Kuras mammas bēbītis ir vislabākais? Jeb Salīdzināšanas posts

 07. jūlijs 2020 19:50 mammamuntetiem.lv Viedoklis

Vai tavs jau rāpo? Mans vēl ne! Vai jau runājat? Vai tavs bērns ēd ar karotīti? Jautājums, vai mans mazulis attīstās tāpat kā citi vai varbūt pat kādu apsteidz, ir viena no jauno vecāku iecienītākajām sarunu tēmām. No vienas puses, dabiski raisījies sarunu temats. No otras – var kaitēt gan pašiem vecākiem, gan mazulim. Par vēlmi salīdzināt bērnus žurnāla "Mammām un Tētiem. Zīdainis" vasaras numurā stāsta klīniskā psiholoģe, psihoterapeite Līga Bernāte.



Foto: Shutterstock.com

Svarīgi atcerēties, ka bērna augšana nav sacensības. Pamatu pamats starp vecākiem un bērniem ir tuvas un cieņpilnas attiecības.


No vienas puses, salīdzināt ir dabiski. Tas ir kā atskaites punkts, lai saprastu, vai attīstība norit atbilstoši. No otras puses, salīdzināšana vecākos un bērnā var radīt tik daudz stresa un emociju, ka, mēģinot veicināt kādas konkrētas prasmes attīstību, var pazaudēt attiecību kvalitāti – mierīgu un priekpilnu būšanu kopā.

Vecāku uzdevums
Katram mazulim ir savs stāsts par rašanos un ienākšanu šajā pasaulē. Katram ir savs temperaments, raksturs un spējas, kas nosaka, kā bērns attīstīsies. Protams, ir izstrādātas “normas”, kas palīdz orientēties noteiktās vecuma robežās, bet tās ir ļoti plašas. Vecāki parasti priecājas, ja viss notiek ātrāk. Jo tas rada pārliecību, ka viss ir kārtībā. Un arī, iespējams... tas ir veids, kā vecāki ceļ savu pašapziņu: “Es esmu laba mamma/tētis un visu daru pareizi”. 
Bērns nereti tiek uztverts kā vecāka turpinājums, kaut gan viņš jau ar pieteikšanās mirkli ir personība.

Vecāku uzdevums ir bērnu mīlēt un palīdzēt viņam augt un attīstīties tieši tādam, kāds viņš ir, – unikālam, nesalīdzinātam ar citiem.

Tāpēc vecāku lielākā gudrība ir pamanīt bērnā viņa stiprās un vājās puses, lai tieši tajās viņu atbalstītu. 

Vecāku centība visu nevar ietekmēt
Ja pieņemam, ka bērns ir vesels un vecāki ir pietiekami labi un rūpīgi, tad ne no vecāku centības un aktivitātēm būs atkarīgs tas, vai bērns sāks staigāt 10 vai 14 mēnešos. Tas nebūs rādītājs arī tam, vai un cik labi ir vecāki. Tas neko īpašu neliecinās arī par bērnu, jo kā agrie, tā arī vēlie staigātāji iekļausies normas robežās. Iespējams, vecākiem ir grūti pieņemt domu, ka viņi nav visvareni un ka ne visu viņi spēj ietekmēt.
Mūsdienās, kad pieejams milzīgs informācijas apjoms, kā “ir pareizi”, kad sociālajos tīklos redzam, ko dara līdzīga vecuma bērni, ir ļoti viegli apjukt – pēc kā tad īsti vadīties, kam ticēt, no kā ņemt piemēru? Zīdaiņu vecāki ir ļoti viegli ietekmējama grupa, kas var sevi nebeidzami šaustīt. Šajā periodā ir daudz līdz šim nepiedzīvotu emociju, viss vēl ir tik trausls un jauns. Ir jāmācās pirmo reizi būt par mammu un tēti. Kāds nevērīgi izteikts draugu vai speciālista komentārs var ļoti izsist no līdzsvara. Vēl sāpīgāk ir, ja negatīvas piezīmes viens otram izsaka jaunie vecāki, sacenšas savā starpā, kurš labāks, centīgāks, visu prot izdarīt labāk. Tādā situācijā ir garantēta attiecību krīze!



Ņem vērā, ka bērniem viss nav jādara vienādi! Tāpat kā dzimšanas dienas ballītēm nav jāpārtop par vecāku sasniegumu sacensībām.

 

Mammas pašapziņa
Vēl viens jūtīgs jautājums ir mammas pašapziņa. Ja tā ir bijusi svārstīga vēl pirms mazuļa piedzimšanas, tad bērna spēju salīdzināšana vai pat kritika sievietei var tiešām likt sākt apšaubīt sevi, savu spēju aprūpēt bērnu un mudināt meklēt ārējus apstiprinājumus tam, vai viņa rīkojas pareizi. Dzīvojot šādās šaubās un trauksmē, ir grūti atslābt, grūti būt kontaktā ar bērnu.


Nemitīgi meklējot informāciju vai apstiprinājumu savai rīcībai, zūd iespēja vienkārši būt kopā un sajust, kas bērnam un mammai ir nepieciešams, lai raisītos laba kopā būšanas sajūta.  

Ir labi, ja apkārt ir tuvi, atbalstoši cilvēki, ar kuriem var pārrunāt savas šaubas vai bažas, kuri māk uzklausīt un iedrošināt, likt pamanīt visu, kas izdodas. Ja negatīvu komentāru izsaka cilvēks no malas, tad jāatceras, ka neviens tik labi nepazīst un nesajūt savu bērnu kā mamma un tētis. Pat vislabākais speciālists, kuram ir kādas noteiktas zināšanas, nav ar bērnu kopā 24/7 un nevar zināt visu, ko zina vecāki. Tieši tāpēc ir tik ļoti svarīgi uzticēties sev, un, ja rodas bažas vai grūtības, tad izvēlēties speciālistu, kuram uzticaties pilnībā un ar kuru kontaktējaties regulāri. Konsultantu lomā nevajadzētu likt Google vai atsaucīgo māmiņu forumus sociālajos tīklos, kas pārpludināti ar pretrunīgu informāciju tā, ka vairs nav iespējams izšķirt, kur ir graudi un kur – pelavas.


Problēmu noliegšana
Tiesa, mēdz būt arī otrādi – vecākiem viss šķiet ideāli. Viņi noliedz problēmas, ignorē vai nedzird brīdinājumus, kas norāda, ka kaut kas nav īsti labi. Tā ir psiholoģiskās aizsardzības forma, kas mēģina cilvēku pasargāt no pārāk spēcīgiem triecieniem. Visbiežāk – gaidot bērniņu. Piemēram, vecāki iztēlojas visideālāko variantu – mazulis piedzims vesels, visi būs laimīgi un priecīgi, bet tā nenotiek.
Realitātes pieņemšana var būt grūta un prasīt laiku, ir jāiziet šoka stadijai un izbrīnam, piemēram, par to, ka mazs zīdainis pieaugušā cilvēkā var izraisīt dusmas! Bet tas arī nav stāts par labi/slikti vai pareizi/nepareizi, bet gan par to, ka mēs esam tikai cilvēki. Tā vienkārši notiek, jo katram ir sava pieredze. Mūsu iekšējie resursi nav neizsmeļami.


Ja tomēr gribas salīdzināt
Ja tomēr vecāki sevī pamana tendenci regulāri salīdzināt savu bērnu ar citiem, jūt bailes, ka kaut kas “neatbilst”, un vainas sajūtu, ka nav pietiekami labi, tad ir svarīgi atcerēties, ka bērna augšana nav sacensības. Ja kaut kas notiek ātrāk, tas negarantē, ka arī nākotnē tā turpināsies. Pamatu pamats starp vecākiem un bērniem ir tuvas un cieņpilnas attiecības. 
Reizēm salīdzināšana rodas tāpēc, ka vecākam ir bijusi vīzija, kādam ir jābūt viņa bērnam. Iespējams, ka savas atvases spējas viņš salīdzina ar sevi bērnībā vai kādu savu ģimenes locekli. Un tad izrādās, ka viņa bērns ir piedzimis pavisam citāds. Ne tāds, kāds bija iedomāts. Grūst sapņi, un tiek meklēts vainīgais. Var gadīties, ka ir grūti pieņemt bērna temperamentu. Piezogas sajūta, ka vaina ir bērnā; vai varbūt manī pašā, jo bērnu audzinu nepareizi.
Varbūt manas emocijas raisa kāda paša bērnības pieredze, jo dažreiz gribas, lai bērns spēj un dara to, ko paši nemācējām vai baidījāmies piedzīvot? Iemesli salīdzināšanai un nedrošībai var būt visdažādākie, bet tādos brīžos ir svarīgi saņemt atbalstu un runāt ar kādu, kam ticat. Izvēlieties uzticības personu, ar kuru pārrunāt savas bažas. Nekad ne uz ko uzreiz nav jāpiekrīt. Jums ir tiesības dot sev laiku, lai iegūto informāciju pārdomātu un sajustu. 

Pavēro! Ja pēc kādu radu vai draugu ciemošanās jūs piemeklē pārdomas, vai ar mani vai manu bērnu viss ir kārtībā, tad, iespējams, šie cilvēki nav tie, ar kuriem ir tik bieži jātiekas.

 

Nevis sacensības, bet sarunas par emocijām
Vissvarīgākais ir process. Proti, ieteicami ir nevis stāstīt, ko bērns prot vai neprot, bet gan – kā mums visiem ģimenē kopā klājas. Kā mēs tiekam galā ar emocijām, kā mācāmies izturēties cits pret citu ar cieņu. Nereti šādās atklātās sarunās arī “ideālās” ģimenes vecāki sāk stāstīt, ka viņi izjūt dusmas, ka nogurst, ka ir vīlušies par to, ka bērni neklausa.
Ir vērtīgi “izslēgt” savu iekšējo kritiķi, noņemt brilles, kas “zina, kā vajadzētu būt”, un vienkārši pavērot bērnu. Šādos brīžos vecāki parasti pamana, cik patiesībā bērns ir foršs un laimīgs. Cik daudz viņš māk, cik viņš ir unikālas un cik mīlestības pilnām acīm skatās uz savu vecāku. Tad atgriežas līdzsvara sajūta un pārliecība, ka viss ir labi tieši tā, kā tas tagad ir.

 

Raksts no žurnāla "Mammām un Tētiem. Zīdainis" vasaras numura! Elektroniski lasi to sadaļā MŪSU IZDEVUMI

 

 

 




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Reklāma

Kategorijas