"Šie bērni nav mani, viņi ir manas draudzenes izvēles augļi." Childfree vīrietis atklāti par kopdzīvi ar divu bērnu māti

Brīdī, kad rakstu šo, viņas abas brēc nelabā balsī. Tā viņas ir brēkušas pēdējas divas nedēļas, jo dotā slimība neatņem spēku, bet liedz bērnudārza apmeklējumu. Viss, ko viņas ir redzējušas, ir viena otru, jo ir māsas, īsas pastaigas un izbesītus pieaugušos. Ak jā, un multfilmas, kuru derdzīgie džingli pārāk ilgi atbalsojas manā galvā. Šīs māsas (6 un 3 gadus vecas) nav manas meitas. Viņas ir manas dārgās dzīvesbiedrenes izvēles augļi. Tad ko es, pārliecināts childfree (apzināta bezbērnotība) šeit daru?

Es esmu. Dažreiz es vienkārši esmu, dažreiz neesmu, jo man ir izvēle uz viņu māti, dažreiz esmu tāds kā patēvs, tāds kā auklis. Jo mīlestības ceļi nudien ir neparedzami. Tā jau ir milzu sakritība, ja to atrod vienas pilsētas ietvaros. Un attiecībās jāspēlē ar iedalītajām kārtīm. 

Nav tā, ka es ienīstu bērnus. Nebūt nē. Esmu bijis iepriekš attiecībās, kurās otrai pusei ir bērni, arī tādi problēmbērni. Manai šī brīža draudzenei ir bērni kā bērni. Man nav ne lielāka, ne mazāka naida pret jebkuru citu cilvēku, tieši tāpat kā to var piedzīvot arī šo bērnu māte. 

Domāju, ka bērni lielos vilcienos nemaina pašu attiecību turēšanas, uzturēšanas un kopšanas aspektus, bet tas ievieš vēl vienu, kurā bērni, to audzināšana un attieksme pret tiem ir atsevišķs balasts un dažreiz arī dambis. Bērni ir izvēle. Un es neatbalstu to, ka bērnu esamība piešķir zaļo gaismu to vecākiem pastāvīgi sūdzēties un čīkstēt par to, cik viņiem grūti un viņi ir pārgurušāki par citiem. Man rodas jautājums – vai tiešām tu domāji, ka tavā dzīvē nebūs izmaiņu pēc bērna vai diviem? Kāds tev nenosūtīja memo par to, kā būs? Ja pasaule solīja atbalstu un to nesniedz, tad es piekrītu, tas ir negodīgi. 

No cita aspekta raugoties, dzīve kopā ar bērnu māti man liek paskatīties arī uz savu saņemto audzināšanu no malas. Esmu deviņdesmito gadu bērns un man saduras paradigmas. Mana draudzene, esot laukumiņā ar bērniem, man uzzvana, lai uzvedu iekšā bērnu, kuram vajag uz tualeti. Mani bezmaz izsvieda piecu gadu vecumā laukā sētā, lai staigāju līdz pusdienlaikam. Man neliekas saprotama šī brīža pāraprūpe – bērns atradīs veidu, kā traumēt sevi jebkādā veidā. 

Ir problēmsituācijas, kurās ar savu nosacīto atsvešinātību varu būt palīdzošs, jo 

bērni gana ātri saprot, ka man viņu labsajūta ir prioritāšu saraksta apakšdaļā. Šī distancētība kaut vai uz īsu brīdi, bet spiež bērnus pašdisciplinēties. 

Ir situācijas, kurās es distancējos, jo šie bērni nav mana izvēle. Iespējams, kļūstu neiecietīgs, jo pašos pamatos uzskatu, ka bērnu radīšana ir savu nerealizēto ambīciju piepildīšana. Tas nemaina to, ka daudziem bērni nudien ir ‘’vajadzīgi’’ un tas varbūt ir atbildīgs lēmums. Tas nemaina to, ka pasaule bērnu radīšanas gadījumā nevienam neko nav parādā, bet tā ir mana apzinātās bezbērnotības perspektīva. Tā nepadara kādu par nelieti. Labā ziņa – childfree cilvēki citus childfree cilvēkus tālāk neradīs. Un, lai nu kas, bet childfree cilvēkiem nav aizspriedumu ne pret tumšas, ne gaišas ādaskrāsas bērniem. Pasaule ir pārapdzīvota tāda, kāda tā ir. Tie, kas uzstāj, ka mums vajag vairāk bērnu, domā konkrētus bērnus. Mūsējos. Mēs, bezbērnotie, nešķirojam, jo mēs negribam nekādus. 

Tas ir absurds, ka pastāv pieņēmums, ka childfree cilvēki ienīst bērnus. Childfree nozīmē, ka “es negribu radīt pats savus bērnus”. Un viss.