Vai attiecībās ir nepieciešami strīdi? Pieredzes stāsti

Kāds strīdus uzskata par normu, pat veselīgu izklaidi, bet citam strīdi attiecībās nebūs pieņemami, un tos viņš uzskatīs par signālu sliktam turpinājumam. Labāk jau laikam novēlēt attiecības bez skaļiem strīdiem, lai gan - ja nekad nav divu viedokļu konstruktīvas sadursmes, tas var liecināt par dziļu problēmu. Tur, kur strīdi ir, drīzāk ir jautājums - kādā veidā strīdēties.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Ģimene ir sistēma, kurā var veidoties arī koalīcija, gluži kā skolā, kad kāds pievienojas lielākajam un stiprākajam, citi atbalsta vājāko un gudrāko, kurš nespēj sevi fiziski aizstāvēt.

 

Piedāvājam iepazīties ar atsevišķu cilvēku stāstiem, domām, izteikumiem par strīdēšanos ģimenē, kā arī nelielus ģimenes konsultanta Arnolda Cerbuļa komentārus par katru šo gadījumu.

V.D. stāsts:

"Es pēc rakstura esmu tāda, par kuru saka - valdonīga. Mēģinu šo valdonību apslāpēt, bet vienu nu gan nevaru izturēt - ja man ir taisnība, tad par to strīdos līdz galam. Ar ko es strīdos? Ar vīru un dēlu, jo viņi abi ir uz vienu roku katrā situācijā. Viņi speciāli mani nokaitina tik ļoti, ka varu mest, kas pagadās pa rokai. Man ir grūti nomierināties, tāpēc izeju no mājas pastaigāties pa mežu. Katra domstarpība paliek arī atmiņā. Nezinu, kā citiem, bet es neko nevaru aizmirst. Tas nozīmē, ka laikam līdz galam nekad nepiedodu." 

Pēdējā laikā mana "bite" dzeļ ļoti bieži un sāpīgi, ar to es domāju savu sievu. Nav ne dienas bez strīdēšanās. 

A.Cerbulis: Varbūt sievietei dziļi krūtīs ir kāda sāpe, kuru mēģina izraut no krūtīm, bet nesanāk. Ģimene ir sistēma, kurā var veidoties arī koalīcija, gluži kā skolā, kad kāds pievienojas lielākajam un stiprākajam, citi atbalsta vājāko un gudrāko, kurš nespēj sevi fiziski aizstāvēt. Ja tāda koalīcija ir ģimenē, tad ziiet uz izlīgšanas takas ir vēl grūtāk, bet sāpe iesēžas vēl dziļāk. ja neko strauji nemaina, tad ir karš. Savukārt tās sāpes, kas izpaužas ar fizsku rīcību, liek spriest par šo sāpju milzīgo potenciālu.  

Anonīma vīrieša domas:

"Mēs ar vārdiem esam spējīgi dot otram milzīgu triecienu, pat paši no sevis to negaidot. Ir pat tādi teicieni, kas pirmo reizi pateikti, vēl nav aizvainojoši, bet, ja tos atkārto un atkārto, tie kļūst par simboliskām, aizvainojošām rupjībām. Pieteik tikai vēlreiz pateikt, un aiziet...Tā ir mana pieredze, lai gan pēc dabas esmu mierīgs."

Ģimenes konsultants atgādina, ka pastāv teiciens - ja deviņas reizes mani nosauc par cūku, tad desmitajā reizē varu sākt arī rukšķēt.

Valentīnas stāsts:

"Vispirms bijām darījumu partneri, tad draugi, tad vēl vairāk. Viņš biežāk un biežāk sāka palikt un padzīvot savā īpašumā laukos - viesu namā, kur mani viņš sagaidīja ar izkurinātu pirti, siltām vakariņām sveču gaismā... Tā tas turpinājās gandrīz astoņus gadus. Taču kādu reiz, izbaudījuši pirts tveici, atpūtāmies viesu nama otrajā stāvā, un mūsu sarunas pārvērtās strīdā, nopietnā strīdā. Es neizturēju un iesitu viņam pļauku, viņš bija aizvainots. Ilgi klusējām, tad viņš mani aicināja uz savu dzīvojamo māju, bet es teicu, ka man laikam labāk iet uz savām mājām. "Sen bija laiks," skanēja viņa balss. Es, protams, cēlos un gāju projām, jo šajos vārdos bija pateikts viss...Viņš mani panāca ar savu auto, iesēdos, jo bija liels sals, un viņš mani aizveda līdz mājām. Atvadoties sniedzu lūpas skūpstam, bet viņš pagrieza vaigu... Viss - es sapratu, ka nekā starp mums vairs nebūs. Droši vien, ka tā arī bija pareizi, jo viņam bija ģimene, bet mūsu attiecībām nebūtu lemta nākotne".

Reklāma
Reklāma

A.Cerbulis: "Liekas, ir bijusi dziļāka problēma, un strīds bija šīs problēmas pēdējais piliens. Nav notikusi saruna par smeldzi, kas attiecības padara neiespējamas, ir tikai strīds. Pirtī ar šampanieša glāzi rokā par to nerunāsi, un tā tas paliek. Strīds bija kā grūdiens, pat, ja tur apakšā nekā nopietna nebija. Reizēm tas var būt attiecību apnikums, un strīds ir kā tāds ķieģelītis mūsu komunikāciju virknē.

Mārtiņa stāsts:

"Nekad un nevienam tādā veidā neesmu lūdzis padomu, bet tagad saņēmos. Esmu precējies trīs gadus. Pēdējā laikā mana "bite" dzeļ ļoti bieži un sāpīgi, ar to es domāju savu sievu. Nav ne dienas bez strīdēšanās. Sākumā nestrīdējos pretī, bet tagad nevaru noturēties, un mums abiem bieži sanāk skaļa bļaustīšanās. Ir pat tā, ka nākamajā rītā nevaram sākt runāt. Domāju, ka varbūt vainīga ir depresija, kas jau ir "moderna" šajos laikos. Varbūt tas ir mana darba dēļ, jko pazaudēju, un tagad ar sliktākiem noteikumiem strādāju citur. Vai tā var būt? Ko varat ieteikt?".

A.Cerbulis: "Jā, tas tā varētu būt, ka šajā, visai grūtajā, laikā materiālās grūtības un nespēja sevi piepildīt, arī nespēja dažkārt realizēt pamatvajadzības, rada papildu stresu, nomāktību, un mēs nezinām, ko darīt ar jūtu uzkrājumu, metam to no sevis prom kā smagu bumbu, nezinot, kam var trāpīt. Un trāpam tam, kas ir vistuvāk. lai gan problēma var būt arī citur un nākt līdzi pat no bērnības. Sākotnēji attiecībās savācoties, mēs ilgi un daudz ko varam noturēt, noslēpt, bet tad seko atbrīvošanās, un uzpeld šis līdzi nestais strīda veidā, kas otru var pārsteigt nesagatavotu. Tas ir kā dejā - sadejjušies esam, bet viens ņem un pamaina soli, tad kopīgā deja vai nu nojūk, vai mainās. Ko ieteikt? Censties situācijā, kad vēl nav strīda, uzrunāt otru ļoti mierīgi, izrādot interesi par to, kas traucē vai kaitina viņu."

 

 

 

Mīlestības stāstiStāsti no savulaik skanējušā raidījuma "Sirdslietu aģentūra" vadītāja Dzintara Tilaka grāmatas "Latviskās sirdslietas" (Pētergailis).