Dzīvu vecāku bārene

Viena laba bērnības atmiņa
Ērikai bija pieci gadiņi, kad viņu mājās, kas atradās kādā Valkas rajona pagastā, ieradās pārbaudīt, kādos apstākļos aug bērni. Nekādu spožo prognožu nebija, tāpēc ka tuvākajā apkārtnē tas nevienam nebija noslēpums – Ērikas vecākiem patika iedzert, un viņi to darīja, aizmirsdami par saviem bērniem. Tobrīd ģimenē bija palikuši pieci bērni – Ērika, viņas māsas Ilze un Līga un brāļi Sergejs un Jānis. Vecākās māsas – Sveta un Natālija – jau bija prom, pašas izveidojušas savas ģimenes.
Kādas ir Ērikas bērnības atmiņas? “Neko daudz un neko īpaši labu neatceros, tikai atsevišķus momentus. Viens moments ir šāds – brālis Sergejs mācījās pamatskolā, mēs ar māsām skrējām uz autobusu viņam pretī. Mēs ļoti priecājāmies, kad brāļuks bija mājās. Tas tāds pozitīvs mirklis. Bet pārējie momenti bija nepatīkami – tēvs ar māti kāvās, gribējās ēst, bet mums neko nedeva, vecāki mūs dzina prom, jo viņiem nebija tik daudz ēdamā, lai pietiktu visiem, turklāt viņiem bija sanākšana ar pudeles brāļiem. Mūs iespundēja otrā istabā, lai netraucētu. Es neatceros, ka mēs būtu sisti, bet zinu, ka mamma dabūja no tēva par to, ka mūs aizstāvēja. Jā, viņa mūs aizstāvēja, jo agrāk mamma tik daudz nedzēra, vairāk to darīja tēvs. Viņa sāka daudz dzert, kad mūs aizveda uz bērnunamu.”

Tēvs ar māti kāvās, gribējās ēst, bet mums neko nedeva, vecāki mūs dzina prom, jo viņiem nebija tik daudz ēdamā, lai pietiktu visiem. Mūs iespundēja otrā istabā, lai mēs netraucētu.

Dzīvu vecāku bārene
Tās dienas notikumus, kad bērnus aizveda uz bērnunamu, Ērika īsti neatceras, jo bija pārāk maza. “Skaidri atceros, ka mūs vispirms aizveda uz slimnīcu, nevis uz bērnunamu. Mums bija utis, visādi augoņi. Māsa pati pat paēst nevarēja – visas pirkstu starpas bija pilnas augoņiem. Viņu baroja. Tas bija no netīrības, no nemazgāšanās – tiklīdz rokas saskrāpē, tā iemetas augonis. Traki bija. To es saprotu tikai tagad.”
Ērika ar prieku atceras dienu, kad tika aizvesta uz bērnunamu, ko viņa daudz labprātāk sauc par savām mājām. “Tikko mūs ieveda bērnunama grupiņā, es biju sajūsmā – nekad dzīvē nebiju redzējusi tik daudz mantu. Kāda meitene spēlējās ar Bārbiju, es pieskrēju un atņēmu lelli. Kaut ko tik skaistu nekad nebiju redzējusi! Meitene ilgi nedomāja un uzreiz to paņēma atpakaļ. Tas man bija liels pārdzīvojums – pirmo reizi turēju rokās kaut ko tik skaistu un tūlīt to arī zaudēju. Tas diemžēl nebija mans. Vai mums mājās bija mantas? Neatceros. Varbūt bija, bet katrā ziņā ne tik skaistas un ne tik daudz.”
Ērika sevi sauc par dzīvu vecāku bāreni un savus īstos vecākus nelabprāt dēvē par mammu un tēti. “Es to vienkārši nevaru izdarīt. Man ir tiesas spriedums, kurā rakstīts, ka viņi pat uz tiesas sēdi ieradās dzēruši. Viņiem deva astoņus gadus laika, lai visu sakārtotu un paņemtu bērnus atpakaļ, bet viņi to nespēja. Astoņu gadu laikā viņi neko nebija izdarījuši, nekas nebija mainījies, un tad viņiem mūs atņēma pavisam. Es to neuztveru traģiski, jo man ir ģimene, audžuvecāki, māsas, brāļi.”

Mamma apsolīja, ka dzimšanas dienā atbrauks ciemos. Es gaidīju. Visu dienu pie bērnunama vārtiem nostāvēju. Neatbrauca. Pēc tam paņēmu māsas un brāļus pie rokas un pateicu – viss, no šī brīža mēs mammu ienīstam!

Mammu tik un tā gaidījām
Kaut tagad Ērika savus īstos vecākus par tādiem nevēlas saukt, viņa stāsta, ka, bērnunamā dzīvojot, tik un tā visi allaž gaidījuši, kad ciemos atbrauks tēvs un māte. Ērika teic, ka bērni, pie kuriem ciemojās vecāki, bērnunamā skaitījušies pārāki par citiem, tādi kā bara vadoņi – viņi bijuši svarīgāki, no viņiem pārējie baidījušies, viņi bijuši īpašāki. “Bija divi puikas, kurus vecāki dažreiz brīvdienās ņēma uz mājām. Kad viņi atbrauca atpakaļ, mēs visi prasījām – nu, kā bija? Vladislavs teica – ai, mammas nebija mājās, vecmamma bija piedzērusies, palaida rokas un apsaukājās. Vairs negribot braukt uz mājām. Bet tik un tā brauca, kad nākamajā reizē to piedāvāja. Bērniem tā ir – vienalga, kāda tā mamma, viņa tik un tā ir vismīļākā un vislabākā.
Kamēr biju bērnunamā, mamma un tētis pie mums atbrauca kādas septiņas reizes. Parasti viņi bija iedzēruši, lielākoties tukšām rokām, bet dažreiz līdzi bija konfektes. Pirms viņi brauca, bija jābrīdina bērnunama vadība. Atceros, reiz mēs negājām pārgājienā, jo bija pateikts, ka vecāki ieradīsies mūs apciemot. Tad sēdējām kā Ziemassvētkos, dāvanas gaidot, – rokas un kājas trīcēja, jo mamma un tētis taču atbrauks.
Pirms manas četrpadsmitās dzimšanas dienas mamma apsolīja, ka ieradīsies ciemos. Teica – noteikti atbraukšu, meitiņ, dāvanu atvedīšu. Man tas bija svarīgi. Es gaidīju. Visu dienu pie bērnunama vārtiem nostāvēju. Neatbrauca. Pēc tam paņēmu Līgu, Jāni un Ilzi pie rokas un pateicu – viss, no šī brīža mēs mammu ienīstam! Jānis ar Līgu vēl pēc tam gaidīja mammu, bet Ilze kopš tā laika vairs ne – ja māsa pateica, ka ienīstam, tad ienīstam. Viņa joprojām saka – es viņu ienīstu un negribu redzēt. Un es pie tā esmu vainīga.”

Atrast sargeņģeli
Laiku, ko pavadījusi bērnunamā, Ērika neatceras ar nepatiku, tieši otrādi. “Nezinu, kāda ir dzīve citos bērnunamos, bet mana versija ir tāda – nezinu, kas es būtu par cilvēku, ja nebūtu aizvesta uz bērnunamu. Es tagad domāju – tur, tajā mājā, kurā piedzimu, man nebūtu nākotnes. Es izaugtu par tādu pašu miesta veceni, kāda ir mana māte. Man diez vai būtu domas par to, ka vajag veidot savu ģimeni, jo nebūtu priekšstata, kādai ģimenei jābūt. Tur es normālu ģimenes modeli neredzētu, bet bērnunamā man šāda iespēja bija.”
Ērika stāsta, ka Ērģemes bērnunams, kurā viņa uzauga, bija īpašs. Tajā nebija daudz bērnu – mazāk par divdesmit, un katram bērnam bija savs sargeņģelis – kāds no apkalpojošā personāla, kas brīvdienās bērnu ņēma līdzi uz mājām, lai parādītu, kā cilvēki dzīvo ģimenēs, lai mācītu dažādus darbus un rādītu, kā cilvēki ārpus bērnunama un nelabvēlīgām ģimenēm atpūšas. Par Ērikas sargeņģeli kļuva audzinātāja Agita, kuru Ērika mīļi sauc par Agitiņu. “Agitiņa mani sāka ņemt pie sevis uz mājām, kad biju pavisam maziņa. Visas brīvdienas pavadīju pie viņas. Atceros, ka mēs ārā spēlējāmies, es sēdēju Agitiņai klēpī. Pieskrēja mana māsa Ilze un arī gribēja klēpī sēdēt, bet es neļāvu, jo viņa taču ir mana. Bet Agitiņa teica – nē, jūs man visi esat mīļi. Viņa nedalīja bērnus, visus vienādi mīlēja, neviens nebija apdalīts. Uzmanības bērniem netrūka.”

Nezinu, kas es būtu par cilvēku, ja nebūtu aizvesta uz bērnunamu. Tajā mājā, kurā piedzimu, man nebūtu nākotnes. Es izaugtu par tādu pašu miesta veceni, kāda ir mana māte.

Dzīve bērnunamā
Ērika spriež, ka tas ir ļoti slikti, ja bērnunama bērns neredz neko no reālās dzīves, ja viņš tikai paēd, paspēlējas un iet gulēt. “Dzīvojot bērnunamā, par dzīvi neko nevar iemācīties. Tur viss ir gatavs. Ja tev kaut kas saplīst vai pazūd, tev iedod vietā jaunu. Ja visu laiku tā vien bijis, tad gan ir traki. Tad tu aizej dzīvē pilnīgi nesagatavots. Labi, ka mums tā nebija,” spriež Ērika.
Vaicāta, vai viņa atceras pirmo reizi, kad bijusi pie Agitas mājās, Ērika stāsta, ka tur bija patīkami, valdīja miers. “Man ļoti patika kopā ar visiem ēst pie galda un klausīties, kā viņi savā starpā sarunājās. Manās mājās tā nekad nebija. Viņi man radīja priekšstatu par to, kādai jābūt ģimenei. Man patika, ka viss bija tā emocionāli – ja nāca ciemiņi, tad ar katru sabučojās, samīļojās, apjautājās, kā klājas. Agrāk par mani neviens nebija interesējies. Un man ļoti patika, ja pie Agitiņas atbrauca ciemiņi, kuri mani nepazina. Viņi vaicāja – kas tad tā par meiteni? Agitiņa vienmēr iespieda mani padusē un teica – tā ir mana audžumeita. Es vienmēr par to ļoti priecājos un plati smaidīju. Reiz bija gadījums, kad mēs ar Agitiņu aizvedām viņas dēlu Mareku uz nometni un nometnes vadītājs prasīja – kāpēc māsu neatstāj nometnē? Agita teica – māsa negrib. Man neko vairāk nevajadzēja, kā vien dzirdēt, ka mani nosauc par māsu. Smaids bija līdz ausīm. Man tik ļoti vajadzēja, lai mani sauc par savējo. Man jau no mazotnes izveidojās piederības sajūta šai ģimenei, jutu, ka esmu viņiem vajadzīga, ka par mani rūpējas, uztraucas, mīl. Atceros, kad reiz nogrēkojos, Agitiņa teica, ka viņai par to sāp sirds. Kā es pārdzīvoju un raudāju, ka esmu viņu pievīlusi!
Agitiņas ģimenē iemācījos, ka jābūt sapratnei vienam pret otru, ka visu vajag izrunāt. Ja ir nepatikšanas, tad nevajag tās slēpt no otra, bet izstāstīt un kopā risināt. Agitiņa man iemācīja, ko nozīmē ģimene. Viņa kā mamma ir bijusi klāt visos manas dzīves svarīgākajos brīžos – vispirms jau pamatskolu beidzot. Toreiz nezināju, ka atbrauks arī mani īstie vecāki. Mums katram bija sagatavots pušķītis mammai, un, ieraugot, ka ir atbraukusi mana māte, piegāju pie Agitiņas un teicu – Agi, es gribēju dāvināt tev, bet iedošu to pušķi mammai. Viņa teica – droši, dod! Tā arī izdarīju, un tobrīd man likās, ka tā ir pareizi. Mamma bija priecīga, bet man bija kauns par to, kāda viņa atbraukusi – visi skaisti saģērbušies, bet viņa uzvilkusi sporta tērpu. Pat tēvam bija ancuks mugurā.”

Zviedrija nevilina
Vaicāta, vai bērnunamā neiegriezās cilvēki, kuri meklēja bērnu adopcijai, Ērika teic, ka sākumā neko tādu neatceras, bet vēlāk gan: “Pie mums sāka braukt ciemos visādi ārzemju onkuļi un tantes ar dāvanām. Atbrauca kāda sieviete, un viņai iepatikās divas meitenes. Viņa tās paņēma un aizveda uz Angliju. Nesen ar šīm meitenēm sarakstījos portālā draugiem.lv, un man liekas, ka viņas tā īsti latviski vairs neprot sarunāties. Savukārt mums tas bija notikums, ka meitenes aizveda. Tad visi sāka prasīt, lai viņus adoptē – nevis vienkārši paņem kāds pāris, bet aizved uz ārzemēm pie bagātiem cilvēkiem. Es? Nē, es gribēju pie savas Agitiņas.”
Ērika gan atceras, ka vienu vasaru un Ziemassvētku brīvdienas kopā ar māsām un brāļiem pavadījusi kādā ģimenē Zviedrijā. “Tie cilvēki negribēja mūs adoptēt, viņi mūs bija paņēmuši uz brīvdienām, lai izklaidētu, lai parādītu citu valsti, lai mēs redzētu, kā viņi dzīvo ģimenē. Dzīve Zviedrijā bija viena vienīga izklaide. Tur bija ļoti forši! Viņi mums visu ko pirka, ikdiena bija pavisam savādāka. Atceros, man bija dzimšanas diena. Mani apsveica no rīta, kamēr vēl biju gultā. Atnesa dāvanas un torti. Kādas tur bija ēšanas izvirtības! Mēs ēdām bieži, daudz un visu, ko gribējām. Nebija tādas dienas, kad mēs neēstu saldējumu un zemenes ar putukrējumu.
Kādi apalīši atbraucām atpakaļ! Uz kādiem ūdens un atrakciju parkiem mēs braucām! Viņi mūs lutināja, deva visu, ko vēlējāmies. Pēc tam vēl vairākus gadus Ziemassvētkos sūtīja lielas kastes ar konfektēm. Tur iekšā bija daudzas paciņas, katra no tām jāatver savā dienā, bet es visas atvēru uzreiz un apēdu,” smejoties atceras Ērika. Ja tur bija tik labi, vai Ērikai negribējās palikt Zviedrijā? “Māsas un brāļi gribēja, bet es ne, jo man Latvijā bija sava Agitiņa. Es gribēju pie viņas.”

Es varēju trīs četras stundas stāvēt un skatīties, kā viņš krūmus zāģē. Man no tā bija kaifs! Mans draugs, mana mīlestība strādā! Un man tas neapnika.

Viņš ir īstais!
Kad Ērika pabeidza pamatskolu, viņa devās uz Smiltenes tehnikumu, lai apgūtu veterinārārstes profesiju. Viņa par to nav sajūsmā un cer, ka kādu dienu izdosies piepildīt sapni par jurisprudences studijām, bet tas vēl tālu priekšā, jo tagad viņai ir citas rūpes – dēliņš Reinis, kura tēti Ērika satika tieši Smiltenē.
Ērika zināja, ka Smiltenē dzīvo viņas vecākā māsa Sveta, tāpēc pirmo gadu visu laiku viņu meklēja. “Nevarēju māsu atrast, jo nevienu tur nepazinu. Katrai skolotājai jautāju, bet neviens Svetu nepazina. Kad sāku mācīties otrajā kursā, nejauši veikalā satiku māti. Lūdzu, lai viņa mani aizved pie māsas. Sveta bija tik ļoti priecīga, mani ieraugot! Kopš tā laika regulāri gāju ciemos pie Svetas un viņas ģimenes – kā stundas beidzās, tā skrēju pie viņiem. Katru vakaru paliku pie māsas līdz desmitiem vienpadsmitiem, pēc tam Sveta mani pavadīja uz kopmītni. Kādu vakaru ceļā uz kopmītni satikām Svetas vīrabrāli Ivanu. Sveta mūs iepazīstināja. Tajā pašā vakarā viņš aizsūtīja Svetai īsziņu, ka vēlas ar mani iepazīties un lai viņa man pajautā, vai es gribētu ar Ivanu draudzēties. Nākamajā dienā Sveta man to izstāstīja, es teicu – jā, draudzēties var, bet neko vairāk. (Smejas.) Man bija 17, Ivanam – 24 gadi.
Bet no parastas draudzēšanās nekas nesanāca, mani ķēra lielā mīlestība. Man tik ļoti patika viņa acis, mati, uzvedība, viņš likās tāds mierīgs, kulturāls, nekad ne ar ko neuzbāzās, vizināja mani ar mašīnu, katru kaprīzi izpildīja, tas ļoti piesaistīja. Izklausās taču pēc sapņu vīrieša, vai ne!?
Ivans mani veda pie Agitiņas. Es vaicāju savai audžumammai, ko viņa par Ivanu domā. Viņa teica – es neesmu ne par, ne pret. Lem pati. Gan jau baidījās, ka viņš mani aizvedīs nez kur. Man liekas, ka viņa tomēr Ivanam neuzticējās. Bet man patika, ka viņai bija neitrāla nostāja.
Zinu, ka Ivans man ir īstais, mūsu attiecībās valda harmonija un sapratne. Tad taču ir īstais, vai ne? (Smaida.) Bet trakā mīlestība gan ir pārgājusi – bija laiks, kad es sev apkārt neredzēju neko citu, tikai viņu. Priecājos, ka tas ir garām. Es varēju trīs četras stundas stāvēt un skatīties, kā viņš krūmus zāģē. Man no tā bija kaifs! Mans draugs, mana mīlestība strādā! Un man tas neapnika. Sēdēju, skatījos viņam acīs un kusu. Tas ir pārgājis. Un tas ir labi, jo tas ir neprāts, ja nekas cits neinteresē, ja cilvēks ir nolikts Dieva vietā.”

Grūtās dzemdības
“Kad man bija 18 gadu, paliku stāvoklī un mēs nolēmām apprecēties. Kāzas bija mazas un finansiāli izdevīgas. Pēc astoņām dienām piedzima Reinis.” Ērikai un Ivanam nesanāca ne medusmēneis, ne medusnedēļa, tāpēc ka nākamajā dienā pēc kāzām Ērika devās uz slimnīcu, jo bija sākušās sāpes. “Man sāpēja, visu laiku staigāju pa nodaļu, un tā vairākas dienas. Nodzīvoju slimnīcā nedēļu, dēls piedzima svētdienā. Sestdienas rītā daktere mani apskatīja un teica, ka viss ir kārtībā, tagad tikai jāgaida, kad noies ūdeņi. Svētdien pa dienu mani neviens neskatīja, pēcpusdienā palūdzu vecmātei, lai viņa to izdara. Viņa tikai pateica – kamēr nesāksies kārtīgas sāpes, mani neskatīšot. Tad nu svētdienas vakarā sākās tādas sāpēs, kādas līdz tam nebija bijušas. Riņķoju pa palātu, elsu un pūtu kā vilciens, bet pie vecmātes negāju. Desmitos vakarā gāju pie vecmātes un teicu, ka sāp tā, ka vairs nevaru izturēt. Viņa mani apskatīja un uzsauca māsiņai, lai gatavo galdu, ka meitene jau dzemdē. Dēls piedzima pusdivpadsmitos vakarā. Viņam bija īsa un ap kaklu aptinusies nabassaite, zīdaiņu krampji un šķidrums galviņā, viņš knapi spēja ievilkt elpu, jo bija sarijies augļūdeni. Viņu notīrīja, ielika inkubatorā un sacīja, ka nav labi un jāzvana bērnu ārstam. Ap trijiem naktī Reinīti aizveda uz Valmieru, mani atstāja Smiltenē. Ārprāts, kā es visu nakti raudāju – visām citām sievietēm piedzimst bērni un ir blakus, tikai man vienai nav. To pārdzīvot bija ļoti grūti, turklāt Reinīša stāvoklis bija smags. Pēc trim dienām mani izrakstīja no slimnīcas un es braucu uz Valmieru, vedu Reinītim atslaukto pienu. Paldies dievam, tagad ar manu dēliņu viss ir kārtībā,” savu emocionālo stāstījumu beidz Ērika.
Tagad Reinis ir paaudzies, viņam jau ir divi gadi, un mazais žiperis ir ļoti veselīgs. Pati Ērika pirms pusgada uzsāka strādāt. Laukos, kur viņa dzīvo ar vīru un vīra vecākiem, Ērika fermā kopj teļus. “Es viņus baroju, tīru būdas, uzmanu. Strādāju tikai pusgadu, bet jau esmu zaudējusi divdesmit kilogramus svara. Tas ir grūti, strādāju bez brīvdienām, bet esmu priecīga, ka man ir darbs, jo mājās nosēdēt nevaru. Un zini – man nevajag nekādu fitnesu! Es vīram visu laiku saku – fizisks darbs ir sievietes labākais draugs, nevis briljanti! Kad tu strādā, tad esi slaida un naudiņa arī nāk.”
Bet sapnis? Vai Ērikai ir sapnis? “Man tāda vairs nav, tas jau ir piepildījies – man ir ģimene. Atceros, mēs reiz braucām mašīnā visi četri – Agitiņa ar vīru Aigaru priekšā, es ar viņu dēlu Mareku aizmugurē. Toreiz pie sevis nodomāju, ka es arī tā gribētu – vīrs sēž pie stūres, es blakus, bērni aizmugurē, un mēs kaut kur braucam. Un tā man tagad arī ir.”

TEKSTS: Solvita Velde, žurnālāls Una.
Materiāls publicēts sadarbībā ar izdveniecību Dienas Žurnāli un žurnālu Una.
www.una.lv