Skarbs vīrieša viedoklis "Ar grūtniecēm nav ko auklēties!"

„Kad iepazinos ar sievu, viņai bija 20 gadi. Satikties sākām pēc pusotra gada. Viņa likās jauka, mīļa, protams, skaista – vīriešu uzmanības viņai netrūka. Viņa mācījās, dzīvoja ar družku un audzināja tās sīko. Likās, ka meitene ir par mani sajūsmā, pēc pusgada teica, ka mīlot, utt. Rudenī liku viņai pārvākties pie manis, dzīvoju omes mājā ar onkuli un citiem radiem, jo, cik ilgi mana sieviete dzīvos ar draudzeni vietā, kur visādi tipi neliek šai mieru?

Kaprīzes, kas tiešām kaitināja
Dzīvojot pie manis, viņa turpināja mācīties, mājās viss bija kārtīgs un viņa labi gatavoja, vienīgais, ka šai bija kaprīzes, kas tiešām kaitināja. Es pēc darba brīvajās dienās mīlēju ņemties ar mašīnām – mans hobijs. Viņa gribēja iznīdēt manu hobiju, cenzdamās aizvilkt mani uz kino, kafūzi vai nedod Dievs uz kādu klubu. Protams, negāju, pietiek, ka vakaros kopā teļļuku skatījāmies un ēdām.

Pēc neilga laika viņa palika stāvoklī. Kad man to pateica, protams – ok, labi, kad piedzims, tad priecāšos, a šai atkal niķis, nez ko gaidījusi, puķes, piemēram. Gaidījusi no manis nez kādu sajūsmu. Ja jau jāsajūsminās, ka sievietei notiek dabiski procesi, tad jau jāpriecājas, ka es izpildu šos procesus.

Kad piedzims, tad priecāšos, a šai atkal niķis, nez ko gaidījusi, puķes, piemēram. Gaidījusi no manis nez kādu sajūsmu.

Nu šī sāka izmantot bērnu, lai mani piesietu un atņemtu man manu hobiju. Gribēja mani vilkt līdzi pie ārsta. It kā bērns būtu slimība. Var tak’ ar savām družkām iet, ko man tur, mēs slimi esam, vai? Centās man iestāstīt, ka vairs nevarot uz mācībām tikt pati, jo slikti paliekot pa ceļam, lai es vedot. Vienreiz aizvedu, bet man bija arī savas darīšanas. Galu galā šī pameta mācības. Vēl sāka man stāstīt, ka nevaru pagalmā krāsot savas mašīnas, jo šīs krāsas esot kaitīgas mazulim, viņa nevarot elpot, jo logs sētas pusē un vasarā vaļā. Tak’ lai nesēž tai istabā! Lai nesēž mājās, pat mana mamma teica, ka šī palaidusies slinkumā, redzieties, bez veļas mašīnas palagus nemazgās, utt. Es jau tā pametu savas mašīnas un palīdzēju viņai nest izkārt veļu, lai nenes smagumus. Viņa negribīgi gāja manai mammai palīdzēt pa dārzu, palika īgna un čīkstulīga, bieži pat līdz diviem naktī nācās klausīties, kā viņa runā par to, kādiem jābūt tēviem, kad gaida mazo, galu galā piedraudēja ka aizies! Kā tad, kur tad ies ar manu bērnu? Aizgāja pie omes. Lai tak’.


Mamma un ome teica, lai neprecamies
Un vēl paziņoja, ka mums vajadzētu apprecēties un dzīvot atsevišķi manā dzīvoklī, es to biju iedevis mammai – viņa izīrēja. Mana mamma un ome teica, lai neprecoties, bērns ir, priekš kam precēties! Galu galā man tā čīkstēšana apnika un es apprecējos ar viņu. Pārbraucām, taču ne uz manu, bet mammas dzīvokli, viņa pa vasaru vasarnīcā dzīvoja. Pēc ilgiem niķiem aizvedu sievu uz Rundāli, braucām vēl kur. Rudenī mēnesi pirms dzemdībām viņa uztaisīja skandālu, ka jāpērk gultiņa un citas lietas, bet nav kur likt, jāiet atsevišķi dzīvot, lai var iekārtoties. Nu labi, aizgājām. Mamma zaudēja tos īrniekus, labi, ka savs dzīvoklis ir, tagad izīrē to.

Nu šī sāka izmantot bērnu, lai mani piesietu un atņemtu man manu hobiju. Gribēja mani vilkt līdzi pie ārsta. It kā bērns būtu slimība.

Viņai bail, viņai skumji, sāp krūtis, jūtas viena
Dzemdībās biju klāt, mazais vesels, smuks. Biju priecīgs, viņa ar’. Likās, ka nu būs ok, neskaitot to, ka viņas družkas mani zāģēja par puķēm un dāvanām – nedomāju, ka tas tā būs, nu neatnesu, nenopirku neko tādu, atradušas katastrofu. Bet, atbraucot mājās, atkal sākās! Viņai bail, viņai skumji, sāp krūtis, jūtas viena utt. Bērns tak’ ir, nepietiek, ka visu dienu mājās sēž, man vēl jāpamet viss. Nu šai telefons vēl pazuda. Kā tad, ja es šai telefonu pirktu, man vispār miera nebūtu no sms – kur esi, palīdzi, aizved, utt. Kad biju pie omes, garāžā strādāju, vismaz miers bija.

Piedzima meita, viņa palika vēl īgnāka
Viņa mēģināja iestāstīt, ka mums jābūt biežāk kopā. Es taču braucu, gājām uz veikalu pēc pārtikas, palīdzēju viņai. Pēc gada piedzima meita, viņa palika vēl īgnāka, draudēja ar šķiršanos. Galu galā paziņoja, ka, ja pārvāksimies no Rīgas uz pierīgu un mēģināsim pēc viņas ieskatiem no jauna, tad varbūt vēl kas sanākšot. Nu, es piekāpos. Pārvācāmies, pēc pusgada sieva palika stāvoklī, un atkal sākās niķi. Ne viņa strādāja, neko. Sēdēja ar sīkiem mājās, es vismaz varēju pie mammas Rīgā garāžā atpūsties. Galu galā pēc puikas dzimšanas viņa palika vispār neciešama, tā labā, par ko izlikās pirms pieciem gadiem, bija pazudusi. Vēl sāka man mācīt, kā bērnus audzināt, kad  neklausa.

Sāku pat puķes pirms gada nest, a kāda pateicība? Par vēlu esot, ar vienu puķi neatrisinās visu, kas sakrājies.

Es nolieku pie vietas, pa pakaļu ir jādod, bet viņai uzreiz asaras pa gaisu, ka nedrīkstot bērnus sist utt. Baigā sišana! Var padomāt, ka vienos zilumos sīkie, īpaši viņa iestājās par savu luteklīti lielāko, viņš, redzieties hiperaktīvs, diagnoze noteikta, tāpēc viņš tāds nevaldāms. Kā tad, visas hiperaktivitātes var izdzīt ar audzināšanu, ne auklēšanos. Kāda tur runāšana, ja sīkais tevi neciena, jāparāda, kurš te galvenais, neļaušu uz galvas kāpt! Tagad vēl pēc trīs gadiem viņa mani ir bloķējusi draugos, reti kad klausuli paceļ, negrib runāt, pazuda visa izlikšanās, ka mīl. Redzieties, esmu šai baigi nodarījis pāri.

Saku, ja arī tā būtu – ja mīl, tad piedod, es tak’ visu šai piedevu. Sāku pat puķes pirms gada nest, a kāda pateicība? Par vēlu esot, ar vienu puķi neatrisinās visu, kas sakrājies. Kas tad sakrājies? Ne es dzērājs, ne mauk**os apkārt, strādāju, a šī histēriķe. Vēl izdomāja šķirties. Labi, dabūs tikai alimentus minimālos, kas likumā paredzēti, uz maniem īpašumiem lai necer, redzēs, kā tad runās. Tāpēc saku, nav ko auklēties ar šām, nevajag piekāpties niķiem, esiet vīrieši, ne lupatas, citādi uz galvas uzkāps kā man.

Guntara Valtera ierosināto diskusiju forumā par grūtnieču kaprīzēm un tēva lomu lasi šeit.