Mana mazā aizdejoja līdz debesīm... Izmisušas sievietes stāsts

Tā tad – viss sākās jau pašā šī gada sākumā – manā darba vietā man piedāvāja amata paaugstinājumu, kuru, protams, pieņēmu, taču, tā kā esmu amatpersona, man bija jāiziet visas veselības pārbaudes. Arī meiteņu ārsts. Aprīļa sākumā visas pārbaudes izgāju, taču pie šī ārsta bija maza aizķeršanās – man pateica, ka esot ne pārāk labi, un tāpēc būs nākamajā mēnesī vēlreiz jāpārbaudās. Izrakstīja antibiotikas, kuras nelietoju, jo domāju, ka gan jau tā ir tikai viltus trauksme, un viss būs labi. Nākamajā mēnesī man veica papildus analīzes, izrakstīja vēl kaut kādas antibiotikas un pierakstīja uz jūnija mēnesi uz sonogrāfiju, lai precīzāk noteiktu diagnozi. Sāku lietot medikamentus un, protams, baiļoties, ka man ir dzemdes kakla vēzis. Jau nolēmu šķirties no drauga, lai viņam nebūtu tas viss jāpārdzīvo un pastāstīju savu viedokli par veselību mammai. Tā kā mūsu ģimenē jau ir vēža slimnieki, arī mamma sabijās un pierakstīja mani pie Gaiļezera ārstiem, kur man pateica manus patiesos veselības problēmas cēloņus – es gaidīju bērniņu!!! Biju šokā, bet draugs priecīgs. Neteikšu, ka biju patīkami pārsteigta, bet arī nelaimīga nebiju. Tik mani plāni šim gadam bija iziruši, kā arī ne jau tā es biju savu dzīvi ieplānojusi. Manā plānā bija kaut kad apprecēties un tikai tad domāt par ģimeni, taču sanāca ačgārni. Lai gan, kad bijām uz sonogrāfiju un dzirdējām mazās sirdspukstus, biju bezgala laimīga un sapratu, ka nu mani dzīves plāni ir un būs saistīti ar viņu. Izrādījās, ka biju stāvoklī jau 16 nedēļas, taču Iekšlietu ministrijas "foršie" ārsti to kaut kā bija palaiduši garām. Tā nu es nomainīju savu ārstu, un mēs sākām gatavoties kāzām – manējie bija dikti priecīgi, ka kļūs par vecvecākiem. Arī nu jau mani vīra vecāki bija sajūsmā, it sevišķi, kad uzzināja, ka gaidām meitiņu, jo viņiem pašiem ir trīs dēli.

Kad bijām uz sonogrāfiju un dzirdējām mazās sirdspukstus, biju bezgala laimīga un sapratu, ka nu mani dzīves plāni ir un būs saistīti ar viņu.

Viss bija labi, tik mazliet pietrūka dzelzs, kuru uzņēmu ar vitamīniem un, kad braucām ciemos pie vīra vecvecākiem, man nobiedēja vīra suns, kura  paķēra ar zobiem manu roku-bija pacēlies dzemdes tonuss, taču nedēļu pastaigāju uz sistēmām un viss bija labi. Mazā auga un žiperīgi manī kustējās. Teicām, ka būs atsitusies mūsos un būs liela dancotāja.
Novembra beigās-decembra sākumā mazajai bija jānāk pasaulē.
 
Oktobra beigās nosvinējām tēta dzimšanas dienu, un es uzzināju, ka viņam novembra beigās ir paredzēta operācija – atklāts audzējs urīnpūslī. Biju uztraukusies, taču centos domāt tikai par mūsu maziņo. Otrajā novembrī biju uz kārtējām pārbaudēm un viss bija abi. Tajā pašā dienā vēl aizbraucu līdz Rīgai, lai iegādātos vēl pēdējās lietiņas, kas man vajadzīgas uz slimnīcu. Biju laimīga, jo nu jau drīz bija jāsatiek mūsu mazā Marta. Bijām sagatavojušies viņas atnākšanai. Mazais kaķis Turbo jau ratos bija iesildījis vietiņu un arī gaidīja mazo "māsiņu".
Un tad pienāca piektdienas rīts... Pamodāmies, paēdām brokastis, un es mazliet atgūlos gultā, lai mazajai būtu vieglāk bungot, jo Marta bija dikti rosīga, bet torīt – klusums. Biju sabijusies, teicu vīram, ka kaut kas nav kārtībā, un mēs piezvanījām manam ārstam, viņas nebija uz vietas, tāpēc viņa lika doties uz dzemdību namu, lai pārbaudītu, kas noticis. Piezvanījām uz dzemdību namu, kur mums teica, ka uztraukumam neesot pamata, jo tādā vecumā mazie esot pasīvāki kustībās, taču es zināju, ka viņa tāda nav, tāpēc devāmies uz Siguldu, kur pārbaudīja mazajai sirds tonīšus un tad arī caur sonogrāfiju, kurā atklājās, ka mazās vairs nav – viņa bija mirusi... Ap viņas galviņu bija aptinusies nabas saite. Tajā pašā dienā mani ievietoja palātā un sāka stimulēt dzemdības. Sestdienas (05.11.2011.) vakarā es dzemdēju nedzīvi dzimušu bērniņu. Savu meitiņu – savu Martiņu!

Un tad pienāca piektdienas rīts... Pamodāmies, paēdām brokastis, un es mazliet atgūlos gultā, lai mazajai būtu vieglāk bungot, jo Marta bija dikti rosīga, bet torīt – klusums.

Kad atgriezāmies no slimnīcas, ievietojām Martas pirmo bildīti rāmītī un iededzām svecīti. Abi skatījāmies uz meitiņas bildīti un izmisīgi raudājām par savas meitiņas aiziešanu no šīs pasaules. Arī Turbo sēroja – vairs negulēja ratos un pa māju staigāja kluss un skumjš.
Tagad mazā ir pie mums – guļ viņas pelni melnā urniņā un ļauj sevi samīļot un apraudāt.
 
Jau pagājis vairāk kā mēnesis, taču es nespēju ar to samierināties un netieku galā ar savām emocijām. Jā, es dodos sabiedrībā, taču tie ir tikai meli par to, ka jūtos labi. Un tagad vēl atklājies, ka vīra brāļa draudzene aprīlī dzemdēs meitiņu. Es priecājos par viņiem, bet nespēju atrasties tajā vidē, kur visi priecājās un nepadomā par manām jūtām, jo visi esot ar to samierinājušies un pieņēmuši šo situāciju, taču ne es. Lai gan liekas, ka tajā ģimenē mans viedoklis nav nepieciešams, lai izteiktu vienotu viedokli – mēs esam ar to samierinājušies.
Es nespēju ieklausīties neviena mierinājuma vārdos – tie man pārskrien pāri un savu mērķi nesasniedz. Ar vīru nespējam par to runāt, jo zinu, cik viņam ir grūti. Viņam jābūt stipram, lai gan, domāju, ka arī viņš tāds nejūtas, tāpēc savas asaras slēpju laikā, kad viņa vai nu nav mājās, vai arī viņš guļ. Man viņa ir žēl, tāpēc cenšos izlikties, ka esmu stipra, lai gan patiesībā jūtos vāja un savai dzīvei neredzu jēgu.
Kāpēc, kāpēc Dievs man ir uzlicis tik nežēlīgu dzīves pārbaudījumu??? Ko tik sliktu esmu nodarījusi, ka esmu izpelnījusies Viņa NEmīlestību?

Visu sarunu forumā lasi šeit!