Latviešu meitene stāsta par šausmām, ko piedzīvoja fiktīvajās laulībās

Ik pa laikam nākas dzirdēt šausmu stāstus par to Latvijas meiteņu likteni, kuras Īrijā noslēgušas fiktīvas laulības un pēc tam vairākus gadus ir spiestas ciest gan morālu, gan fizisku vardarbību. Pēdējos gados apmēram 1000 latviešu meitenes noslēgušas fiktīvas laulības Īrijā, lai saviem vīriem, pārsvarā musulmaņiem no Pakistānas, Indijas un citām zemēm, sagādātu uzturēšanās atļaujas Īrijā, Eiropas Savienībā, raksta www.kasjauns.lv. Viltus līgavā jāpiedzīvo ņirgāšanās, terors, fiziska vardarbība ne tikai tādēļ, ka veikušas likumpārkāpumu, bet arī tādēļ, ka musulmaņu vīriešiem ir gluži pretēja izpratne par laulībām un ģimenes vērtībām nekā eiropietēm. Meiteņu dzīve Īrijā kopā ar nemīlamajiem vīriem izvēršas par īstu elli.

„Raudāju un negribēju precēties. Bet nebija kam žēloties…”
Annu uz Īrijas galvaspilsētu Dublinu no nabadzīgas daudzbērnu ģimenes Latvijā aizvilināja līgavaiņa piesolītie 1500 eiro (Ls 1050). Viņa jau 17 gadu vecumā aizgāja no mājām un vilinošais piedāvājums doties uz Īriju viņai likās kā debesu dāvanu, kas pārvērtās murgā. Anna, nesakot ne vārda ne mātei, ne draugiem, sakravāja mantas un aizlidoja uz Dublinu.

Par tur piedzīvoto viņa pastāstīja britu raidkompānijai BBC: „Zināju, ka fiktīvās laulības ir likuma pārkāpums, bet man likās, kā tā ir vienīgā iespēja dzīvē izsisties, apskatīt pasauli, pierādīt citiem, ka arī es kaut ko varu. Domāju – aizbraukšu, nopelnīšu naudu, palīdzēšu citiem. Man gribējās kļūt par cilvēku, kas palīdz citiem.”

Kad Anna ieradās Dublinā, viņa jutās kā pelnrušķīte no pasakas, kura sastapusi brīnišķīgu puisi. Sākumā nākamais vīrs un viņa draugi meitenei neliedza ne saziņu ar radiniekiem internetā, ne pastaigas pa pilsētu. Pēc pāris nedēļām Anna ar fiktīvo līgavaini pārbrauca uz atsevišķu dzīvokli. Tad arī sākās nepatikšanas.

Kāzu dienā es sēdēju un raudāju, negribēju vairs precēties. Bet man nebija kam žēloties. Un tad nodomāju: ja šo laulību dēļ uz šejieni esmu atbraukusi, tad precēšos un man vienreiz būs miers

„Tikko es mēģināju izdarīt kaut ko, kas viņam nebija pa prātam, tā viņš ķērās pie naža – draudēja ar pašnāvību, sita spoguļus, lika sev nazi pie kakla. Vienreiz manā klātbūtnē viņš pārlīda pāri tilta margām un teica, ka ieleks upē,” stāsta Anna. Tas bija psiholoģiskais terors, lai meiteni piespiestu viņu neatstāt. Pēc pāris nedēļām līgavainis bija kļuvis par citu cilvēku – viņš Annu vairs nelaida ārā no dzīvokļa, sāka rīkot skandālus un draudēt, teica, ka nemaksās viņai apsolīto naudu. Tomēr Anna pat nedomāja bēgt.

„Kāzu dienā es sēdēju un raudāju, negribēju vairs precēties. Bet man nebija kam žēloties. Un tad nodomāju: ja šo laulību dēļ uz šejieni esmu atbraukusi, tad precēšos un man vienreiz būs miers,” atminas Anna.

„Katru dienu uz darbu gāju ar zilumiem”
Pēc fiktīvo laulību līguma noslēgšanas Annas dzīve pārvērtās par īstu elli. Jaunais vīrs ar Annu nevēlējas nodzīvot kopā trīs gadus, kas nepieciešams, lai viņš nezaudētu uzturēšanās atļauju Īrijā, kā arī attiecās laulību šķirt. Tomēr Annai nebija, kur iet, un viņa palika vienā dzīvoklī kopā ar nemīlamo vīrieti, nu jau oficiāli laulāto draugu.
 
„Viņš mani uzskatīja par savu īsto sievu un teica, ka no viņa puses nekas fiktīvs neesot bijis, teica, ka nekādus likumus nav pārkāpis. Un kāda viņam tur varētu starpība! Viņa dzimtenē vecāki dēlam sievu parāda tikai dienu pirms kāzām un tur viņi ar šādām sievām arī dzīvo visu mūžu. Katru dienu uz darbu gāju ar zilumiem, bet kolēģi uz to nereaģēja. Īrijā cilvēki vispār cenšas nejaukties citu privātajā dzīvē. Pēc tam vairs pati nepievērsu uzmanību piekaušanai – padomājies, zila acs...,” rūgti nosaka Anna.

Tā Anna kopā ar vīru nodzīvoja pusotru gadu. Anna palika stāvoklī un aizbrauca atpakaļ uz Latviju. Bet tas nebija glābiņš. Vīrs Annu Latvijā izsekoja: zvanīja, rakstīja vēstules, noalgoja advokātus un draudēja atņemt bērnu, uz ko viņam, pēc tiesas un taisnības, bija visas tiesības, jo bērns piedzima viņu abu likumīgā laulībā.

„Sapratu, ka kaut kas jādara, jo viņš man varēja atņemt bērnu - visu, kas man pieder,” saka Anna un atkal devās uz Dublinu un apmetās pie vīra. Tikai šoreiz viņa Īrijā dzīvoja bez pases, jo to bija paņēmis Īrijas migrācijas dienests. Annas bez pases palika, pēc visa spriežot, pēc viņas vīra sūdzībām par sievu Īrijas varas iestādēm. „Kad mana pase iestrēga migrācijas dienestā, sapratu, ka man viss var beigties slikti. Savācu savas mantiņās un devos uz Latvijas vēstniecību,” stāstu noslēdz Anna. Ierodoties Latvijā, Anna te vērsās pie sociāliem darbiniekiem un juristiem, kuriem fiktīvo laulību izdevās šķirt tikai pēc sešiem gadiem.

Fiktīvās līgavas naudu vairs nesaņem
„Pēdējā laikā fiktīvās līgavas neko nenopelna, nauda paliek fiktīvo laulību organizatoru un vervētāju maciņos. Labākajā gadījumā naudas vietā viņas saņem jumtu virs galvas vai kaut kādu mobilo tālrunu. Bet viņas arī par to ir priecīgas. Tā vide, kurā viņas dzīvoja Latvijā, ir tik nabadzīga, ka izveidojusies situācija viņām liekas vienīgais glābiņš,” BBC teica Latvijas vēstniecības Īrijā Konsulārās nodaļas vadītāja Vija Buša.

Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis, komentējot fiktīvo laulību problēmu, BBC teica, ka fiktīvo laulību problēma nav tikai Latvijā: „Tā ir visas Austrumeiropas problēma, kurā dzīves līmenis ir zemāks (nekā „vecajā Eiropā”). Nevajag domāt, ka mēs esam galvenie šādu meiteņu eksportētāji. Ja meitenēm rodas izdevība pēc viņu mērauklas nopelnīt lielu naudu, tad audzināšanas un izskaidrošanas pasākumi šādos gadījumos nestrādā.”

Avots:  www.kasjauns.lv