"Es mīlu, bet domāju par šķiršanos!" Vīrieša atklāta vēstule pēc 12 laulībā pavadītiem gadiem

Vēstulē, ko saņēmusi mūsu redakcija, viņš atklāti vaicā, kā iespējams mīlēt savu ģimeni un nevēlēties to zaudēt, bet vienlaikus arvien biežāk domāt par šķiršanos?
Publicējam vīrieša vēstuli: 
 

“No malas viss šķiet perfekti, bet tā nav”

Mani ir pārņēmušas pārdomas par savu laulību, kuras vairs nespēju apslāpēt vai pārtraukt.
 

Manuprāt, mēs abi esam lieliski vecāki, un mūsu bērniem ir paveicies. Viņi ir mīlēti, aprūpēti, paēduši, veseli, viņiem ir apģērbs, nepieciešamās mantas, izglītība un nodarbības. Arī mana sieva ir lieliska mamma. Viņa bērnu dēļ dara visu un pat vairāk — arī tad, kad spēki jau izsīkuši, viņa turpina rūpēties, gatavot, mācīties un darīt visu nepieciešamo.
Nenoliedzami, viņa šajā ziņā dara vairāk nekā es. Vai tāpēc jūtos slikts tēvs? Nē. Es rūpējos par ģimeni savu iespēju robežās un daru visu, ko spēju, reizēm pat pārsniedzot savas enerģijas robežas. Bieži palieku pie bērniem, līdz pats vairs nevaru piecelties, un mācos ar viņiem pat līdz pusnaktij.
 

Tomēr savu galveno atbildību redzu arī ģimenes materiālās labklājības nodrošināšanā — izglītībā, drošībā, pārticībā un stabilitātē. To esmu darījis un turpināšu darīt. Bērniem augot, vajadzības nemitīgi mainās: nepieciešamas jaunas drēbes, mantas, nodarbības un citas lietas.
 

Sākumā dzīvojām vienistabas dzīvoklī, bet tagad esam uzbūvējuši savu māju. Ik pa laikam dodamies uz kafejnīcām un restorāniem, kas sievai ir svarīgi, kā arī reizi vai divas gadā ceļojam. Izklausās, ka viss ir perfekti. Bet tā nav.

Man ir viss, ko vēlējos, bet neesmu laimīgs

Kāpēc man ir sajūta, ka esmu nelaimīgs? Ja esmu izdarījis visu, ko no vīrieša sagaida sabiedrība un ģimene, kāpēc tik bieži gribas aizbēgt, pazust vai šķirties?
Esmu pamanījis, ka, paliekot bez bērniem, jau pēc dienas kļūstu bēdīgs un nomākts, jo man viņu pietrūkst. Tātad aiziešana no ģimenes arī nešķiet vienkāršs risinājums. Taču reizēm domāju — vai ir iespējams šķirties no sievas, vienlaikus paliekot klātesošam bērnu dzīvē un pašam kļūstot laimīgākam?

Ja laulība nozīmē kopīgi izveidot ģimeni, nodrošināt tai nepieciešamo un rūpēties par bērniem, tad taču arī pēc šķiršanās es varētu turpināt pildīt savu tēva un apgādnieka lomu.

Ja tik daudz kas ir izdevies, kāpēc jau 12 gadus jūtos nelaimīgs, nomākts un aizkaitināts? Ko es daru nepareizi? Bet varbūt es nedaru neko nepareizi? Varbūt patiesībā nav nekādas lielas problēmas, bet es vienkārši nejūtos labi savā dzīvē. Taču, ja jūtos slikti tik ilgi, kaut kam taču ir jābūt par iemeslu. Man taču būtu jāmīl sava ģimene, bērni un viņu māte. Un es domāju par to, ko šķiršanās patiesībā mainītu. Vai viņa pārstātu būt manu bērnu māte? Nē. Viņa vienkārši vairs nebūtu mana sieva.

“Bet kā ir ar mani?”

Ko īsti nozīmē būt vīram un sievai? Manā izpratnē vīrs rūpējas, gādā un aizsargā. Es cenšos šo atbildību pildīt. Sieva rūpējas par ģimeni un sniedz maigumu un tuvību. Arī mana sieva daudz dara — jo īpaši bērnu labā.
 

Bet kā ir ar mani? Bērniem viņa ir mamma, bet man — sieva. Vai laulībā var pienākt brīdis, kad sieva ir lieliska māte, bet attiecībās ar vīru vairs nejūtas kā viņa dzīvesbiedre?
Vai problēma ir tā, ka man pietrūkst savas sievietes — cilvēka, ar kuru dalīties gan priekos, gan bēdās? Vai mums būtu jāspēj būt līdzās vienam otram arī grūtajos brīžos, ne tikai tad, kad ir labs noskaņojums un pietiek enerģijas?
 

Es arvien biežāk jūtos viens. Pat tad, kad apkārt ir liela ģimene un esmu laulībā, man šķiet, ka savas grūtības un pārdzīvojumus izdzīvoju viens pats. Dažkārt rodas sajūta, ka neviens mani līdz galam nesaprot un neviens īsti neiedziļinās tajā, kā jūtos.
Es nerunāju par materiālu palīdzību vai praktisku atbalstu ģimenes ikdienā. Man pietrūkst emocionālas tuvības ar savu partneri — sajūtas, ka arī es drīkstu būt noguris, satraukts vai ievainojams un ka man blakus ir cilvēks, kurš to pamana un vēlas mani atbalstīt.
 

Protams, es saprotu, ka sievai arī ir savas vajadzības, nogurums un grūtības. Viņa nevar vienmēr būt gatava uzklausīt un palīdzēt. Taču man rodas jautājums: cik ilgi cilvēkam jāgaida brīdis, kad abiem būs spēks un vēlme satikties emocionāli? Un ko darīt, ja šie brīži ilgstoši nesakrīt?

“Vai laulības solījums attiecas arī uz grūtajiem brīžiem?”

Ja pie altāra esam solījuši būt viens otram līdzās gan priekos, gan bēdās, vai šis solījums nav svarīgs arī tad, kad kādam no mums ir grūti?
Es cenšos rūpēties par ģimeni arī tad, kad esmu noguris vai man pašam ir sarežģīts periods. Protams, ne vienmēr visu izdodas izdarīt perfekti, taču es cenšos. Un man gribas ticēt, ka laulībā arī emocionāls atbalsts nav vajadzīgs tikai tad, kad otram ir labs noskaņojums un pietiek enerģijas.

Vai 12 gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai attiecībās rastos sajūta, ka esam ne tikai bērnu vecāki, bet arī viens otra dzīvesbiedri? Es nevēlos, lai sieva pārstāj būt lieliska mamma. Es vēlos, lai līdzās šai lomai būtu arī mūsu attiecības. Es nedomāju, ka sievai būtu jājūtas vainīgai par to, ka viņa lūdz man palīdzēt vai pati ir nogurusi. Taču kāpēc man reizēm rodas kauns un vainas izjūta, kad vēlos no viņas tuvību un uzmanību? Kāpēc man šķiet, ka ar šādām vajadzībām kļūstu par sliktu vīru? Es saprotu, ka cilvēkiem var atšķirties vajadzības pēc tuvības un kopā pavadītā laika. Tomēr man ir grūti saprast, kā rast līdzsvaru, ja vienam ar esošo attiecību kvalitāti pietiek, bet otram jau ilgstoši kaut kā būtiska pietrūkst.
 

“Es par to esmu runājis, bet nekas nemainās”

Ja vīrietis pieradis risināt problēmas un rūpēties par citiem, vai viņš kļūst savtīgs, kad sāk runāt par savām vajadzībām? Esmu par to runājis ar sievu daudzas reizes, taču man joprojām ir sajūta, ka mūsu attiecības galvenokārt pastāv ap bērniem un ikdienas pienākumiem. Es nezinu, vai sieva nevēlas vai nespēj veidot ar mani tādu tuvību, kāda man ir vajadzīga, bet es nezinu arī, cik ilgi vēl spēšu dzīvot ar šo sajūtu.
 

Kurš ir atbildīgs par attiecībām, kas pamazām izirst? Vai vainīgs ir tas, kurš jūtas neapmierināts, vai arī tas, kurš vairs nespēj vai nevēlas sniegt otram to, pēc kā viņš ilgojas? Varbūt šeit vispār nav vainīgo, bet gan divi cilvēki ar atšķirīgām vajadzībām, kuri vairs nezina, kā viens otru sadzirdēt. Es nezinu, ko darīt tālāk. Vai šķiršanās būtu risinājums, vai arī tā radītu vēl vairāk problēmu? Vai es riskētu zaudēt ne tikai sievu, bet arī ierasto ģimenes dzīvi, labklājību un ikdienas tuvumu ar bērniem?
 

Es negribu zaudēt savu ģimeni. Es mīlu savus bērnus un arī sievu, bet vienlaikus nezinu, kā turpināt dzīvot attiecībās, kurās tik bieži jūtos viens. Man pietrūkst romantiskas un fiziskas tuvības ar sievu, un šīs vajadzības ilgstoši nav apmierinātas. Dažkārt prātoju, vai risinājums būtu meklējams citās attiecībās, taču negribu veidot jaunu ģimeni vai atkārtot visu no sākuma. Man jau ir ģimene, kuru nevēlos pazaudēt. Es vēlos saprast, vai iespējams saglabāt laulību un vienlaikus atgūt sajūtu, ka esmu ne tikai tēvs un apgādnieks, bet arī vīrs, kuru mīl un kuram ir emocionāli tuvas attiecības ar savu sievu.
 

Kā būtu pareizāk rīkoties? Vai turpināt mēģināt glābt laulību, meklēt palīdzību un cerēt uz pārmaiņām? Vai arī atzīt, ka ar mīlestību pret ģimeni vien dažkārt nepietiek, lai divi cilvēki būtu laimīgi kopā? Es nezinu atbildi. Taču zinu, ka vairs nevēlos ignorēt to, kā jūtos, un turpināt sev iestāstīt, ka man viss ir labi tikai tāpēc, ka no malas mūsu dzīve izskatās veiksmīga.

Lai sniegtu Kasparam atbildes uz viņa vēstules beigās uzdotajiem jautājumiem,  portāls Mammamuntetiem.lv uz sarunu aicināja sertificētu klīnisko un veselības psiholoģi, sistēmiskās ģimenes psihoterapijas speciālisti apmācībā Evu Stikāni. 

Vīrieša emocionālā vientulība un piedzīvotās emocijas laulībā var būt saistītas ne tikai ar ģimenes vai pāra attiecību dinamiku, saka Eva Stikāne, skaidrojot, ka svarīgi ir, kā vīrieši sabiedrībā tiek socializēti, kā viņi saprot savas emocionālās vajadzības, kādu atbildību un pienākumus uzņemas dažādos dzīves posmos: “Daudzi vīrieši aug ar priekšstatu, ka viņiem jābūt stipriem, atbildīgiem, patstāvīgiem un jāspēj tikt galā ar grūtībām. Mēs no vīriešiem nereti sagaidām, ka viņi nodrošinās ģimeni, pieņems lēmumus un arī būs kā atbalsts citiem. Taču bieži netiek mācīts, ka viņi arī drīkst izjust emocijas, netiek mācīts tās atpazīt, runāt par tām un lūgt emocionālu atbalstu. Turklāt, nav tā, ka vīrieši izjūt mazāk emociju vai viņiem ir mazāka vajadzība pēc tuvības. Drīzāk, es teiktu, ka dažiem vīriešiem var būt grūtāk atpazīt un vārdos formulēt, kas viņiem pietrūkst.”

Attiecībās nesaprasts, bet, vai otram dota iespēja saprast?

Psiholoģe atzīst, ka arī savā praksē ir satikusi vīriešus, kuri konsultācijā spēj atklāti runāt par savām izjūtām, pārdzīvojumiem un grūtībām. Taču, kad tiek uzdots jautājums, vai par to pašu viņi varētu pastāstīt arī savai partnerei, atbilde reizēm ir: “Nē, ko jūs! Kā tas būs, ja es viņai to stāstīšu? Diez vai viņa sapratīs…”

“Dažkārt cilvēks attiecībās jūtas nesaprasts, lai gan otram pat nav bijusi iespēja viņu saprast, jo viņš nav uzdrošinājies atklāt savas izjūtas. Savukārt citreiz klusēšana ir sekas tam, ka agrākie mēģinājumi atklāties nav bijuši droši. Turklāt, jāņem vērā arī tas, ka emocionālā vientulība var mainīties gan dažādos dzīves posmos, gan vecuma posmos. Piemēram, kļūstot par tēvu. Pēc bērnu piedzimšanas pāra attiecības bieži pārkārtojas. Pieaug ikdienas pienākumi, samazinās laiks divatā, var mainīties seksuālās attiecības un partneru savstarpējā uzmanība. Arī tēvs var justies atstumts, apjucis vai nedrošs par savu vietu jaunajā ģimenes sistēmā, un viņam var būt grūti par to runāt. Savukārt vidējā pieaugušā vecumā vīrietis var sākt izvērtēt savu dzīvi, sasniegumus un attiecības. Uzdot sev jautājumus: ”Vai tas ir tas, ko es vēlos? Vai esmu laimīgs? Ko es vispār vēlos? Vai manas vajadzības šajās attiecībās tiek sadzirdētas? Tas var sakrist ar bērnu audzināšanas posmiem, profesionālām pārmaiņām vai novecošanu," teic Eva Stikāne. 

Ģimene strādā, kā labs Šveices pulkstenis

Jautājot, kāpēc cilvēks var justies vientuļš un nelaimīgs laulībā, kurā it kā viss ir kārtībā, psiholoģe skaidro: "Ģimene var funkcionēt ļoti labi sadzīviskā līmenī, t.i., plānot ikdienas ģimenes vajadzības, bērnu pulciņus, ēst gatavošanu, saimnieciskās lietas utt. Ģimene no malas pat izskatās ļoti labi, strīdu nav, lielu risināmu problēmu nav un ģimenes funkcionēšanas mehānisms strādā kā labs Šveices pulkstenis. Tomēr tas nenozīmē, ka abi partneri attiecībās jūtas emocionāli labi. 

Varam dzīvot kopā, rūpēties par ģimeni, pildīt savus pienākumus, bet vienlaikus justies vientuļi. 

Esmu sastapusies ar pāriem, kuri funkcionē izcilā līmenī, varētu tikai viņus apskaust. Sadzīve notiek pēc grafika, ģimene apciemo radus un draugus, liek smaidīgas bildes sociālajos tīklos, taču jau gadu, divus, trīs, starp partneriem kā pāri nav nekādas emocionālas tuvības, nerunājot nemaz par intīmo tuvību. 

Manuprāt, šādās situācijās būtu svarīgi saprast, kas tieši abiem pietrūkst? Vai tās ir sarunas, vai pavadīts laiks divatā, fizisks kontakts vai vienkārši apzināšanās, ka es otram joprojām esmu nozīmīgs kā partneris, ne tikai kā tēvs, sieva, ģimenes loceklis. Var arī būt tā, ka viens no partneriem domā, ka attiecībās viss ir kārtībā, jo konfliktu jau nav. Savukārt otrs jūtas vientuļš, jo viņam pietrūkst sarunu un tuvības. Noteikti būtu svarīgi arī izvērtēt, vai vientulību un nelaimes sajūtu es piedzīvoju tikai laulībā, vai arī ārpus tās."

“Jāizvērtē, vai emocionālās veselības grūtības es piedzīvoju attiecību dēļ, vai tās skar arī citas manas dzīves jomas. Vai es spēju priecāties par darbu, hobijiem, draugiem, bet, atgriežoties mājās, jūtos nelaimīgs? Varbūt pēdējā laikā man nekas no visa nesagādā nekādu prieku, gandarījumu un es jūtos nomākts vai noguris, taču sasaistu to ar attiecībām? Emocionālais stāvoklis var ietekmēt attiecības un attiecības var ietekmēt mūsu emocionālo stāvokli. Ja grūti pašam tikt skaidrībā, ieteiktu vērsties pie psihologa vai psihoterapeita,” saka Eva Stikāne.

Taču, ko darīt, ja viens partneris jūtas atstāts novārtā, bet otrs uzskata, ka ģimenes labā dara visu nepieciešamo? 

Kā skaidro psiholoģe, pāru terapijā tiek izvērtēts, kas šādās situācijās notiek starp abiem partneriem. Piemēram, viens partneris prasa vairāk uzmanības, jo jūtas vientuļš. Otrs to var sadzirdēt kā pārmetumu un noslēdzās sevī. Pirmais to uztver kā vienaldzību. Un tā attiecībās pamazām ienāk atsvešinātība, nenovērtības izjūta. 

Notetikti nevajadzētu koncentrēties uz to, kurš ko dara vairāk, mazāk, pareizi vai nepareizi. Būtu vērtīgi uzdot partnerim jautājumu: ”Kas tev palīdzētu justies man tuvāk?” “Kas tev būtu nepieciešams no manis, lai tu nejustos atstāts novārtā?’’ 

Šādi jautājumi palīdz partneriem labāk sadzirdēt vienam otru, nevis turpināt cīnīties par sava viedokļa pareizību. Jo reizēm, cenšoties pierādīt savu taisnību, mēs pazaudējam pašu svarīgāko, proti, iespēju saprast, kā jūtas otrs cilvēks un kas viņam attiecībās pietrūkst.

Kā runāt par atšķirīgām vajadzībām pēc emocionālas un fiziskas tuvības?

"Kādam garšo kafija ar pienu un cukuru, kādam bez. Jāsaprot, ka mums var būt atšķirīgas vajadzības it visā, arī pēc emocionālas un fiziskas tuvības. Kādam nepieciešams fizisks kontakts, taču kādam sarunas. Arī vajadzība pēc seksuālas tuvības var būt atšķirīga un tas nenozīmē, ka kāds mīl mazāk vai vairāk. Grūtības attiecībās var rasties tad, kad viens partneris bieži jūtas atraidīts, bet otrs izjūt spiedienu vai pienākuma sajūtu. Un atkal var veidoties attiecību cikls. Jo vairāk viens pieprasa tuvību, jo vairāk otrs attālinās. 

Savukārt, jo vairāk otrs attālinās, jo sāpīgāk pirmais partneris piedzīvo atraidījumu. Tāpēc, svarīgi runāt tikai par savu pieredzi, nevis otra vainu. Nevis teikt: “Tu mani nekad neapskauj”, “Tu mani negribi”, bet gan: “Man pietrūkst mūsu fiziskās tuvības, un kad tās nav, man ir sajūta, ka esmu nevajadzīgs.” 

Vienlaikus svarīgi interesēties arī par otra partnera izjūtām. Kas viņam palīdzētu justies tuvāk? Kas šobrīd traucē šo tuvību piedzīvot? Jo tuvību nevar panākt ar pārmetumiem vai pienākuma sajūtu. Tā veidojas, kad abi partneri var atklāti runāt par savām vajadzībām un justies sadzirdēti, arī tad, ja šīs vajadzības atšķiras," skaidro psiholoģe. 

Ko darīt, ja par savām vajadzībām ir runāts daudzkārt, bet nekas nemainās?

"Jā, tā bieži ir problēma pāru attiecībās. Paskaidrošu kāpēc. Partneri var gadiem runāt vienu un to pašu, no jauna un no jauna atkārtojot sarunas un uzvedības modeli. Turklāt, mēs bieži sakām, ka runājam par vajadzībām, bet reti aizdomājamies – kā mēs to darām? Ir atšķirība starp “Es” un “Tu” vēstījumiem, un to, kā es izsaku vajadzību. Ja es saku “Tu” vēstījumā, piemēram: “Tu man nepievērs uzmanību”, “Tu mani vairs negribi”, tas izklausīsies kā kritika vai pārmetums. Otrs partneris var sākt aizstāvēties, nevis sadzirdēt vajadzību. Taču “Es” vēstījums, piemēram: “Es jūtos vientuļi, kad mēs ilgāku laiku nepavadām kopā. Man pietrūkst mūsu sarunu” vai “Kad starp mums nav ilgstošas fizsikās tuvības, es jūtos atraidīts. Vēlos saprast, kā abi jūtamies un kas notiek mūsu starpā”. Šāds sarunas modelis palīdz mums runāt par savām vajadzībām, pieredzi, izjūtām, neuzliekot otram atbildību par emocijām.

Tomēr svarīgi saprast, ka attiecības nevar atjaunot viens cilvēks vienatnē. Viens partneris var mainīt savu uzvedību un reakcijas, bet lai veidotu savstarpējo tuvību, nepieciešami abi! Ja pašiem neizdodas mainīt attiecību modeli, var palīdzēt pāru terapija," saka Eva Stikāne. 

Kā saprast, vai attiecības vēl iespējams atjaunot, un kad jāapsver šķiršanās?

Kā skaidro psiholoģe, ja abi partneri gatavi darīt visu attiecību labā, ne tikai runāt par vajadzībām, bet arī mēģināt saprast otra pieredzi un mainīt savu ierasto uzvedību, tad jā-var. Pat ja attiecībās ir daudz aizvainojuma, dusmas un vilšanās. Reizēm aiz šīm emocijām slēpjās velme būt sadzirdētam un mīlētam. Taču ja viens no partneriem ilgstoši cenšas runāt, meklē un piedāvā risinājumus, bet otrs neatzīst, ka ir problēma un nav gatavs iesaistīties, tad attiecību atjaunošana gan būs sarežģīta. 

“Es teiktu, ka vientulības vai laimes neesamība laulībā ne vienmēr nozīmē, ka attiecībām pienākušas beigas. Tā ir zīme, ka attiecībās kaut kam nepieciešams pievērst uzmanību!”