Ko darīt, kad saproti, ka tavs bērns ir homoseksuāls. 3 latviešu mammu pieredze

Netradicionāli seksuāli orientētie Latvijā pagaidām vēl jūtas kā no sabiedrības atstumto kasta, nezinot, kādu attieksmi kuru brīdi un no kuras puses var gaidīt. Tāpēc tikai retais uzdrošinās iznākt no skapja un par sevi, par savām problēmām runāt atklāti. Laimējies ir tiem, kuru uzticības personu sarakstā kā pirmā ierakstīta mamma. Saprotams, viegli neklājas arī viņām.

Īsts homoseksuālis – gejs vai lesbiete – pliku pretējā dzimuma pārstāvi nav pat redzējis, jo viņu tas neinteresē jau kopš dzimšanas. Daļa šo cilvēku savām sajūtām ļoti pretojas (īpaši pasīvie geji), jo ir apjukuši, baidās tikt nosodīti, atstumti, līdz ar to ir ļoti pakļauti depresijai.

FOTO: Shutterstock.com

Īsts homoseksuālis – gejs vai lesbiete – pliku pretējā dzimuma pārstāvi nav pat redzējis, jo viņu tas neinteresē jau kopš dzimšanas. Daļa šo cilvēku savām sajūtām ļoti pretojas (īpaši pasīvie geji), jo ir apjukuši, baidās tikt nosodīti, atstumti, līdz ar to ir ļoti pakļauti depresijai.

Esmu pateicīga lesbietes Noras mammai Aritai, geja Naura mammai Lailai un transseksuāļa Keidža mammai Danai, ka viņas piekrita dalīties savos pārdzīvojumos un pieredzē, saprotamu iemeslu dēļ lūdzot mainīt vārdus.

Arita, Laila un Dana, apsēdušās pie apaļā galda, pārmij pētošus skatienus, jo tiekas pirmo reizi, taču ātri atslābst, jo visām uzaicinātajām sievietēm ir viens aizsargājamais objekts – viņu bērns. Tā kā ar Noras mammu jau esmu mazliet pazīstama, aicinu viņu pirmajai izstāstīt savu stāstu.

 

Aritas stāsts: "Nešaubīgi zināju, ka tāpēc meitu nemīlēšu mazāk"
“Meitas atzīšanās, ka viņu interesē sava dzimuma pārstāves, man nāca kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Ne reizi nebiju pat iedomājusies, ka varētu atrasties tādā situācijā. Kādu vakaru sēdējām pie kamīna, runājāmies, un tad Nora izstāstīja, kā redz savu nākotni attiecībās ar otru pusi – meiteni. Pirmajā mirklī tam negribējās ticēt. Mulsums, galvā domu spiets, un pat nezini, ko atbildēt.

 

Vēlāk klusībā noraudājos un, kā mēdz būt šādās situācijās, mēģināju patiesību, kuru tik ļoti negribas pieņemt, pabīdīt malā, apvārdojot sevi ar: “Varbūt tas ir jaunības maksimālisms, protests pret kaut ko vai vēlēšanās izcelties.” Bet, kad pēc pāris dienām pie šīs sarunas atgriezāmies, sapratu – man jāpieņem fakts, ka mans bērns ir tāds, kāds ir. Tajā pašā mirklī nešaubīgi zināju, ka tāpēc meitu nemīlēšu mazāk.

 

Protams, radās jautājums, kāpēc tā noticis. Ne manā, ne Noras tēva radu lokā ne ar ko tādu nebija nācies saskarties. Atbilde izpalika. Starp maniem paziņām, draugiem homoseksuāļi bija, un es pret to izturos ļoti normāli – katram savs, galvenais, lai cilvēki ir laimīgi. Pavisam cita lieta, ja kaut kas tāds notiek paša ģimenē…

Protams, radās jautājums, kāpēc tā noticis. Ne manā, ne Noras tēva radu lokā ne ar ko tādu nebija nācies saskarties. Atbilde izpalika.

Kādu brīdi ir šoks. Varbūt tas būtu mazāks, ja pirms tam būtu jutusi kaut niecīgākās aizdomas, bet Noras uzvedībā par to nekas neliecināja, es viņā redzēju tādu pati meiteni kā citas,” atzīstas Arita. Viņa piebilst – ja šādas situācijas pārdzīvojums tiktu dalīts ar bērna tēvu, būtu vieglāk, bet Aritai tas izpalicis, jo viņi jau vairākus gadus bija šķīrušies.

Kad vaicāju, kāda, pēc Aritas domām, būtu Noras tēva reakcija, sieviete var izteikt tikai minējumu – tēvs Noras seksuālo orientāciju varētu nepieņemt, jo viņa attieksme pret šādiem cilvēkiem jau pirms tam bijusi skeptiska un izteikumi ironiski.

Tikai tad Aritai tas negriezās ausīs, arī citu cilvēku pārdomas par to, cik lesbiešu, geju attiecības ir riebīgas, jo nav normālas, viņa uztvēra kā garāmejot. Toties tagad Aritai būtu ko teikt, attur tikai apziņa, ka tas ir lieki, jo cilvēkiem izpratnē par to jāizaug pašiem.

“Diemžēl pārsvarā tas notiek tikai tad, kad seksuāli netradicionāli orientētais uzrodas pašu vai tuvāko radu ģimenē,” smagi nopūšoties, secina Arita. Viņai piekrīt arī Laila un Dana.

 

Lailas stāsts: "Tik ļoti gribēju Nauri samīļot – kā mamma varētu samīļot meitu"
“Kad Nauris bija pateicis, ka ir gejs, viņš kā vienu no savas bērnības lielākajiem pārdzīvojumiem atcerējās manus un vīra diezgan agresīvos izteikumus par praidu, nievājošo attieksmi pret citādi seksuāli orientētajiem.

Atmiņas par to Naurī bija palikušas jau no pirmsskolas vecuma – viņš jau tad bija sajutis sevi kā tiem piederīgu. Pirmajā mirklī, vēl pagalam apjukusi par dēla atklātību, mēģināju kaut ko iebilst, attaisnoties, bet, pamanot viņa acīs asaras, man kļuva kauns...” Laila skumji pasmaida.

Atšķirībā no Aritas Lailai dēla atzīšanās nav nākusi kā zibens spēriens – viņa kaut ko tādu bija nojautusi. Vīrs, redzot, ka Nauris draudzējas tikai ar meitenēm, uzskatījis, ka dēls tā jau no mazotnes izrāda interesi par sievietēm, bet Lailai tas šķitis aizdomīgi, jo puikām ir puiku lietas, meitenēm – meiteņu. Kad viņa par to jautājusi dēlam, viņš atteicis, ka puikas ir stulbi, ar viņiem nav, par ko runāt, visas puiku savstarpējās sarunas esot muskuļu kačāšanas līmenī.

Lailai tas šķitis aizdomīgi, jo puikām ir puiku lietas, meitenēm – meiteņu. Kad viņa par to jautājusi dēlam, viņš atteicis, ka puikas ir stulbi, ar viņiem nav, par ko runāt, visas puiku savstarpējās sarunas esot muskuļu kačāšanas līmenī.

Šāda atbilde Lailu mazliet nomierinājusi, jo Naura interešu loks tiešām bijis plašs. Tomēr zemapziņā aizdomīgums saglabājies, to arvien uzkurbulējusi, piemēram, Naura atteikšanās piedalīties sporta stundās, izteiktā emocionalitāte un jūtīgums, meitenēm raksturīgais kaprīzums. Tikai vai nu tāpēc celt traci? Mēs jau mākam sevi apmānīt, kad neesam gatavi paskatīties patiesībai acīs.  

Kad Nauris pēc emocionālās atzīšanās raudādams ielicis galvu Lailai klēpī, viņa līdz sāpēm sajutusi, cik dēls līdz šim brīdim bijis vientuļš, cik apmaldījies un atšķirīgs juties. “Man viņa bija tik žēl...” Sieviete uz mirkli apklust. “Turklāt Nauris ir pasīvais gejs. To sapratu jau tobrīd un nespēju par to nedomāt, tas viņa dzīvi sarežģīja un sarežģīs vēl vairāk. Un ja vēl iedomājās visus viņa iekšējos pārdzīvojumus...” Lailas acīs iezogas skumjas.

“Pēc tam mēs vēl ilgi runājāmies, pārrunājām dažādas situācijas, Nauris paskaidroja arī to, kāpēc visu laiku draudzējies tikai ar meitenēm, proti, viņas savā starpā runājušas par puišiem, un viņu taču arī interesējuši puiši. Tik ļoti sagribēju Nauri samīļot – kā mamma varētu samīļot meitu. Atceros, kā piesardzīgi, baidīdamās, ka mans maigums tiks atraidīts, pieskāros Naura matiem. Viņš neprotestēja. Mana roka palika saudzīgi guļam uz viņa galvas...

Tad ieminējos –varbūt es esmu vainīga, ka viņš savā vīrieša ķermenī nejūtas kā vīrietis. Lai gan man it kā bija vienalga, kas piedzims, puisītis vai meitenīte, vairāk tomēr gaidīju meitu. Pat vārdu biju izdomājusi un brīžiem ar vēl nedzimušo bērniņu sarunājos kā ar meiteni. Zināms taču, ka domas un iztēle var ietekmēt notikumus.

Nauris, uzklausījis manu atzīšanos, tikai noteica: “Mammu, liecies mierā, tu ne pie kā neesi vainīga.” Es jau arī nedzīvoju, sevi šaustīdama, tomēr topošajām māmiņām no sirds iesaku nepieķerties domai par puisīti vai meitenīti, jo kas zina, kādu iespaidu tas var atstāt uz bērnu.”

Naura tēvs, ar kuru viņš satiekas un sazvanās, par dēla seksuālo orientāciju neko nezina. Pat ja viņam rastos aizdomas, tad, kā smaidot nosaka Laila, Nauris zinātu, kā no tām novērst uzmanību. Viņai ar dēlu ir arī citas kopīgas sazvērestības, un Laila par to priecājas. Arī par Naura milzīgo uzticēšanos – kopš abiem tik nozīmīgās atklātās sarunas viņš dalās visos savos pārdzīvojumos.

“Reizēm man pat ir smagi tos uzklausīt,” atzīstas Laila. “Es jūtu līdzi savam bērnam, man gribas viņu pasargāt, tikai tas nav manos spēkos. Vienīgais, ko varu, ir uzklausīt, pārrunāt, dot padomu. Gluži tāpat kā Arita, arī es zinu, ka dēla atšķirīgā seksuālā orientācija manu attieksmi pret viņu nekad nemainīs. Man pat šķiet, ka no brīža, kad uzzināju – viņš ir gejs, mīlu viņu vēl vairāk nekā iepriekš.”

 

Danas stāsts: "Es gāju līdzi, lai apstiprinātu, ka šis puisis ir mana meita!"
“Man piedzima meitenīte Viktorija, bet tagad viņa ir Keidžs,” iesāk Dana un parāda Keidža fotogrāfiju. Simpātisks jauns puisis, kuru ieraugot nez vai kādam rastos aizdomas, ka viņš ir meitene. Dzimuma maiņas operācijas vēl esot priekšā, tas ir Viktorijas lielais mērķis – aizbraukt uz valsti, kur to var izdarīt bez lielām problēmām, kur šādus cilvēkus pieņem tādus, kādi viņi ir. 

“Latvijā pat grūti atrast psihologu vai psihiatru, kurš jaunietim varētu palīdzēt – vispirms jau līdz galam pieņemt sevi,” saka Dana. Jau skolā šādiem bērniem pienāk brīdis, kad viņi sāk mulst – iet uz meiteņu vai zēnu tualeti, kā pārģērbties pirms sporta nodarbībām. Viktorija, tāpat kā Nauris, no tām dabūja atbrīvojumu.

“Protams, vēl nedrošības izjūta, ja kāds no klasesbiedriem sāk izturēties agresīvi, jo vismaz daļa no viņiem nojauta, ka Viktorija nav Viktorija, lai gan viņa bija ļoti skaista meitene – gara, blondiem, cirtainiem matiem.” Dana atkal rāda fotogrāfiju, bet no tā laika, kad Viktorija vēl nebija  Keidžs. Te nu mēs visas vienā balsī nosakām: modele! Bet Dana smej: lai gan Viktorija tagad izskatās kā Keidžs un viņam pašam nepatīkot skatīties vecās fotogrāfijas, viņa tās saglabāšot, jo tajās redzamā meitene arī esot viņas bērns.

Reklāma
Reklāma

Kad Keidžs – piedodiet, Viktorija – jau nopietni sāka domāt par dzimuma maiņu, noskaidroju, ka tam vajadzīgs speciālas komisijas slēdziens. 

“Viktorija pati sevi vienmēr uzskatīja par neglītu, un tas mani pārsteidza,” turpina Dana. “Protams, līdz brīdim, kad uzzināju, ka viņa nejūtas kā meitene. Meita to man atklāja, mācoties 9. klasē. Rakstiski. Acīmredzot viņai tā bija vieglāk un drošāk – tad no malas varēja vērot, kā lasot mainās mana sejas izteiksme, un līdz ar to paredzēt reakciju.

Tikai kāda tā varēja būt? Viktorija taču bija mans bērns, es pati viņu tiku izaudzinājusi par personību, mācījusi, likusi saprast, kas ir labi, kas slikti. Tu noteikti arī man jautāsi par to, kāda bija tēva reakcija,” Dana nopietni skatās uz mani. “Nebūšu oriģināla – viņš jau sen nedzīvo kopā ar mums un neko par meitu nezina. Ja zinātu, domāju, ka atteiktos no viņas,” Dana ir atklāta.

“Kad Keidžs – piedodiet, Viktorija – jau nopietni sāka domāt par dzimuma maiņu, noskaidroju, ka tam vajadzīgs speciālas komisijas slēdziens. Tikai tad, kā man darīja zināmu, varot “kaut ko nogriezt vai piešūt”. Man šis joks šķita nejēdzīgi pliekans, turklāt informācija kopumā tika izteikta tik strupi un ar tādu neieinteresētību iedziļināties situācijā, palīdzēt, ka gan man, gan meitai noplaka jebkāda vēlme noskaidrot kaut ko sīkāk par iespēju dzimuma maiņas operāciju veikt Latvijā.

Protams, pirms kaut ko tādu darīt, jāpārliecinās, cik šāds lēmums ir pamatots, jo atpakaļceļa jau vairs nebūs, bet to var paskaidrot cilvēciski. Tāpēc pagaidām Viktorija ikdienā turpina nēsāt speciālus sporta kreklus, kas nospiež krūtis, mazliet ietonē vaigu kaulus, lai sejas panti izskatītos vīrišķīgāki. Un tas arī viss – hormonus te neviens neļaus lietot, kamēr nebūs komisijas slēdziena, ka to drīkst.

Pie mums vēl tālu līdz tam, kā tas notiek ārzemēs, kur vecāki savu meitu, kuras uzvedība nepārprotami liecina, ka viņa ir viņš, jau desmit gadu vecumā var aizvest pie speciālistiem un tad sākt lietot hormonus. Tie aizkavē mēnešreizes, neļauj attīstīties krūtīm. To turpina līdz bērna pilngadībai – ātrāk dzimuma maiņas operācijas veiktas netiek. Ja pa šo laiku notikušas kaut kādas pārmaiņas un meitene tomēr grib būt meitene, tad ir arī atpakaļceļš – vienkārši jābeidz lietot hormonus.

Bet pie mums nekas tāds nav iespējams – lai kā meitene gribētu būt zēns, viņai jāpaliek savā ķermenī. Nosien krūtis, nēsā lielākā izmēra T kreklu… Kuru gan te interesē, kā šis jaunietis jūtas?” Dana ir manāmi satraukusies, un viņa zina – Keidža tālākais ceļš noteikti vedīs uz kādu no Eiropas valstīm, kur veselības apdrošināšana sedz arī šādas operācijas izmaksas.

“Atvainojiet, ka vienu brīdi es saku Viktorija, otru – Keidžs, bet viss tā sajaucies, saputrojies,” sieviete taisnojas. “Bērns labprāt paliktu studēt Latvijā, bet pirmais jautājums rastos, jau atverot pasi – izdota sievietei, bet pretī ir vīrieša fotogrāfija. Kad to pasu daļā vajadzēja izņemt, es, paņēmusi Viktorijas dzimšanas apliecību un savu pasi, gāju līdzi, lai apstiprinātu, ka šis puisis ir mana meita.”

 

Nav nekāda iemesla plēst matus: jebkura mamma vēlas, lai viņas bērns būtu laimīgs
“Es iedomājos, ka varbūt arī Nauris kādreiz gribēs veikt dzimuma maiņas operāciju. Jo tiešām viss tā saputrojies, ka brīžiem netiec gudrs, kas notiek un notiks,” brīdi klusējot malkojusi tēju, saka Laila. Kas viņai liek tā domāt? Dēls atsūtījis videoierakstu, kurā kāda pasākuma laikā viņš ir pārģērbies par meiteni, uzkrāsojies.

Sākot to skatīties, Lailai pat bijusi neizpratnē – kāpēc Nauris atsūtījis video ar nepazīstamu meiteni? Nu, smuka meitene, smukas garas kājas, labi kustas uz skatuves, bet kam viņai tādu skatīties... Un tad – bāc! – atklāsme, ka šī meitene taču ir Nauris! Tad vai var ignorēt iespējamību, ka viņš reiz gribēs ne tikai pārģērbties par meiteni?

 “Diez vai, Nauris tomēr ir gejs. Man šķiet, ka pārtapšanā par meiteni viņš tikai izkliedz savu pasivitāti,” domā Dana. “Bet, runājot par transseksuāļiem, ir jau tādi, kas nemaina savu ķermeni, visiem spēkiem cenšas sadzīvot ar savai būtībai pretējo. Bet ir, kas to nespēj. To nav grūti saprast – ja sieviete sevi pieņēmusi kā vīrieti vai otrādi, tad viņi tādi grib būt līdz galam. Tiešām nezinu, vai no tā, ka bērns pasaka, ka nav meitene, bet ir zēns, būtu jātaisa traģēdija. Ir taču vecāki, kuriem jāpieņem un jāsadzīvo ar daudz lielākām problēmām un pārbaudījumiem.”

Danas vārdi mūs uzvedina uz pārdomām par bērniem un vecākiem, par attiecību smalkumu un pieņemšanu. Laila stāsta par paziņu, kurai viens bērns ir ratiņnieks, otrs neglābjams narkomāns. Es atceros reiz aprakstītu gadījumu – trīsgadīgam puisītim, kuru audzināja vecvecāki, jo māte ar tēvu no viņa bija atteikušies, tika konstatēta ļoti reti saslimšanu.

Tagad viņam ir četrpadsmit gadu, un vecvecāki zina, ka lielāko daļu savas dzīves viņš jau nodzīvojis un tajā nekas nav maināms... Šādu skaudru stāstu ir lērums. Tad nu tiešām jājautā – kāds iemesls plēst matus, atteikties no sava bērna vai izdzīt viņu no mājas ir vecākiem, kuru bērns vienkārši ir homoseksuāls vai transseksuāls? “Pie kā un kur tad lai viņš iet ar savu sāpi?

Bērnam ir jābūt drošības izjūtai, ka viņš vienmēr var atnākt mājās, ka vecāki viņu vienmēr pieņems. Tāpēc es Viktorijai pateicu – varbūt ne vienmēr tev piekritīšu, bet vienmēr būšu tavā pusē,” saka Dana, iedrošinoši uzsmaidot pārējām sievietēm. Un piebilst, ka viņa nezina nevienu māti, kura no sava bērna šādā situācijā būtu novērsusies. Bet tēvi… Nu, ko darīt, ka viņu domāšana un attieksme ir citāda. Daļa vīriešu arī bērnu, kurš piedzimst slims, uzskata par “neizdevušos projektu”, tāpēc izvēlas vieglāko ceļu – pamest ģimeni.

Kad lielākā daļa sasāpējušo problēmu pārrunāta, ņemot vērā pārdzīvoto un piedzīvoto, kas daudz ko mainījis arī mammās pašās, runātājas vienojas, ka nereti griboties pacelt acis pret debesīm un teikt: paldies, ka mūsu bērni ir veseli! Tas ir pats, pats svarīgākais! Un trijotne vienojas aicinājumā – pirms izsakiet savu spriedumu par gejiem, lesbietēm, transseksuāļiem un viņu vecākiem, atcerieties, ka neviens nezina, kas var notikt paša ģimenē. Jebkura mamma – runa ir par normāli domājošu cilvēku – vēlas, lai viņas bērns būtu laimīgs.  

 

Psihiatre Purviņa: "Klasiskā psihiatrija par homoseksuālismu klusē, jo ir nepārprotami skaidrs – to nevar izārstēt"
“Daļā sabiedrības joprojām valda karojoša pārliecība – homoseksuālisms ir izlaidība,” saka Farmakoloģijas katedras vadītāja, profesore, psihiatre Santa Purviņa.

“Tikai daudzi pat nesaprot, ko īsti viņi nosoda – biseksualitāti vai homoseksuālismu. Ja biseksualitāti, tad piekritīšu, ka tā ir izlaidība vai drīzāk – izvirtība. Ja cilvēks ir homoseksuāls, nosodījums ir pilnīgi nevietā. Klasiskā psihiatrija par homoseksuālismu klusē, jo ir nepārprotami skaidrs – to nevar izārstēt. Mēģinot to darīt ar zālēm vai kā citādi, cilvēku var tikai salauzt, novedot līdz psihiatriskajai slimnīcai vai pašnāvībai.

Tāpēc arī homoseksuālisms no slimību klasifikatora ir izņemts, tajā atstāts tikai transseksuālisms. Seksuāli atšķirīgi orientētus bērnus nav nekāda pamata saukt par citādākiem. Citāds ir daunītis, autists, jo viņi ir jāaprūpē, jāsūta speciālās skolās, bet geji un lesbietes ir mums absolūti līdzvērtīgi cilvēki, un vecāku uzdevums ir viņus mīlēt tieši tāpat kā savus tradicionāli seksuāli orientētos pēcnācējus.

Īsts homoseksuālis – gejs vai lesbiete – pliku pretējā dzimuma pārstāvi nav pat redzējis, jo viņu tas neinteresē jau kopš dzimšanas. Daļa šo cilvēku savām sajūtām ļoti pretojas (īpaši pasīvie geji), jo ir apjukuši, baidās tikt nosodīti, atstumti, līdz ar to ir ļoti pakļauti depresijai.

Nereti viņi pat apprecas, rada bērnus, lai gan šajās attiecībās ir nelaimīgi. Kāds mans pacients atzinās: lai pārgulētu ar sievu, viņam jāiztēlojas, ka sieva ir vīrietis... Ar laiku tas kļūst neizturami, līdz seko vienīgais pieņemamais risinājums – šķiršanās. Centieni sekot sabiedrības uzspiestajai normai dzīvot pareizi, tātad kopā ar pretējā dzimuma pārstāvi, ir piedzīvojuši krahu, un citādi nemaz nevar būt. Jo šajā gadījumā pareizi nav pareizi – kā viss, kas ir pret cilvēka dabu, gribu.

Homoseksualitāti lieliski izskaidro reinkarnācijas teorija, un es tai piekrītu gan kā cilvēks, gan kā psihiatre. Proti, dvēsele, kas šajā dzīvē iemiesojusies vīrietī, iepriekšējā bijusi sieviete (vai otrādi), un starplaiks, kuru tā pavadījusi mājās, bijis pārāk īss, lai pilnībā aizmirstu savu iepriekšējo identitāti.

Tāpēc tā turpina izpausties kā puisis vai meitene, jo uzplaiksnījumi no iepriekšējās dzīves nāk diezgan skaudri. (Līdzīgi tiek izskaidrotas arī dažādās fobijas.) Un, tā kā ikviena dvēsele šeit atgriežas ar uzdevumu gūt jaunu, sev nepieciešamu pieredzi, tai līdz galam jāizdzīvo, jāizcieš viss paredzētais, lai pēc tam mājās pavadītu jau ilgāku laiku un nākamreiz šeit atgrieztos piedzīvot laimīgāku dzīvi.

Transseksuālisms slimību klasifikatorā ir joprojām, jo liela daļa no viņiem ir šizofrēnijas slimnieki. Kad smadzenēs notiek klikšķis (tā saucamā šubveida šizofrēnija), cilvēks pēkšņi sajūtas kā pretējā dzimuma pārstāvis. Tas var ilgt neprognozējami ilgu laika periodu – gadu, divus, četrus, un tad beigties, bet ko tad, ja cilvēks šajā laikā pagūst izdarīt dzimuma maiņas operācijas?

Tāpēc arī ikviens, kurš tādas grib veikt, rūpīgi jāizvērtē, jāskatās anamnēze – jāmeklē atbildes uz jautājumiem par viņa vecāku, citu tuvu radinieku un paša pārciestajām slimībām, dzīvesveidu, paradumiem, darba un sadzīves apstākļiem. Savukārt, ja bērns piedzimis kā puika, bet spēlējas ar lellēm, vēlāk izvēlas kleitiņas, izrāda izteiktu interesi par visu sievietei piederošo, tad nav šaubu – viņš būtībā ir meitene. Un tādam likt visu dzīvi pavadīt ķermenī, kas nav viņa, ir drausmīgi; šie cilvēki ir augsta riska suicīdu grupā. Tāpēc šādos gadījumos dzimuma maiņa ir atbalstāma, jo dzīve cilvēkam dota, lai viņš justos laimīgs. Un kas tajā ir nosodāms, kāds iemesls šādus cilvēkus saukt par izvirtušiem? Ja kāds to pelnījis, tad tie ir vīrieši, kuri pērk sievietes par naudu, pastāvīgi krāpj sievas un viņām melo.

Par tēviem, kuri, uzzinot par sava bērna atšķirīgo seksuālo orientāciju, no viņa atsakās, komentārs īss: lai cik izglītots šis vīrietis būtu, lai cik augstu statusu ieņemtu sabiedrībā, tas liecina par ārkārtīgi zemu iekšējo inteliģenci.

Ir arī tēvi, kuri labi zina, jūt, ka bērns ir homoseksuāls, bet izliekas, ka nezina, jo atklāti to pieņemt ir grūti. Tāpēc viņi izvēlas par to nerunāt, un šāda attieksme jau ir pieņemama. Visiem vīriešiem, kuri nespēj pieņemt savu bērnu atšķirīgo seksuālo orientāciju, būtu jāpiestrādā pie sevis pāraudzināšanas – daudz jālasa un jāiedziļinās filozofijā. Tad varbūt ar laiku nāks sapratne, ka bērns nav vecāku īpašums, bet suverēna personība – dvēsele, kas savam iemiesojumam pati izvēlējusies vecākus, un tāpēc ir jāpieņem un jāciena, jārespektē savās izvēlēs.

Būtiska nianse – ne jau meitām-lesbietēm nākas izjust dziļāko tēva nosodījumu, bet dēliem-gejiem. Jo heteroseksuālam vīrietim sekss ar divām sievietēm, arī ar divām lesbām, ir ļoti pieņemams, īpaši jau izvirtušam vīrietim. Tāpat viņam nav iebildumu no malas paskatīties, kā mīlējas divas lesbietes. Savukārt ar diviem vīriešiem vienā gultā viņš neliksies, un skatīties, kā mīlējas geji, viņam būs nepieņemami. No tā tad arī izriet nosodījums.

 Savukārt ikgadējie praidi uzlūkojami kā visu seksuālo minoritāšu vēlēšanās pievērst sev uzmanību – mēs esam un būsim, mums jādod tādas pašas tiesības kā citiem cilvēkiem. Un viņiem ir taisnība – ja kādu nepieņem darbā tikai seksuālās orientācijas dēļ, tad būtībā attiecīga speciālista konsultāciju vajag potenciālajam darba devējam.

Ne ar ko nav pamatojums arī aizliegums diviem mīlošiem viendzimuma cilvēkiem laulāties. Ja Dievs visus cilvēkus mīl vienādi, tad kas baznīcai vai valstij devis tiesības lemt viņu vietā? Diskutabls ir tikai jautājums par bērnu adopciju, jo likme ir bērna psihe. Turklāt, ja kādam daba nav devusi iespēju radīt bērnu dabiskā ceļā, tad viņam to nevajag.

Protams, arī gejiem, lesbietēm. transseksuāļiem jārespektē sabiedrība. Ja reiz zināms, ka lielākajai tās daļai viendzimuma attiecības nav pieņemamas, tad publiskās vietās nevajag izrādīt simpātijas, skūpstīties. Lai cienītu jūs, ir jāciena citi!

 

Teksts: Antra Krastiņa, žurnāls "Patiesā Dzīve"

Avots: www.jauns.lv