Kāpēc mēs nemācāmies dzīvot labāk? 6

 21. septembris 2009 13:00 Emuāri

Vai jums laiku pa laikam ienāk prātā doma, ka dzīvē nekas īpašs nenotiek, ka gribētos to padarīt košāku, krāsaināku, vairāk iziet no mājām, vajadzētu vairāk laika pavadīt kopā ar bērnu, ar vīru, uzlabot attiecības ar vecākiem, vairāk to, vairāk šo.... bet nekas nenotiek!!!!!



Foto no personīgā arhīva


Un tad nāk piedāvājums — labs, jums nepieciešams, tieši kā ar āmuru naglai uz galvas: šis ir man, nudien, šo es izmantošu! Bet — dienas iet, stundas rit un labā apņemšanās iet un darīt nez kur izčib... citi iet, dara, piedalās, bet jūs atkal nopūšaties — nekas īpašs nenotiek...
Daudz dodoties uz dažādiem vecāku (un ne tikai vecāku) saietiem, grupām, lekcijām, esmu ievērojusi vienu: aktīvie cilvēki iet un piedalās, izmanto iespējas, iegulda līdzekļus, lai mācītos (un aktivitāte nav tieši proporcionāla ģimenes naudas maka biezumam), savukārt citi — tie, kas čīkst un gaida, kad dzīvē „beidzot kaut kas sāks notikt”, — brīdī, kad dzīve piedāvā iespēju, to vienkārši palaiž gar degunu.
Satiekas divi vīri. Viens saka: es atkal gribu uz Parīzi. Otrs jautā: tu jau tur reiz biji? Uz ko pirmais atbild: Nē, es jau vienreiz gribēju...
 
Sajūta par to, cik mēs šeit, Latvijā, esam inerti, mani pārņēma šonedēļ, kad visai aktīvi meklēju dalībniekus vecāku grupai Bērnu emocionālā audzināšana. Rakstot „mēs”, apzinos, ka ne jau visi un ne vienmēr, bet šoreiz tomēr vispārināšu, cerot, ka neaizvainošu daļu lasītāju. Mans mērķis nav kritizēt, mans mērķis ir piedāvāt pārdomāt savas vērtības. Kāpēc mēs, vecāki Latvijā, tērējam naudu lietām, ar kurām varam palepoties ārēji, — ar milzu entuziasmu pērkam ratus, kuri ģimenei krietni par dārgu, apdāvinām savus mazuļus ar bieži bezjēdzīgām rotaļlietām, pērkam viņiem laka kurpes un kleitas, „krutus” mobilos tālruņus un vēl un vēl — iegādājamies lietas, lietas un atkal lietas... Kāpēc mēs neieguldām laiku un naudu sevis izglītošanā? Kāpēc mums šķiet, ka par grāmatvedi, zobārstu, šoferi ir jāmācās, bet par labiem vecākiem vienkārši kļūst? Kāpēc mums joprojām šķiet, ka dzemdību sagatavošanas kursi vajadzīgi, lai dabūtu zīmogu mātes pasē un vīrs varētu stāvēt blakus dzemdībās (nevis, lai uzzinātu, kā aprūpēt mazuli, kā sev un bērnam labākā veidā viņu dzemdēt un kā īsti vīrs var palīdzēt dzemdībās)? Kāpēc mums šķiet, ka pats dzemdību fakts mūs padara par prasmīgiem vecākiem, ka visi ir izauguši un mums, vecākiem, nav jāpūlas, lai bērns izaugtu fiziski un arī emocionāli veselīgs, — galu galā bērnudārzā iemācīs gan lasīt, gan rakstīt, bet mūsu, vecāku, rūpes ir sagādāt naudu jaunam mobilajam, mājai, automašīnai, dienišķajam maizes riecienam.

Ja jau mēs esam tik gudri un prasmīgi bez mācīšanās, bez vēlmes kļūt zinošākiem ne tikai savā darbā, bet arī cilvēciskajās attiecībās ģimenē, ar bērniem, tad kāpēc vecāku portāli ir pārpildīti ar izmisuma pilniem jautājumiem par bērnu audzināšanu, brēcieniem pret debesīm, ka „netiekam galā ar savu mazo mīļumiņu” (vai vairākiem)? Kāpēc mēs nemācāmies risināt situācijas ģimenē, ar bērniem, nemēģinām kaut ko uzlabot savā un viņu dzīvē? Maksimums, ko darām, ir — aizvedam savu bērnu pie psihologa un sakām: dariet ar viņu kaut ko, mēs vairs nespējam...

Man nav atbilžu uz šiem jautājumiem. Varbūt jums ir? Bet nesakiet, ka trūkst naudas. Patiesi svarīgajam mēs vienmēr atrodam gan laiku, gan līdzekļus, vai ne?

Un beigšu ar vienu īsu stāstu. „Satiekas divi vīri. Viens saka: es atkal gribu uz Parīzi. Otrs jautā: tu jau tur reiz biji? Uz ko pirmais atbild: Nē, es jau vienreiz gribēju...”
Neatlieciet savas patiesās vēlmes un vajadzības!

Aicinu jūs pieteikties Bērnu emocionālās audzināšanas grupā, ko vadīšu es, Diāna Zande. Grupa sāksies 6. oktobrī, notiks otrdienu vakaros Rīgā. Sīkāku informāciju par vietu, laiku un samaksu varat iegūt, rakstot e-pastu uz bea.diana@inbox.lv vai zvanot pa tālruni 29266007.

Kas ir Bērnu emocionālās audzināšanas grupa?



6 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Reklāma

Kategorijas