Ģimenē sēras... Kā par nāvi runāt ar bērnu?
Kad mazulis ierodas šajā pasaulē, mēs – vecāki, vēlamies, lai mūsu bērns būtu vesels, laimīgs un pēc iespējas mazāk redzētu sāpes un netaisnību. Tomēr dzīves laikā mums nākas sastapties ar dažādām situācijām un pārdzīvojumiem, mums nākas secināt, ka ne vienmēr spējam savus bērnus pasargāt no sirdssāpēm, no vilšanās, asarām un dažādiem pārdzīvojumiem. Mums ir jāapzinās, ka mēs esam tie, kuriem jāspēj mazajiem cilvēkiem paskaidrot notikumu iemeslus, mums jābūt līdzās, kad viņi meklē atbildes uz globālajiem jautājumiem, bet pats svarīgākais – mums jābūt godīgiem un atklātiem, lai arī reizēm šķiet, ka to nespējam...
FOTO: Marika Eglīte
Pieaugušie ir tie, kuriem ir jāiemāca bērnam kā sērot – varam veikt kādus rituālus, piemēram, svecītes iedegšanu, labo vārdu teikšanu vai rakstīšanu par mirušo, ziedu nolikšanu.
Nāves tēma nav no vieglākajām, bet tā kā tā ir neatņemama mūsu dzīves sastāvdaļa, tad ir vērts atcerēties, ka brīdī, kad bērns mums uzdod kādu svarīgu jautājumu, viņam ir nepieciešama atbilde. Un ticiet man, tajā laikā vakariņas vai kāds telefona zvans var pagaidīt, jo mazā cilvēka sirds tic, ka vecāki viņam atbildēs, jo kurš gan cits veido bērnam drošības sajūtu! Atbildes būs atšķirīgas, jo bērnam, kuram ir trīs gadi vajadzēs paskaidrot īsāk un vienkāršāk, nekā bērnam, kuram ir astoņi gadi. Svarīgākais, kas mums jāievēro – neslēpties aiz nepatiesu emociju maskas, jo bērni ir ļoti jūtīgi, viņi sapratīs, ka tas, kā jūtamies, neatbilst vārdiem, kurus sakām.
Lasītākais
Sērot ir dabiski
Mēs varam teikt, ka mums ir grūti par to runāt, ka mums arī sāp sirds un birst asaras, bet dzīvē dažkārt notiek kā labas, tā sliktas lietas. Šādos brīžos ir svarīgs fiziskais kontakts, tāpēc bērnu ne tikai var, bet arī vajag apskaut un samīļot. Mums ir jāpaskaidro, ka sēras arī reiz beidzas, bet, kamēr tās ir mums līdzās, drīkstam raudāt un bēdāties, jo tas pieder pie sērošanas. Īpaši lielākiem bērniem ir svarīgi uzsvērt, ka šādos brīžos nevajag kaunēties no asarām, jo cilvēkam raudāt, tas ir dabiski.
Pieaugušie ir tie, kuriem ir jāiemāca bērnam, kā sērot – varam veikt kādus rituālus, piemēram, svecītes iedegšanu, labo vārdu teikšanu vai rakstīšanu par mirušo, ziedu nolikšanu. Ja cilvēks, kas miris, mums labāk pazīstams, varam atcerēties dažādus notikums, kas mums ar viņu saistās. Reizēm bērni grib vēl un vēl atcerēties un runāt, tad mums vienkārši ir jāļaujas šim procesam, lai cik tas arī nebūtu ilgi.
Svarīgākais, kas mums jāievēro – neslēpties aiz nepatiesu emociju maskas, jo bērni ir ļoti jūtīgi, viņi sapratīs, ka tas, kā jūtamies, neatbilst vārdiem, kurus sakām.
Jaunu sapņu meklēšana
Kad es biju maza meitene, mana mamma man teica, ka brīdī, kad kāds cilvēks nomirst, kāds cits var piedzimt, un šis teikums man nereti palīdzēja uz nāvi paskatīties citādāk, man sāpēja, bet es vienmēr iedomājos par tiem mazulīšiem, kuri ir piedzimuši, lai priecātos un augtu, un rotaļātos. Arī tas bija veids, kā man kā bērnam atbildēt uz jautājumu – kāpēc cilvēki mirst?
Nāves tēma ir tā, kurā jārunā skaidri, bez abstraktiem vai tēlainiem jēdzieniem, jo bērni īsti neizprot, ja sakām: „Viņš no mums aizgājis,” vai „Viņa aizmiga mūžīgā miegā.” Bērns saprot burtiski – ja aizgāja, tad atnāks, ja aizmiga, tad pamodīsies.
Bēdas nevar izsāpēt ātri, katram šis process ir individuāls. Šī ir reize, kad nevajadzētu steidzināt, bet vienkārši būt blakus. Reizēm mēdz būt, ka bērns saka, ka arī vēlas nomirt, tad mums būtu jābūt sirds gudriem un jāsaprot, kas slēpjas aiz šiem vārdiem, ko viņš mums ar to grib pateikt. Tādos brīžos ir jāmeklē jauni sapņi, kurus vērts piepildīt, jāizstrādā plāns jaunai, turpmākai dzīvei, ja tas neizdodas, noteikti ir jāmeklē speciālista - psihologa vai psihoterapeita palīdzība.
Mums ir jāpaskaidro, ka sēras arī reiz beidzas, bet, kamēr tās ir mums līdzās, drīkstam raudāt un bēdāties, jo tas pieder pie sērošanas.
Svarīgi būt blakus
Psihologi izdala vairākus variantus kā un kurā vecuma posmā bērns uztver nāvi. Trīs līdz piecu gadu vecumā mazajam šķiet, ka mirušais ir aizmidzis. Viņš vēl neizprot, ka nāve ir kas neatgriezenisks, savukārt sešus līdz astoņus gadus vecs bērns jau daļēji saprot nāvi kā dzīves beigas, bet neuztver to personīgi. Deviņus līdz divpadsmit gadus veci bērni, izprot nāvi un to, ka paši ir mirstīgi, ka nāve ir dzīves beigas. Nāves apzināšanās palīdz saprast dzīvi, tomēr kā jau minēju iepriekš, tad katrs bērns ir unikāls un līdz ar to, katram arī izpratne par nāvi atnāk atšķirīgā vecumā.
Mēs dzīvojam pasaulē, kurā ne vienmēr viss ir droši, tomēr, kamēr vien mūsu mazulis ir izaudzis un pats stabili nostājies uz kājām, mums ir jāatceras, ka vissvarīgākais, ko varam saviem bērniem kā mamma un tētis uzdāvināt – ir drošības un atbalsta sajūta, un pārliecība, ka, lai kas arī notiktu, mēs būsim līdzās, mēs būsim atvērti sarunai un glāstam, jo mēs viņus ļoti mīlam.
Autore: geštaltterapeite Aija Baha-Velvele
