Viedoklis: es smīnēju par mammām skolotāju vecumā, par ķērcošiem sīkajiem parkos

 08. marts 2020 8:45 Viedoklis

Katram ir mazliet citādāks pieaugšanas stāsts. Bloga https://miersmajas.lv autore Elza Lāma dalās atmiņās un sajūtās, kā no divdesmit-un-mazliet gadīgas dzīves baudītājas kļuvusi par mammu un ģimenes cilvēku. 



Pamazām tev sāk kaitināt virsstundas, stresains un nenoteikts darba ritms, un tad tu nolem izmest makšķeri kur citur, mierīgākos ūdeņos, vai pat mainīt profesiju. Autores foto


 

ikoniska saruna pirms 8 gadiem ar cilvēku, kas vēlāk kļuva mans vīrs. 
– pag, cik tev gadu?
– 21.
– nu jā. tad jau viss ir beidzies. no 18 viss slīd tikai uz leju.

 

Saruna norisinājās auto bez mazākās iespējas kaut kur patverties vai izmukt. Mana tobrīd (un gan jau arī tagad) ne īsti spēcīgā nervu sistēma un vājās argumentācijas spējas ne tuvu neturēja līdzi rūdītam matemātiķim, kas diskutē vien diskusijas pēc un bez mazākās pārliecības par savu taisnību. Lieki teikt, ka visa saruna bija skarbs joks, bet varbūt tomēr ne.

 

Pusaudža gados un vētrainajos divdesmit-un-mazliet es, protams, dzīvoju ātri un bez žēlastības pret sevi. Tinot filmu atpakaļ (apzinoties, cik arhaisks ir šis salīdzinājums un ko tas attiecīgi liecina arī par mani), es atminos, kā apzinīgā pieaugušā tēls prātā ir pārdzīvojis dažādas metamorfozes, taču vismaz toreiz (un vēl pavisam nesen) tam bija visai skaidras aprises. Sieviete tā ap trīsdesmit ar pieklājīgu darba pieredzi, varbūt pat karjeru, vismaz divi bērni, vīrs un dzīvoklis. Mietpilsoniskās laimes manifestācija, lēdija ar nogurušu acu skatu, kurā ik pa brīdim atplaiksnī pagātnes rēgi – un tā tālāk rinda banalitāšu.

Es precīzi atceros divdesmitgadīgo-es, kas reiz smīnēja par mammām skolotāju vecumā, par ķērcošiem sīkajiem parkos, par strostēšanu, par rūpīgi plānotajiem pirkumiem pārtikas veikalā, par vīriem, kas lēnām sāk atgādināt miesaskrāsas sniegavīrus vai vismaz arbūzu zagļus. Nē, es nekad nebūšu tāda. Garlaicīga. Apnicīga. Rutinizēta līdz pēdējai kustībai. Tomēr, te nu pēkšņi es esmu – viena no viņām. One of us, one of us.

Es precīzi atceros divdesmitgadīgo-es, kas reiz smīnēja par mammām skolotāju vecumā, par ķērcošiem sīkajiem parkos, par strostēšanu, par rūpīgi plānotajiem pirkumiem pārtikas veikalā, par vīriem, kas lēnām sāk atgādināt miesaskrāsas sniegavīrus vai vismaz arbūzu zagļus

Kā es esmu nodzīvojusies tik tālu?
Tas viss sākās nevainīgi. Neiedziļinoties loģiskajā, tradicionālajā, gandrīz tikumīgajā notikumu virknītē (puisis -> kopīgs dzīvoklis -> kāzas -> bērni), viss norisinājās plūstoši kā anestēzija, pamazām padarot nejūtīgu labo kāju, tad kreiso, tad uz augšu – līdz tevi var uzšķērst pušu.

 

No destruktīvām ballītēm tu ierocies savu māju siltajā vienmuļībā, ļaujot vien izredzētam draugu lokam – inner circle – šķērsot savas svētnīcas slieksni. Pamazām tev sāk kaitināt virsstundas, stresains un nenoteikts darba ritms, un tad tu nolem izmest makšķeri kur citur, mierīgākos ūdeņos, vai pat mainīt profesiju. Pēkšņi tu gribi dzīvot ilgāk un sāc pievērst uzmanību arī savai veselībai, varbūt pat pievienojies veselīgā dzīvesveida sektai (pestītāja vietā ir čia sēklu pudiņš un visi rituāli tiek izpildīti ar ēteriskām eļļām uz adatu paklājiņa).

Arī vizuāli tu piedzīvo pārmaiņas. Tu atsakies atkailināt muguru/potītes/nabu (vai jebko, kas tajā ziemā populārs), tev apnicis salt un, izrādās, silts, laikapstākļiem atbilstošs apģērbs pat neizskatās tik drausmīgi. Tu pat esi gatavs ieguldīt vairāk naudas dārgākā precē, lai tā labāk uz tevis sēdētu un tik ātri nenovalkātos. Tev parādās dažas īpašas drēbes, kuras tu pataupi pasākumiem, uz kuriem patiesi vēlies iet, nevis atzīmēties, ka esi tur bijis.

Tu esi kļuvusi par to, no kā tik nenormāli baidījies. Taču izrādās, ka viss nebūt neslīd uz leju (ok, šeit varat iestarpināt kādu joku par krūtīm un zīdīšanu, bet man tam nav spēka), un tavi pieņēmumi par šo mītisko pieaugušās sievietes tēlu ir bijuši vairāk nekā maldīgi. 

Un pēkšņi tev gribas izdzīt saknes. Gan burtiski – tas ir, pamēģināt nenobeidzināt kādu puķu podu uz palodzes vai pavērot dīgstus augam, doties uz laukiem un romantiski grābt lapas kā vācu lubenē. Gan pārnestā nozīmē – lai gan svešinieku bērni vēl joprojām tevi lielākoties satrauc un baida, tev gribas savējos no tā viena izredzētā upura.

 

Tā viss idilliski turpina savu gaitu. Tu esi kāpurs, kas apaug ar vien jaunu, biezāku ērtību slāni, savu agrāko es nobēdzinot arvien dziļāk un dziļāk. Tev ir tik silti, tik mājīgi kā Cibiņam zem eglītes. Tik, tik silti.

 

Un tad vienā dienā tev pasaka, ka tev jau nav laika, nav vaļas kādam projektam, jo tev taču ir divi bērni. Tev vairs nepienāk ielūgums uz kādu pasākumu, jo esi izrotējis no ekskluzīvā hipsteru (vai tā viņus vēl sauc?) saraksta. Tevi vairs nepasveicina uz ielas kāds, kam bērni vēl joprojām ir sarkanais bēdz-kamēr-vari karogs.

Īsu mirkli aizcērtas elpa un apšķebina dūšu. Līdz tu saproti, ka tev ir vienalga. Absolūti vienalga. Tas dzīves posms ir noslēdzies. Tu esi pieaugušais. 

Uz mirkli tava kāpura būtība sadumpojas. Kā – es taču vēl joprojām dziļi, dziļi sevī esmu tā, nu tā ar just-out-of-bed nevīžīgi saburzītiem matiem, ādas zābakos, rokmūziku ausīs un smīnā, viskiju vienā un paštītu cigareti otrā rokā. Tajā kokonizētajā tārpā taču vēl dziļi, dziļi apakšā ir tā pagātnes-es. Kā, nu KĀ kāds var iedrošināties manā vietā izlemt, uz ko es varu vai nevaru saņemties aiziet, ko es varu vai nevaru paspēt ar diviem bērniem, ko es gribu vai negribu paveikt?

 

Īsu mirkli aizcērtas elpa un apšķebina dūšu. Līdz tu saproti, ka tev ir vienalga. Absolūti vienalga. Tas dzīves posms ir noslēdzies. Tu esi pieaugušais. Tu vairs sen neesi tas uzblīdušais kāpurs. Varbūt neieslīgsim banalitātēs un neteiksim, ka nu tu esi varavīksnes krāsu tauriņš ar zelta spārniem, bet kāpurs tu tiešām neesi.

Nē, es nekad nebūšu tāda. Garlaicīga. Apnicīga. Rutinizēta līdz pēdējai kustībai. Tomēr, te nu pēkšņi es esmu – viena no viņām.

Tu esi kļuvusi par to, no kā tik nenormāli baidījies. Taču izrādās, ka viss nebūt neslīd uz leju (ok, šeit varat iestarpināt kādu joku par krūtīm un zīdīšanu, bet man tam nav spēka), un tavi pieņēmumi par šo mītisko pieaugušās sievietes tēlu ir bijuši vairāk nekā maldīgi. Patiesībā pat tik aplami, ka neparko tu nevēlētos kaut uz dienu atgriezties tās snobiskās divdesmitgadnieces ādā. Pabīdot malā defaltos pienākumus, kas, protams, veido cietu pieaugušā dzīves garozu, tev tomēr ir necerēta amorfa brīvība, ko vēl baudāmāku padara stabils pamats, nē, drīzāk pufīgs spilvens, kur krist, ļaujot tev uzdrošināties vairāk nekā jebkad iepriekš.

 

Vismaz šāda ir mana pieaugušā dzīve – jo man acīmredzot ir ārkārtīgi paveicies ar cilvēku, kuru aprecēju un kas mani apbērnoja, parūpējoties par varbūt ne ideālu, taču gana gruntīgu enkuru. Un, lai gan es katru dienu tomēr izvēlos, kādā pieaugušā pakāpē būt (skalā no bērnišķīgas šūpošanās parkā līdz Bokas jaunkundzei), es nudien negausīgi baudu šo iespēju izvēlēties – aiziet prom no lietām, kuras esi pāraugusi, izmantot laiku produktīvi un kvalitatīvi, darot to, kas sagādā prieku (un, cerams, arī nes naudu) – vai tīri pretēji, izvēlēties to dekadentiski notriekt pilnīgi bezmērķīgi. Tagad ir tik populāri būt sev, embrace yourself, nu es arī beidzot saprotu, par ko ir runa.

 

Autore: Elza Lāma, https://miersmajas.lv/, autores foto




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Reklāma

Kategorijas