Latviešu valodas un literatūras skolotāja: Vecāki, aprunājieties arī ar vecāko klašu bērniem!

Latviešu valodas un literatūras skolotāja Anita Vanaga uzskata, ka par spīti tam, ka nepieciešamība mācīties attālināti sākās salīdzinoši pēkšņi, kopumā mācību process salīdzinoši ātri ir nostabilizējies un iegājis zināmā ritējumā, līdz ar to nav bažu, ka bērni programmā paredzēto vielu neapgūtu pietiekami labā līmenī. Viņa vēro, ka bērni ir atraduši katrs savu darba ritumu, ko noteikti varēs izmantot arī tad, kad mācības atkal notiks klātienē. Vanaga norāda – gadījumā, ja kaut kas paliks neapgūts, to varēs izdarīt arī nākamā gada pašā sākumā. 

Ja skolēni noraksta, tā ir pašu atbildība
Kā lielāko izaicinājumu skolēniem viņa min nepieciešamību bērniem pašorganizēties un ievērot zināmu disciplīnu. Skolotāja ir novērojusi, ka lielāko klašu bērni dažkārt mēdz darbus cits no cita norakstīt, līdz ar to iesniegt plaģiātus. Tomēr šo situāciju skolotāja nesauc par lielu problēmu, bet aicina skolēnus apzināties, ka, šādi rīkojoties, viņi paši sev izdara sliktu, kas var atspoguļoties noslēguma atzīmēs.
“Ja bērns noraksta, tā ir viņa paša atbildība, kuras dēļ zaudētājs ir tikai viņš pats. Ir arī gadījumi, īpaši mazajās klasēs, kad skaidri redzams – bērna vietā mājasdarbu pildījuši vecāki. Bet ļaujiet to darīt bērnam pašam! Reizēm grēko arī skolotāji, reaģējot uz bērna pirmo aicinājumu izskaidrot, kas īsti ir jādara, neļaujot bērnam pašam pa īstam iedziļināties uzdevuma veikšanas instrukcijā.” Attālinātā mācīšanās ir lieliska iespēja bērnam iemācīties pašam tik galā ar uzdevumu, pieņemt lēmumu un uzņemties atbildību.
Attālinātā mācīšanās ir arī iespēja iemācīties izmantot tādas mācīšanās metodes, ko, esot skolas solā, izmanto daudz retāk, piemēram, izšķirstīt mājas grāmatu plauktā atrodamās grāmatas, uzdot jautājumus citiem ģimenes locekļiem, ieskatīties interneta piedāvātajos resursos. Skolā bērni tomēr vairāk paļaujoties uz skolotāja piedāvāto informāciju. 

Vēl pirms krīzes bija tādi lielāko klašu bērni, kuri ļoti labprāt uzturējās klasēs pie skolotājiem, jo tā bija iespēja saņemt cilvēcisku kontaktu

Ļaut bērniem darīt, bet arī nepamest vienus
Anita Vanaga stāsta, ka ir gan skolotāji, gan vecāki, kuri uztraucas, vai attālināto mācību dēļ tiek gana izkontrolēts katrs bērns un viņa paveiktais. Tomēr pieaugušajiem ir jāiemācās bērniem dot brīvību, caur ko iemācīties atbildību. Kopumā vecāku iesaiste realitātē vairāk nepieciešama mazāko klašu grupās, jo bērniem ir vajadzīga pieaugušo palīdzība, lai saprastu veicamo uzdevumu. Tajā pašā laikā arī vecāko klašu bērniem var būt nepieciešama vecāku uzmanība un iespēja aprunāties par notiekošo. “Vēl pirms krīzes bija tādi lielāko klašu bērni, kuri ļoti labprāt uzturējās klasēs pie skolotājiem, jo tā bija iespēja saņemt cilvēcisku kontaktu. Acīmredzot, mājās nav ar ko aprunāties, tāpēc tagad cilvēciskas komunikācijas jautājumam jāpievērš īpaša uzmanība,” tā skolotāja, atgādinot, ka arī lielo klašu bērniem mācībās var būt nepieciešama palīdzība. 

Lai arī bērniem tiek noteikti darbu iesūtīšanas termiņi, skolotāji ir elastīgi, saprotot, ka katrā ģimenē situācija var būt atšķirīga un iespēja lietot datoru vai citas tehnoloģijas var nebūt brīvi pieejama. Tomēr skolotāja vērtē, ka sabiedrība kopumā šobrīd ir labvēlīgā situācijā, jo kopumā ir salīdzinoši labs tehnoloģiskais nodrošinājums gan skolās, gan ģimenēs. Turklāt situācijās, kad tas nav tik labs, valstiskā līmenī tiek meklēti risinājumi. Tāpat ir gana daudz informācijas par attālinātās mācīšanās procesu gan no Izglītības un zinātnes ministrijas, gan Valsts izglītības satura centra. Anita Vanaga priecājas, ka arī bērni ir saprotoši arī pret skolotājiem, jo arī pedagogiem ir jāiemācās daudzas jaunas lietas, kas līdz šim nav darītas.