīvots un pārdzīvots. “Brīžiem šķiet, ka es jau domāju kā bērns. Visu laiku esmu kopā ar meitām, īpaši ar Madalēnu, kura vēl neiet dārziņā. Protams, man ir alkas pēc mīlestības – īstas, pieņemošas, bez vardarbības. Bet esmu pateicīga Dievam, ka mani atbalsta cilvēki no draudzes.”

Arī ar vecākiem attiecības uzlabojušās. “Man visu laiku bija dusmas, aizvainojums par to, ka viņi mani nenosargāja. Arī par citām lietām, kuru dēļ esmu jutusies aizvainota. Kad septembrī pārvācāmies uz savu dzīvokli, pirmais mēnesis man bija grūts, bet tad viss rūgtums, sliktās sajūtas pret vecākiem kļuva arvien mazākas. Laikam jutos drošībā, un tas ļāva izgaist gadiem krātajām dusmām. Esmu visu piedevusi, man nav vairs tās nospiedošās smaguma sajūtas.” Viviāna piebilst – diemžēl vidējais brālis, kuram viņa tik ļoti gribējusi līdzināties, nu ir mūžībā. Pats izvēlējies aiziet no dzīves.

“Cenšos veidot savu ģimeni, audzināt meitas. Ļoti mēģinu nepieļaut savu vecāku kļūdas, būt stingrāka. Piemēram, Adriāna gribēja iet ciemos pie puiša, sava drauga, bet es neļāvu. Arī tādā vecumā var izdīgt nepareizi asniņi, tāpēc ir svarīgas vecāku noteiktās robežas. Es viņai saku labas lietas – ka viņa ir gudra, skaista un visu citu. Es sevi nemīlēju, sev nepatiku, un tikai tad, kad kļuvu par kristieti, pamazām sāku redzēt savu vērtību. Joprojām mācos to saskatīt, īpaši reizēs, kad jūtos pavisam vientuļa. Bet es noteikti zinu, ka cilvēki pret tevi izturēsies tā, kā tu pati par sevi domāsi. Tāpēc ir svarīgi savos bērnos ielikt stabilu pamatu.”

Viviāna domā – ja vecāki būtu noteikuši stingrākas robežas, visticamāk, daudzas sliktās lietas ar viņu nebūtu notikušas. “Mani vecāki uzskatīja, ka jāmācās no savām kļūdām. Tā nav. Bērnā jāieliek pamats, bērns ir jāsargā,” pārliecināti saka Viviāna un atklāj savus plānus: “Nesen pabeidzu auklīšu kursus, vasarā gribētu sākt pieskatīt kādu bērniņu. Varbūt pat divus. Madalēna tagad jau spēlējas ar citiem, būtu kompānija, un es varētu nopelnīt iztiku savai ģimenei.” Kad novēlu, lai iecere īstenojas, Viviāna piebilst: “Arī grāmatu gribu uzrakstīt. Kaut kad nākotnē. Gribu detalizētāk atklāt savu stāstu, pārdzīvojumus, pārdomas – ar cerību, ka varbūt kādai meitenei, sievietei, mammai tas būs noderīgi.”

Kur meklēt palīdzību krīzes situācijās:

• Ja steidzami vajag palīdzību tev vai citiem - zvani 112
• Ja esi krīzes situācijā, vajadzīgs emocionāls atbalsts vai moka domas par pašnāvību - zvani 67222922 vai 27722292
  Tālruņi darbojas 24/7, zvani ir anonīmi un bez maksas
• Ja vēlies rakstiski saņemt psihoemocionālu atbalstu, krīzes tālruņa čats pieejams - Skalbes.lv
• Valsts apmaksāts diennakts krīzes tālrunis, pirmā psiholoģiskā palīdzība 24/7 - zvani 116123
• Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis 24/7 - zvani 116111
• Čats bērniem un pusaudžiem, lai saņemtu atbalstu - Uzticibastalrunis.lv

Atceries – tu neesi viens!