Pieci ieteikumi, kā bērnā ieaudzināt augstu pašapziņu

Ieraudzīt bērnu aiz viņa uzvedības

Pieaugušie bieži pamana tikai redzamo uzvedību. Bērns paliek malā, neiesaistās, pretojas, kļūdās vai ātri zaudē uzmanību, taču aiz šādas rīcības var būt nogurums, nedrošība, bailes kļūdīties vai pārāk grūts uzdevums. Tā vietā, lai jautātu: “Kāpēc viņš neklausa?”, vērtīgāk ir saprast, kas bērnam traucē piedalīties kopējās aktivitātēs un kāds atbalsts viņam vajadzīgs. Bērnam reizēm vispirms vajadzīgs cilvēks, kurš saredz arī to, kas slēpjas aiz uzvedības. Tikai pēc tam nāk skaidrojums, robežas vai praktiska palīdzība.

“Dibber” (Latvijā – “CreaKids”) līdzdibinātāja Randi Lauvlanda (Randi Lauvland). Publicitātes foto. 

Dot uzdevumus, ko bērns var paveikt ar nelielu atbalstu

Bērna pārliecība aug brīžos, kad viņš pats tiek galā ar uzdevumu. Ja pieaugušais visu izdara viņa vietā, bērnam ir ērtāk, bet viņš paliek atkarīgs no citu risinājuma. Bērns kļūst drošāks, kad pats tiek galā ar uzdevumu, kas sākumā šķita grūts. Labs piemērs ir ikdienas prasmes – ja bērns vēl mācās aiztaisīt rāvējslēdzēju, pieaugušais var palīdzēt tikai sākumā. Pārējo bērns izdara pats, un tieši šis brīdis stiprina viņa pašpārliecību.

Ļaut kļūdīties bez kauna

Bērns ātri saprot, vai kļūdas ir daļa no mācīšanās vai iemesls nosodījumam. Ja katra neveiksme izraisa asu reakciju, bērns kļūst piesardzīgs un arvien retāk uzdrošinās darīt pats. Viņa uzmanība pāriet no uzdevuma uz izvairīšanos no kauna. Mēs “CreaKids” īstenojam pieeju, ko devējam par sirds kultūru. Tā nozīmē vidi, kurā bērns drīkst būt pats, kļūdīties un zina, ka pieaugušais palīdzēs un izturēsies ar cieņu. Ja bērns cenšas ieliet pienu glāzē un tas izlīst, viņš mācās arī no pieaugušā reakcijas. Dusmas māca baidīties, bet mierīga atbilde “sakopsim un mēģināsim vēlreiz” palīdz saprast, ka kļūdas var labot.

Atrast veidu, kā piedalīties

Reizēm bērnam kopīgā nodarbē vajadzīga vienkāršāka pieeja. Viņš nedzied līdzi, atsakās no rotaļas vai ātri zaudē interesi. Vieglāk ir pateikt, lai pasēž malā, taču tā viņš saņem signālu: ja es nevaru darīt tā, kā no manis gaida, man šeit nav vietas. Labāk ir piedāvāt mazu darbību tajā pašā nodarbē. Ja viņš nevēlas dziedāt kopā ar grupu, viņš var turēt attēlu kartītes, izvēlēties nākamo dziesmu vai parādīt kustību, ko pārējie atkārto. Tā bērns turpina darboties kopā ar citiem, tikai sev piemērotākā veidā.

Palīdzēt sajust, ka viņš grupā ir vajadzīgs

Pašpārliecība aug arī brīžos, kad bērns jūt savu vietu grupā. Viņam ir svarīgi sajust, ka citiem viņš ir vajadzīgs. Dažkārt bērns stāv malā tāpēc, ka nezina, kā pievienoties rotaļai. Pieaugušais var palīdzēt ar skaidru uzdevumu. Piemēram, ja citi bērni brauc ar velosipēdiem, bērnam var piedāvāt iekārtot “degvielas uzpildes staciju”. Pārējie sāk pie viņa braukt pēc “degvielas”, un rodas skaidrs veids, kā piedalīties spēlē.

Bērna pārliecība par sevi veidojas ikdienas reakcijās – kā pieaugušais ieklausās bērnā, palīdz, reaģē uz kļūdām un ļauj piedzīvot mazas uzvaras. Un visvairāk palīdz pieaugušais, kurš nesteidzas darīt viņa vietā, bet paliek blakus, kamēr bērns mācās tikt galā pats.