Ko darīt, ja vairs nemīli

Dzirdot vārdus „māksla mīlēt”, man prātā nāk neskaitāmi mākslas darbi, kuru radītājus iedvesmojusi mīlestība. Gleznas, dzeja, rotaslietas un izrādes, milzīgas celtnes un miniatūras no senseniem laikiem līdz mūsdienām veltītas mīlestībai, to slavinot mākslā.

Abiem diviem darot, pāra mīlestības mākslas darbs pilnveidojas, kļūst harmoniskāks, un reiz sajusta un izbaudīta, šī mīlestības mākslas darba darīšana var kļūt par tādu kā pāra hobiju.

FOTO: Agnis Šmits

Abiem diviem darot, pāra mīlestības mākslas darbs pilnveidojas, kļūst harmoniskāks, un reiz sajusta un izbaudīta, šī mīlestības mākslas darba darīšana var kļūt par tādu kā pāra hobiju.

Vērojot šos mākslas darbus, es apbrīnoju gan mākslinieku spējas, gan mīlestību, kas iedvesmojusi šo radīšanu, šo nerimtīgo darīšanu. Vārds radīt un vārds darīt – kā tie spēlējas savā starpā, nemitīgi  atgādinot, ka jebkura darbība kaut ko rada un īsta radīšana nevar notikt bezdarbībā!   

 

Mīlestība ir māksla, mīlestība ir dabiska vajadzība un cilvēka spējas, mīlestība ir pieredze un var būt arī dzīves jēga. Man vārdi „māksla mīlēt” vispirms asociējas ar spēju un gribēšanu darīt – mīlēt.  Ne par velti sakām – mākslas darbs. Mīlestības mākslas darbs. Mīlestība rodas no darīšanas – no mīlēšanas. Tas ir darbs, ko mēs paši brīvprātīgi izvēlamies darīt, neviens nespiež – mīli! Dažreiz šis darbs ir sāpinošs, šķietami bezcerīgs, gribas no tā aizbēgt, citreiz iedvesmas pilns, viegls un priecīgs. Dažreiz mūza sēž uz pleca un saka – radi! Radi! Mīli! Citreiz nav ne iedvesmas, ne spēka, un gribas bēgt, atpakaļ neskatoties, bet – dari, radi, mīli! Veido savu mīlestības mākslas darbu. Kā tajā stāstiņā par diviem draugiem. 

 

Es vairs nemīlu savu sievu! Ko man iesākt!?  Otrs viņu noklausās un atbild – ej mājās un mīli viņu – mīlestība ir darbības vārds. 

Viens atnāk pie otra un saka – klau, ko lai dara, es vairs nemīlu savu sievu? Draugs uzklausa un atbild – ej mājās un mīli viņu! Pirmais atsaka – nē, tu mani nesaprati, es teicu, ka vairs nemīlu savu sievu, – ko lai es daru? Bet atbilde joprojām ir tā pati – ej mājās un mīli viņu! Pirmais jau pavisam sašutis iebilst – Nē, tu manī ne klausies, ne dzirdi, ne saproti – es tev teicu, ka es vairs nemīlu savu sievu! Ko man iesākt!?  Otrs viņu noklausās un atbild – ej mājās un mīli viņu – mīlestība ir darbības vārds. 

 

 

Reklāma
Reklāma

Man ir divas izglītības mākslā, esmu psiholoģe un kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite un ikdienā strādāju ar cilvēkiem, palīdzot viņiem pārvarēt dažādas grūtas dzīves situācijas vai meklēt izaugsmes ceļus.  Man ļoti patīk strādāt ar pāriem. Partneri mēdz teikt – šobrīd vairs nezinām, vai mīlam  viens otru, bet  mēs vēlamies dzīvot laimīgāk, mēs vēlamies saglabāt mīlestību, mēs vēlamies uzlabot savas attiecības un esam gatavi tajā ieguldīt savu laiku un darbu. Mums šobrīd ir grūti, bet mēs esam  gatavi uzņemties atbildību par savām attiecībām, darboties, lai mīlestība  atdzimtu, kļūtu stiprāka. Abiem diviem darot, pāra mīlestības mākslas darbs pilnveidojas, kļūst harmoniskāks, un reiz sajusta un izbaudīta, šī mīlestības mākslas darba darīšana var kļūt par tādu kā pāra hobiju.  

 

Mīlestības mākslas darbs sākas ar domu, ar ideju, ar vēlmi to radīt, bieži ar iedvesmas mirkli. Un turpinās ar darbu – ar darbību. Un darot, mīlot mēs palīdzam rasties  brīnumam, ko var dēvēt par mākslu mīlēt - saglabāt gribu darboties  attiecībās, motivēt sevi paskatīties uz cilvēku, kurš blakus jau nez kuro gadu  ar tās dienas acīm, kad viņā ieraudzīju to īpašo, kā dēļ kļuvām par pāri. Māksla joprojām interesēties vienam par otru un brīžiem likt mierā, atbalstīt un iedrošināt, bet neuzspiest savas vērtības, māksla cauri gadiem rūpēties par pāra attiecībām, dot tām goda vietu savā dzīvē, lai cik daudz laika  paņemtu citas lomas. Māksla atkal un atkal sev atgādināt – šis cilvēks ir tas, kuru ES izvēlējos un ar kuru ES gribēju būtu kopā, māksla improvizēt, māksla izturēt dzīves pārbaudījumus, māksla pieņemt un izturēt  sevi un otru, redzēt, dzirdēt, just to otro, šķietami pazīstamo un novērtēt to, ka mums ir tas otrs, ar ko būt kopā. Māksla attīstīties un augt katram atsevišķi un kopā – pārī. 

Es ticu, ka mīlestība nav gaistoša, es ticu, ka mīlestība, tāpat, kā mākslas darbs, nekad īsti nav gatava un tomēr – tā ir tāda, kādu to veidoju, kādu to radu. Katru dienu viena neliela lieta, kā es savam tuvajam cilvēkam varu parādīt – es tevi joprojām mīlu. Katru dienu viens triepiens mīlestības mākslas darbā. Viens stādiņš mīlestības dobē. Viens pieskāriens, viens acu skatiens. Mīlestības mākslas darbs pašu dzīvē, šeit, šobrīd, tagad. No manis pie tevis. No tevis pie manis. Kopā. Kopā arī ar jauno žurnālu „Māksla mīlēt”. 

 

Autore: psihoterapeite Diāna Zande

Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Māksla mīlēt"