Kuldīdzniece Samanta 16 gadu vecumā tika adoptēta ģimenē ASV. Jaunā sieviete atklāj savu īpašo dzīvesstāstu

“Es beidzot sajutu, ka man ir ģimene”

Samanta no bioloģiskās ģimenes tika šķirta vien deviņu mēnešu vecumā, tāpēc šo dzīves posmu neatceras. No pusotra gada līdz 12 gadu vecumam viņa dzīvoja aizbildnībā līdz nonāca Dacītes ģimenē. Lai gan šajā brīdī Samanta jau bija pietiekami liela, lai apzinātos pārmaiņas savā dzīvē, nonākšana jaunā ģimenē nebija tikai dzīvesvietas maiņa, bet gan iespēja pirmo reizi sajust bērnību. Tieši brīdī, kad jaunā audžumamma ieradās krīzes centrā pakaļ Samantai, viņa sajuta – ir sācies jauns posms, kurā viņa pa īstam sajuta ģimenes piederību.

“Kad es nonācu Dacītes ģimenē, mana dzīve ieguva kaut ko tādu, kas man vienmēr būs ļoti īpašs – iespēju piedzīvot, ko nozīmē būt daļai no ģimenes, sajust mīlestību un to īpašo siltumu, ko spēj dot cilvēki, kuriem tu patiesi rūpi,” stāsta Samanta.

Samantas pieredzē svarīgi nebija tikai lieli notikumi vai īpaši brīži. Tās bija arī parastas dienas, sarunas, kopā pavadītais laiks un rūpes, kuras ikdienā reizēm pat nepamanām. Tās ir lietas, kuras ikdienā reizēm pat nepamanām, bet bērnam, kurš iepriekš nav izjutis stabilu piederību ģimenei, tās var nozīmēt ļoti daudz – ģimene ir vieta, kurā bērnam nav jānopelna tiesības būt pieņemtam. Samanta atceras laiku audžuģimenē kā iespēju piedzīvot rūpes, mīlestību un siltumu, kas kļuva par nozīmīgu daļu no viņas dzīves.

Mīlestība, ko parāda ar darbiem, nevis vārdiem

Jaunajai meitenei audžumamma kļuva par cilvēku, kura ar savu piemēru parādīja, ko nozīmē būt mammai – ne tikai pateikt, ka bērns ir mīlēts, bet arī ikdienā apliecināt to ar savu rīcību. Audžumamma rūpējās par Samantu, mācīja viņai dažādas dzīvē nepieciešamas prasmes, palīdzēja attīstīties un atbalstīja arī brīžos, kad viss nebija viegli. Šīs attiecības Samantai kļuva par piemēru tam, kā izpaužas patiesa mīlestība –gatavībā būt līdzās visdažādākajos dzīves posmos.

Četrus gadus pēc nonākšanas Daces ģimenē, kad Samantai bija 16 gadu, viņu adoptēja ģimene Amerikas Savienotajās Valstīs. Taču attiecības, kas izveidojās šajā laikā, nebeidzās līdz ar pilngadību vai juridisku lēmumu. Tās turpinās arī šodien. Samanta dzīvo otrpus okeānam, ASV, bet ar audžumammu sazinās regulāri – viņa joprojām ir Samantas mamma. Šī saikne parāda, ka pieaugot var arvien labāk saprast un novērtēt to, ko bērnībā snieguši pieaugušie, kuri bija blakus.

Ko nozīmē būt mammai?

Ģimeni neveido tikai radniecība vai uzvārds. Ģimeni veido cilvēki, kuri ir klātesoši, kuri rūpējas, māca un atbalsta. Kopš Samanta pati kļuvusi par mammu, viņa vēl dziļāk izprot atbildību un mīlestību, kas nepieciešama bērna audzināšanā. Būt vecākam nozīmē ne tikai parūpēties par bērna fiziskajām vajadzībām, bet arī būt blakus, uzklausīt, mierināt, aizsargāt un atgādināt, ka bērns ir vērtīgs. Viņa arvien vairāk novērtē to, ko Dace savulaik viņai devusi, – spēju būt blakus, mācīt, aizsargāt un likt bērnam justies vērtīgam.

Samanta vēlas savam bērnam sniegt tādu mīlestību, siltumu un drošību, kādu pati piedzīvojusi un iemācījusies no cilvēkiem, kuri par viņu rūpējušies, atklājot: “Dacīte man parādīja, ka mammas mīlestība ir kaut kas daudz dziļāks par vienkāršu vārdu. Tā ir pacietība, sapratne, rūpes un vēlme būt blakus arī tajās dienās, kad viss nav viegli. Bērnam vienmēr jāsaprot, ka ir kāds, pie kura vērsties ar saviem priekiem, bēdām un bailēm.”

Katram bērnam ir svarīgi izjust, ka kādam rūp

Domājot par bērniem, kuri šobrīd nevar augt savā bioloģiskajā ģimenē, Samanta vēlas, lai sabiedrība viņus nevērtētu pēc viņu dzīves sākuma apstākļiem. Viņasprāt, bērni, kuri nonākuši ārpusģimenes aprūpē, nav sliktāki par citiem bērniem. Ikviens bērns, lai kāds būtu dzīves sākumceļš, ir pelnījis mīlestību, iespēju uzaugt ģimeniskā vidē, būt pieņemtam, justies droši un piedzīvot ikdienu, kurā kādam rūp ne tikai viņu lielie dzīves notikumi, bet arī pavisam ikdienišķie mirkļi. Ģimene var sākties ar vienu cilvēku, kurš ir gatavs atvērt savas mājas un sirdi, bet tās sniegtā mīlestība var palikt līdzās visu mūžu – pat tad, ja starp cilvēkiem ir vesels okeāns.

Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācija uzsākusi kampaņu “Rindā uz ģimeni”, lai pievērstu sabiedrības uzmanību un aicinātu līdzcilvēkus izvērtēt iespējas kļūt par ģimeni bērniem, kuru vecāki nespēj par viņiem parūpēties. Ar simbolisku vides objektu kampaņa jau pieteikta Bauskā, Iecavā, Kuldīgā, Gulbenē un Rīgā kopā ar aicinājumu uzzināt vairāk par ārpusģimenes aprūpes iespējām un veidiem, kā sniegt atbalstu ārpusģimenes aprūpē iesaistītajām ģimenēm un nevalstiskajām organizācijām.

Vairāk informācijas par iespēju kļūt par audžuģimeni un izvērtēšanas tests pieejams rindauzgimeni.lv.