Vecāki šantažē un draud izlikt no dzīvokļa

Šo rakstu galvenokārt, lai uzliktu savu sāpi uz papīra, varbūt paliks labāk. Kādam liksies mana situācija nekāda īpašā, bet sirds sāp gan. Lieta aptuveni šāda...

Man ir vīrs un mazs bērns. No mums darbs ir tikai vīram, es vēl savējo meklēju. Dzīvojam laukos, manu vecāku dzīvoklī, kuru mums uzticēja vecāki, jo nevēlējās dzīvokli pārdot un uzturēt dzīvokli, kurā neviens nedzīvo. Nebija izdevīgi, tādēļ. paši viņi ievācās lielākās platībās. Tā kā visu bērnību biju pavadījusi šajā dzīvoklī, biju pieradusi pie tā, tad arī palikām ar manu ģimeni te dzīvot ar vecāku atļauju. Pie kam šeit, laukos, sameklēt normālu dzīvokli ir ārkārtīgi grūti.

Viss jauki un tā, ja vien kā kaut kas, tā vienmēr atgādina lai neaizmirstu, ka dzīvoju viņu īpašumā.

Vīram te ir darbs, tātad braukt prom arī nav prāta darbs šajā laikā un par vīra algu īsti atļauties nemaz nevarētu iegādāties dzīvokli. Tā nu mēs jau vairākus gadus mitināmies šeit, manu vecāku dzīvoklī, rūpējamies par to, pamazām remontējam, maksājam komunālos. vecāki laimīgi, jo kāds to apdzīvo un visu maksā. Viss jauki un tā, ja vien kā kaut kas, tā vienmēr atgādina lai neaizmirstu, ka dzīvoju viņu īpašumā. Vienvārdsakot, ja nedarīšu viņiem pa prātam, mani var vienkārši izlikt. To parasti saka kādā strīdus gadījumā, ne ikdienā, bet sirds sāp par to. Nu kā tā var pateikt?

...un tēvs fonā auroja, ka izlikšot no dzīvokļa, un tas ir pārāk bieži...

Es lieliski apzinos, ka dzīvoklis nav mans, bet šāda attieksme tiešām ļoti aizvaino. Cik reizes jau esmu norijusi aizvainojumu, klusībā piedevusi viņiem, jo viņi taču ir mani vecāki, cerējusi, ka tas tik tā šoreiz. Piemērs, nesen nedaudz sastrīdējos ar vīru, nekas nopietns, māte to uzzināja un tad es dabūju atklausīties, kāda es briesmīga. Jā, mani vecāki vienmēr mani uzskatījuši par šausmīgu cilvēku un nav kautnējušies to atklāt ne tikai man, bet arī publiski man klātesot. Beigās māte paziņoja (telefoniski), un tēvs fonā auroja, ka izlikšot no dzīvokļa (nesapratu tikai vai mūs visus, vai tikai mani). un tas ir pārāk bieži.

...tas ir grūti, ja saņem šādus sāpīgus pliķus no pašas vecākiem. Es viņus ļoti mīlu, par spīti visam, bet ilgi to nevarēšu paciest.

Kā man apnikusi šī šantāža. It kā jau, kas tur liels, daži teiks, lai neklausos, laižu caur ausi, galvenais, ka ir kur dzīvot, bet tas ir grūti, ja saņem šādus sāpīgus pliķus no pašas vecākiem. es viņus ļoti mīlu, par spīti visam, bet ilgi to nevarēšu paciest. Visādi meklēju risinājumu, saprotu, ka mums vajadzētu dzīvokli atpirkt, bet tie ir vairāki tūkstoši (5), mums nav tādas naudas.

Otrs variants it kā ir, ka vajadzētu meklēt citu dzīvokli, bet arī tam mums naudas nebūtu. Otrkārt, šeit, manā pagastā, brīvu, dzīvojamu dzīvokļu nav, treškārt, it kā varētu tad meklēt kaut kur citur Latvijā, kur dzīvot, bet vīram te ir darbs, par kuru viņš saņem normālu algu, lai mēnesi varētu normāli izdzīvot (augstāka par vidējo). Lai kādu risinājumu es meklētu, es atduros kā pret sienu. Pārlasot manis pašas rakstīto, neliekas, ka ir traki, vīrs ir, bērns ir, jumts virs galvas arī, nauda dzīvošanai ir, ko vēl var vēlēties, bet sirds tiešām ļoti sāp par šo visu...

Sievietes sākto tēmu par attiecībām ar vecākiem var lasīt šeit: http://www.mammamuntetiem.lv/forum/21449/sap-sirds/