Vai ļaut adoptēt Latvijas bērnus uz ārvalstīm?

 07. marts 2020 8:50 mammamuntetiem.lv Viedoklis

Pagājušajā gadā uz ārzemēm adoptēti 42 bērni, kas ir mazākais uz ārvalstīm adoptēto bērnu skaits kopš 2003. gada. Visi bērni ir adoptēti uz Amerikas Savienotajām valstīm. 



Foto: Shutterstock.com

"Pie mums nav pieņemts adoptēt bērnus, lai vienkārši izdarītu labu darbu. Pārsvarā Latvijas ģimenes grib bērnus, kas atrisina pašu problēmas, tāpēc vispieprasītākie ir mazuļi līdz 3 gadu vecumam," uzskata politiķis Viesturs Kleinbergs.


Ārvalstnieku iepazīšanās process ar bērnu sākas īpaši izveidotā mājas lapā, kurā ģimene var aplūkot bērnu, pēc tam viņu īslaicīgi uzaicināt paciemoties ģimenē. Ja izveidojas emocionālas attiecības, tad ar tālāku bērnu adopciju nodarbojas īpašas ārvalstu adopcijas aģentūras. Par viena bērna adopciju amerikāņu ģimene maksā ap 30 000 ASV dolāru. Pēc tam adoptētāji divus gadus sniedz atskaites par bērna dzīvi jaunajā ģimenē. 

 

Pēc gadījuma, kad Labklājības ministrijai nebija nekādas informācijas par trim uz ārzemēm adoptētiem bērniem, politiķi lēma adopciju uz ārvalstīm stingri ierobežot. Nosakot, ka ārzemnieki drīkst adoptēt tikai bērnunamos esošos bērnus. Taču vēlāk izrādījās, šos noteikumus var viegli apiet - bērnu uz laiku izņēma no audžuģimenes, ievietoja bārnunamā, bet pēc tam bez problēmām adoptēja uz ārvalstīm.
Tāpēc Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vairākums 4. martā konceptuāli atbalstīja aizlieguma jeb moratorija noteikšanu ārpusģimenes aprūpē esošo bērnu adopcijai uz ārvalstīm līdz jauna regulējuma izstrādei. Atbildīgajām institūcijām tagad ir jāsagatavo grozījumus normatīvos, lai tos pieņemtu Saeima. 

 

Viesturs Kleinbergs, politiķis, Latvijas Samāriešu apvienības mājās dienesta vadītājs:
“Šobrīd Saeima automātiski pieņēma likumu, kas lemj cilvēkus likteņus, tajos pat neiedziļinoties. 
Latvijas bērnu adopciju uz ārzemēm ir ļoti komplekss jautājums. No vienas puses ir pilnīgi pareizi, ka Latvijas bērnus nevajadzētu atdot adopcijas uz ārzemēm. Viņiem būtu jāpaliek te, tie ir mūsu bērni. 
No otras puses ir reālā situācija.

Piemēram, 15 gadus vecam pusaudzim, kuru Latvijā vairs neviens negrib, adoptējot uz ārzemēm, ir iespēja tikt pie pilnvērtīgas ģimenes. Viņš būs pilntiesīgas ģimenes loceklis, par kuru rūpēsies arī pēc tam, kad viņš būs kļuvis pilngadīgs. 

Kā tas šobrīd notiek Latvijā? Sasniedzot 18 gadu vecumu, bērnunama bērns faktiski paliek uz ielas. Pašvaldības pienākumos neietilpst rūpēties par pieaugušu cilvēku, kuram kaut kur ir vecāki, kas, piemēram, dzer. Viņiem ir dzīvojamā platības, tātad jaunietim netiek piešķirta platība dzīvošanai, lai arī faktiski viņam nav kur atgriezties. Lai sevi uzturētu, viņam ir jāiet strādāt un pelnīt naudu. Pat ja viņš gribētu studēt un viņam ir šāds potenciāls, mācīties viņš nevar atļauties, jo neviens viņu vairs neuztur. 
Cits piemērs – bērnam ir nopietni funkcionāli traucējumi, kurus Latvijā neārstē. Arī Latvijas ģimenes viņu negrib. Adoptējot uz ārzemēm, viņam ir iespēja tikt pie protēzēm, jo jaunā ģimene investē šī bērna veselībā, uzceļ viņu uz kājās un ļauj normāli dzīvot. 
Vēl viens piemērs. Ir nedzirdīgs bērns, kas gadiem ir braucis apciemot savu viesģimeni ASV. Viņiem ir izveidojusies emocionāla saikne. Latvijā viņš dzīvo audžuģimenēs, bet, lai viņu varētu adoptēt ārzemju ģimene, viņam vismaz uz laiku jāatgriežas bērnunamā, pretējā gadījumā  sistēma neļauj viņam tikt adoptētam prom no Latvijas.
Aizliegums adoptēt šādiem bērniem ir negodīgs, viņiem tiek atņemtas iespējas normāli dzīvot.  Cita lieta, ja Latvijā būtu izveidota normāla, funkcionējoša sistēma šādu bērnu atbalstam. 
Primāri būtu jāskatās uz katra konkrēta bērna interesēm, kas pašlaik arī tiesās pirms adopcijas tiek darīts. Tas ir pietiekami nopietns un sarežģīts process. Protams, ka ir aģentūras, kas par juridisku konsultāciju sniegšanu pelna naudu. Adopcija uz ASV ģimenei izmaksā apmēram 50 tūkstošus ASV dolārus, un viņiem nav žēl ieguldīt šo naudu, lai tos bērnus, ko mums Latvijā vairs nevajag, dabūtu sev. 
Turpretī Latvijā vispār nav adopcijas kultūras. Pie mums nav pieņemts adoptēt bērnus, lai vienkārši izdarītu labu darbu. Pārsvarā Latvijas ģimenes grib bērnus, kas atrisina pašu problēmas, tāpēc vispieprasītākie ir mazuļi līdz 3 gadu vecumam, blondiem matiem, zilām acīm… Pārējie bērni paliek bērnu namos. ASV cilvēki, kas ir nodrošināti un izaudzinājuši savus bērnus, adoptē un palīdz izaugt bērniem, kas aug bērnu namos. 



Ilze Golvere, Latvijas Audžuģimeņu biedrības vadītāja:
“Esmu viennozīmīgi par to, ka Latvijas bērniem ir jāaug Latvijā. Es pati esmu bārene, uzaugu bērnu namā. Man ir gan pašas pieredze, esot šajā sistēmā, gan audžuģimenes pieredze, uzņemot bērnunama bērnus pie sevis. Tāpēc varu tiekt, ka adopcija uz ārzemēm nav bērna interesēs. Esmu priecīga, ka esmu izaugusi vienā valstī ar saviem brāļiem un māsām; ka mani neaizveda uz ārzemēm, ka ir saglabājušās attiecības ar tuviniekiem. Zinu, ka ir bērni, kas auguši ASV, sasniedzot pilngadību, meklē savus bioloģiskos vecākus un radiniekus, bet šīs saites ir pārrautas. Tas ir ļoti traumatiski. 


Mēs, pieaugušie, kas atļaujam bērnus atdot uz ārzemēm, rīkojamies noziedzīgi. Līdz šim mēs savus bēnus deportējām uz ārzemēm tāpat kā to agrākos laikos darīja ar ģimenēm un bērniem, kurus izveda no Latvijas. 

Sauksim lietas īstajā vārdā – tā ir tirgošanās ar bērniem, sava veida cilvēktirdzniecība. Viena bērna adopcijas sagatavošana uz ASV maksā ne mazāk kā 30 tūkstošus ASV dolārus. Jautājums, vai aģentūras ar to nodarbotos, ja viņi šo naudu nesaņemtu?  Vai tad ASV pašiem savu bērnu nav, kam vajadzīga palīdzība? Kāpēc viņi grib mūsu bērnus? Tas, ar ko mēs saskaramies, ir ne tikai pozitīvi adopcijas stāsti. Ir bērni, kuriem pēc dzīves jaunajā ģimenē ir nepieciešama psihologa palīdzība, viņi ir piedzīvojuši emocionālu vardarbību adoptētāju ģimenē, viņiem ir aizliegts tas, kas atļauts ģimenes locekļiem. Ir ļoti daudz šādu materiālu, kas atklāj ASV adopētāju attieksmi pret bērniem, kas paņemti no citām valstīm. 
Tas, kas būtu jādara Latvijā, ir jāsakārto aizbildņu un audžuģimeņu atbalsta sistēma. Piemēram, pašlaik aizbildņiem nauda par bērna audzināšanu ir uz pusi mazāka nekā audžuģimenei, lai gan izdevumi par bērnu visiem ir vienādi. Bet to varam sakārtot tikai mēs paši, ārzemnieki to nerisinās. 

 

Imants Parādnieks, premjera padomnieks demogrāfijas jautājumos:
Valstij ir jādara viss, lai latvieši varētu piepildīt savas vēlmes pēc bērniem un ģimenes. Jādara viss, lai dzimtu vairāk bērnu, un katram bērnam būtu krietna ģimene. Jādara viss, lai mūsu pašu bērni izaug savā valstī un labvēlīgā vidē. Tas arī nosaka uzstādījumu aizliegt adopciju uz ārzemēm. 
Tomēr, kā jau sacīju - valstij ir jādara viss, lai iepriekšminēto panāktu, un tas nozīmē,  ka līdz ar šo lēmumu, kas ilgstoši brieda un iepriekš tika daudz izdarīts, lai būtiski palielinātu atbalstu ģimeniskas vides nodrošināšanai, ir vēl vairāk jāizdara. Proti, pilnvērtīgi jāsakārto visa sistēma, lai vismaz pietuvotos vēlamajam atbalsta apjomam attiecībā arī uz adopcijas veicināšanu.
 

Katrīna Pētersone, "Sistēmasbērns" bloga autore 
"Es ļoti aicinātu visus nolikt pie malas emocijas un paskatīties uz realitāti, nevis uz pāris emocionāliem ierakstiem.  Sākšu ar to, ka tas ir absolūts mīts, ka, pirmkārt, uz ārzemēm tiek adoptēti bērni ar smagiem funkcionāliem traucējumiem u.c. īpašām vajadzībām. Jā - šādi gadījumi ir, bet tas nav absolūts vairākums. Es pati personīgi esmu biežs viesis dažādos bērnu namos, kur aug bērni ar īpašām vajadzībām un vairākums bērnu ir aizgājuši tieši Latvijas ģimenēs.
Otrkārt - ir, un ne maz, arī sliktie stāsti par ārzemju adopciju. Kas ir traģēdija bērnam, ar neatgriezeniskām sekām. Un tā jau ir mūsu valsts atbildība.
Treškārt - mūsu valsts politikai ir jābūt bīdītai tā, ka mums NAV vajadzīga ārzemju adopcija. Bērna visslabākajās interesēs ir augt ģimenē savā valstī. Un mēs to viņam atņemam. Būsim reāli - adopcija no audžuģimenēm uz ārzemēm neatrisina bērnu namu problēmu.
Problēma ir bērnu namu esamība. Un lielākā daļa bērnu ar īpašām vajadzībām, smagiem funkcionāliem traucējumiem atrodas aprūpes centros (tautā zināmi bērnu nami). Un pēc viņiem neviens nerāvās.
Es esmu izgājusi cauri ellei esot sistēmā. Un zinu cik svarīgi ir bērnam augt ģimenē, bet viena no labākajām lietām kas ar mani notika, esot pusaudzei - man neviens nepiedāvāja aizadoptēties uz ārzemēm. Jo es būtu piekritusi. Un ne jau tāpēc, ka man gribējās amerikāņu ģimeni, bet gan tāpēc, ka es gribēju būt piederīga un savējā. Bet tas līdz galam strādā tikai tad, kad tiek saglabāta Tava identitāte. Savādāk - TU vienmēr esi tas, kuru Tava valsts un Tavi cilvēki negribēja.
Es esmu par sakārtotu likumdošanu, valsts virzību uz to, ka mums nav vajadzīga ārzemju adopcija. Viens no virzības soļiem ir - liegums adoptēt no audžuģimenēm."

 

Inga Akmentiņa-Smildziņa, vecāku organizācijas Mammamuntetiem.lv vadītāja

"Nav diskutējams jautājums, ka labākā vieta, kur augt mūsu bērniem, ir mūsu valsts. Un nav diskutējams jautājums, ka ar adopciju un audžuģimeņu saistītie jautājumi ir jāatrisina steidzamības kārtā. Jo bērni aug, kamēr likumu lēmēji kasa pakaušus! Pieņemt aizliegumu adoptēt bērnus uz ārvalstīm - tas nav risinājums. Šādu aizliegumu var pieņemt, kad sistēmā ir veikti būtiski uzlabojumi. Piemēram, valsts prioritātei būtu jābūt adopcijai nevis audžuģimenēm. Lai bērniem ir ģimene nevis līdz pilngadībai, bet visu mūžu. Mums kā sabiedrībai jāseko līdzi, vai lēmēji patiesi un steidzami kārtos samilzušos jautājumus adopcijas jomā. Jo bērni aug."

 




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Reklāma

Kategorijas